Zaudējis spēku - Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode

87. Blakus telpas, ārējās vides vai zonas temperatūras T2,k vērtību nosaka šādām situācijām:

87.1. siltuma pārvadei uz ārējo vidi – temperatūras T2,k vērtība ir ārējās vides temperatūras vērtība;

87.2. siltuma pārvadei uz blakus esošajām nekondicionētajām zonām – temperatūras T2,k vērtība ir blakus telpas temperatūra vai ārējās vides temperatūras vērtība, ja aprēķinā izmantots pielāgošanas koeficients, kas samazina siltuma pārvades koeficientu temperatūru starpības vietā;

87.3. siltuma pārvadei uz blakus esošo saules ietekmes zonu (piemēram, stiklotu lodžiju, terasi, saules dārzu) – siltuma pārvadi aprēķina tāpat kā blakus esošajām nekondicionētajām telpām. Saules radiācijas ietekmi uz saules ietekmes zonas telpu temperatūru ņem vērā, aprēķinot saules siltuma ieguvumu;

87.4. aprēķinam ar sasaistītām zonām, siltuma pārvadei uz blakus esošajām kondicionētajām platībām – temperatūras T2,k vērtība ir blakus esošās platības temperatūras vērtība;

87.5. aprēķinam ar nesasaistītām zonām – siltuma pārvadi ar citām kondicionētajām zonām neņem vērā;

87.6. siltuma pārvadei caur grunti – temperatūras T2,k vērtība ir ārējās vides temperatūras vērtība, aprēķinā izmantojot pielāgošanas koeficientu, kas samazina siltuma pārvades koeficientu temperatūru starpības vietā un ko nosaka saskaņā ar standartu LVS EN ISO 13789:2013 L "Ēku siltumtehniskās īpašības. Siltumpārvades un ventilācijas siltumapmaiņas koeficienti. Aprēķinā­šanas metodika" (turpmāk – standarts LVS EN ISO 13789:2013 L);

87.7. siltuma pārvadei uz blakus ēkām – temperatūras T2,k vērtība ir blakus ēkas iekštelpu temperatūra, pamatojoties uz blakus ēkas atbilstošiem datiem un izmantošanas veidu.

5.6. Siltuma zudumi ar ventilāciju

88. Kopējos siltuma zudumus ar ventilāciju no kondicionētās platības aprēķina katram mēnesim vai sezonai un katrai zonai, izmantojot šādas formulas:

88.1. apkurei	(20)
88.2. dzesēšanai	(21)

89. Kopējā ventilācijas siltuma zudumu koeficienta Hve,k ar gaisa plūsmas ventilāciju elementam k vērtības vai plūsmas vērtības qve,k atbilst attiecīgajiem ventilācijas sistēmu standartiem LVS EN 15242:2009 L "Ēku ventilācija. Aprēķinu metodes gaisa caurplūdes (ieskaitot caursūci) noteikšanai ēkās" (turpmāk – standarts LVS EN 15242:2009 L) un LVS EN 15241:2009 L "Ēku ventilācija. Metodes, kā aprēķināt ventilācijas un caursūces radītus enerģijas zudumus komerciālās ēkās" (turpmāk – standarts LVS EN 15241:2009 L). Atsevišķas gaisa plūsmas k piegādes temperatūras T2,pieg,k vērtību pieņem šādi:

90. Kopējo ventilācijas siltuma zudumu koeficientu katram mēnesim vai sezonai un katrai apkures vai dzesēšanas zonai aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Hve,k = ρaca (∑qve,k,vid), kur	(22)

91. Gaisa plūsmas elementa k laika vidējo plūsmas līmeni aprēķina, izmantojot šādu formulu:

qve,k – gaisa plūsmas elementa k laika vidējais plūsmas līmenis (m3/h), kuru nosaka saskaņā ar attiecīgajiem standartiem LVS EN 15241:2009 L un LVS EN 15242:2009 L;

fve,t,k – gaisa plūsmas elementa k darbības laika daļa.

5.7. Iekšējie siltuma ieguvumi

5.7.1. Iekšējo siltuma ieguvumu aprēķina procedūra

92. Iekšējie siltuma ieguvumi ir siltuma ieguvumi no iekšējiem siltuma avotiem, ieskaitot negatīvos siltuma ieguvumus (no telpas uz aukstuma avotiem). Iekšējie siltuma ieguvumi ir jebkāds siltums, ko rada iekšējie avoti un ko izmanto telpas apkurei, telpas dzesēšanai vai karstā ūdens sagatavošanai.

93. Iekšējie siltuma ieguvumi ietver:

93.1. metabolisko siltumu no iedzīvotājiem un izkliedēto siltumu no ierīcēm;

93.2. izkliedēto siltumu no apgaismošanas ierīcēm;

93.3. siltumu, kas izkliedēts no karstā ūdens sistēmas vai ko absorbē karstā ūdens sistēma;

93.4. siltumu, kas izkliedēts no gaisa kondicionēšanas un ventilācijas sistēmas vai ko absorbē apkures, gaisa kondicionēšanas un ventilācijas sistēmas;

93.5. siltums no procesiem un priekšmetiem vai uz tiem.

5.7.2. Vispārējie iekšējie siltuma ieguvumi atbilstoši vienmērīgajai un dinamiskajai metodei

94. Atbilstoši vienmērīgajai metodei siltuma ieguvumus no iekšējiem avotiem konkrētajā ēkas zonā konkrētajā mēnesī vai sezonā aprēķina, izmantojot šādu formulu:

, kur	(24)

95. Blakus esošā nekondicionētā telpa ir nekondicionēta telpa ārpus apkures un dzesēšanas enerģijas patēriņa aprēķina zonas robežām. Ja blakus nekondicionētajai telpai atrodas vairāk nekā viena kondicionētā zona, siltuma plūsmas rādītājs pie iekšējā siltuma avota l nekondicionētajā telpā Φiek,nek,l jāsadala pa kondicionētajām zonām atbilstoši kondicionētās zonas grīdas laukumiem saskaņā ar šo noteikumu 5.3.5.apakšnodaļu.

96. Izmantojot dinamisko metodi, siltuma plūsmu no iekšējiem siltuma avotiem konkrētajā ēkas zonā aprēķina katrai stundai, izmantojot šādu formulu:

, kur	(25)

5.7.3. Iekšējo siltuma ieguvumu elementi

97. Siltuma ieguvumus no iekšējiem siltuma avotiem konkrētajā ēkā vai ēkas zonā aprēķina katrai stundai, izmantojot šādu formulu:

Φiek = Φiek,iedz + Φiek,ier + Φiek,apg + Φiek,ū + Φiek,ADzV + Φiek,proc, kur	(26)

98. Aukstuma avots, kas izvada siltumu no ēkas (zonas), ir siltuma avots ar negatīvu zīmi.

99. Metabolisko siltumu no iedzīvotājiem Φiek,iedz katrai ēkas zonai un katram aprēķina periodam nosaka saskaņā ar šo noteikumu 4.pielikumu vai aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Φiek,iedz = fiedz qiedz Aapr, kur	(27)

100. Izkliedēto siltuma plūsmu no ierīcēm Φiek,ier katrai ēkas zonai un katram aprēķina periodam nosaka saskaņā ar šo noteikumu 4.pielikumu vai aprēķina, izmantojot šādu formulu:

fier – laika daļa, kad ierīces darbojas;

qier – īpatnējā siltuma atdeve no ierīcēm uz aprēķināto ēkas platību (W/m2);

Aapr – aprēķina platība (m2), kuru nosaka saskaņā ar šo noteikumu 5.3.5.apakšnodaļu.

101. Siltuma plūsmas vērtības no apgaismojuma ierīcēm Φiek,apg ir šādu vērtību summa:

101.1. siltuma plūsmas vērtība no gaismekļiem, ko aprēķina kā daļu no apgaismošanas sistēmās patērētās enerģijas. Patērētās enerģijas daļu, kas mazāka par 1, pieļauj, ja nosūces ventilācija siltumu aizvada tieši no gaismekļiem;

101.2. siltuma plūsmas vērtība no citiem apgaismojuma elementiem (piemēram, dekoratīvā apgaismojuma, speciālā apgaismojuma, ar procesiem saistītā apgaismojuma).

102. Siltuma plūsmu no gaismekļiem apgaismošanas sistēmās aprēķina saskaņā ar standartu LVS EN 15193:2009 L. Siltuma plūsmu no citiem apgaismojuma elementiem aprēķina, ņemot vērā ēkas funkciju, apgaismojuma lietojumu un aprēķina nolūku.

103. Siltuma plūsmas vērtība no karstā ūdens apgādes sistēmas Φiek,ū ir šādu vērtību summa:

Φiek,ūk = Φiek,ūk,cirk + Φiek,ūk,cita, kur	(29)

104. Siltuma plūsmu no ūdens cirkulācijas karstā ūdens apgādes sistēmās nosaka, izmantojot šādu formulu:

Φiek,ū,cirk = qiek,ū,cirk Lū,cirk, kur	(30)

105. Siltuma plūsmas vērtība uz apkures, gaisa kondicionēšanas un ventilācijas sistēmām vai no tām (izkliedes dēļ) Φiek,ADzV ir šādu vērtību summa:

Φiek,ADzV = Φiek,A + Φiek,Dz + Φiek,V, kur	(31)

106. Siltuma plūsmas vērtība no telpas apkures sistēmas Φiek,A sastāv no ēkas zonā izkliedētā siltuma no papildu enerģijas avotiem (piemēram, sūknis, ventilators, elektroniskās ierīces) un siltuma, kas izkliedēts no apkures sistēmu emisijas, cirkulācijas, sadales, uzkrāšanas un enerģijas ražošanas. Vērtību iegūst saskaņā ar standartu LVS EN 15316-2-1:2009 L "Ēku apkures sistēmas. Sistēmu energoprasību un lietderības koeficientu aprēķināšanas metode. 2-1.daļa: Siltumatdeves sistēmas telpu apsildei" (turpmāk – standarts LVS EN 15316-2-1:2009 L) un standartu LVS EN 15316-2-3:2009 L "Ēku apkures sistēmas. Sistēmu energoprasību un lietderības koeficientu aprēķināšanas metode. 2-3.daļa: Siltumsadales tīkli telpu apsildei" (turpmāk – standarts LVS EN 15316-2-3:2009 L).

107. Siltuma plūsmas vērtība no gaisa kondicionēšanas sistēmas vai uz to Φiek,Dz sastāv no siltuma no papildu enerģijas avotiem (piemēram, sūknis, ventilators, elektroniskās ierīces), kas izkliedēts ēkas zonā, un siltuma, kas izkliedēts gaisa kondicionēšanas sistēmas aukstuma emisijas cirkulācijas, sadales, uzkrāšanas un enerģijas ražošanas daļās. Siltuma plūsmas vērtību no gaisa kondicionēšanas sistēmas vai uz to iegūst saskaņā ar standartu LVS EN 15243:2009 L "Ēku ventilācija. Telpu temperatūras, kā arī siltumslodzes un enerģijas rēķināšana ēkām ar telpu kondicionēšanas sistēmām" (turpmāk – standarts LVS EN 15243:2009 L).

108. Siltuma plūsmas vērtība no ventilācijas sistēmas konkrētajā ēkas zonā Φiek,V ir attiecīgajā ēkas zonā izkliedētais siltums no ventilācijas sistēmas. Siltuma plūsmas vērtību nosaka saskaņā ar standartu LVS EN 15243:2009 L. Pieplūdes gaisa izkliedētais siltums ietver pieplūdes temperatūras paaugstināšanos, ko nosaka atbilstoši attiecīgajam gaisa plūsmu un ventilācijas sistēmu standartam LVS EN 15241:2009 L vai standartam LVS EN 15242:2009 L un ko neuzskata par iekšējo siltuma avotu. Iekšējais siltums no ventilācijas sistēmas, kas nav ņemts vērā, nosakot pieplūdes temperatūru, var ietvert izkliedēto siltumu no ventilatoru motoriem.

109. Siltums no procesiem un priekšmetiem vai uz tiem Φiek,proc sastāv no siltuma no konkrētiem procesiem attiecīgajā ēkas zonā vai uz tiem un (vai) no priekšmetiem, kas izvietoti ēkas zonā. Ja siltuma avota virsmas temperatūra ir tuva telpu iekšējai temperatūrai, faktiski pārnestais siltuma daudzums ir atkarīgs no siltuma avota un ārējā gaisa temperatūras starpības. Šāds siltums nav jāpieskaita iekšējiem siltuma ieguvumiem, bet siltuma pārnese jāpieskaita siltuma pārvades zudumiem saskaņā ar šo noteikumu 5.5.apakšnodaļu.

5.8. Saules siltuma ieguvumi

5.8.1. Saules siltuma ieguvumu aprēķina nosacījumi

110. Enerģijas bilancē ņem vērā tikai saules enerģijas iekārtu piegādāto enerģiju un papildu enerģiju, kas nepieciešama siltuma pievadīšanai ēkai no enerģijas avota.

111. Siltuma ieguvumi no saules siltuma avotiem (saules apstarotiem ēkas konstrukciju elementiem un nekondicionētām telpām) rodas no saules starojuma, kas pieejams ēkas atrašanās vietā, kā arī no savācošo virsmu un laukumu orientācijas, pastāvīgā apēnojuma, saules caurlaidības un absorbcijas un termālās siltuma pārneses. Koeficients, kas ietver savācošo laukumu raksturlielumus un savācošo virsmu laukumu (ieskaitot apēnojuma ietekmi), ir saules siltuma faktiskais savācošais laukums.

5.8.2. Vispārējie saules siltuma ieguvumi

112. Siltuma ieguvumus no saules ēkas zonā konkrētam mēnesim vai sezonai aprēķina, izmantojot šādu formulu:

, kur	(32)

113. Izmantojot dinamisko metodi, siltuma plūsmu no saules siltuma avotiem konkrētajā ēkas zonā aprēķina katrai stundai, izmantojot šādu formulu:

, kur	(33)

5.8.3. Saules siltuma ieguvuma elementi

114. Saules siltumu savācošie laukumi ir stiklojums, ārējie necaurspīdīgie elementi, verandu iekšējās sienas un grīdas, kā arī sienas aiz caurspīdīgiem pārsegiem vai caurspīdīgas izolācijas. Raksturlielumi kopumā ir atkarīgi no klimata, laika un atrašanās vietas (piemēram, no saules stāvokļa, attiecības starp tiešo un izkliedēto starojumu).

115. Ņemot vērā, ka raksturlielumi kopumā mainās gan pa stundām, gan gada laikā, jāizvēlas atbilstošas vidējās un nemainīgās vērtības, kas atbilst, piemēram, apkures, dzesēšanas vai vasaras komforta aprēķiniem.

116. Siltuma plūsmu no saules siltuma ieguvumiem aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Φsol,k = Fēn As,k Es,k , kur	(34)

117. Stikloto norobežojošo konstrukciju elementu (piemēram, logu) efektīvo savācošo laukumu aprēķina, izmantojot šādu formulu:

As,k = Fēn,g gg (1– FF ) Al,p , kur	(35)

118. Necaurspīdīgas ēkas norobežojošo konstrukciju daļas efektīvo saules siltumu savācošo laukumu aprēķina, izmantojot šādu formulu:

As,k = αs,c Rse Uc Ac , kur	(36)

119. Ēnojumam ar pārvietojamības nosacījumiem ēnojuma samazināšanas koeficientu Fēn,g aprēķina, izmantojot šādu formulu:

	(37)
vai
	(38)

120. Saules ēnojuma kontrolei izšķir šādus saules ēnojuma regulēšanas veidus:

120.1. nav kontroles (iekļauts logu g vērtībā);

120.2. manuālā darbība;

120.3. motorizētā darbība;

120.4. automātiskā kontrole.

121. Ārējā ēnojuma samazināšanas koeficients Fēn, kurа amplitūda ir no 0 (pilnībā samazina) līdz 1 (nesamazina), atspoguļo saules starojuma intensitātes samazinājumu, lai noteiktu pastāvīgu virsmas ēnojumu no:

121.1. citām ēkām;

121.2. apkārtējās vides reljefa un apauguma;

121.3. nojumēm, pārkarēm un tamlīdzīgām konstrukcijām;

121.4. tās pašas ēkas citiem elementiem;

121.5. sienu ārējām daļām, kur montēti stiklotie elementi.

122. Ēnojuma korekcijas koeficientu aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Fēn = Fh Fp Fl , kur	(39)

123. Katra loga rāmja laukuma daļu nosaka saskaņā ar standartu LVS EN ISO 10077-1:2009 L "Logu, durvju un slēģu siltumtehniskās īpašības. Siltumcaurlaidības aprēķināšana. 1.daļa: Vispārīgi" vai aprēķinos izmanto fiksētu FF vērtību = 0,3.

5.9. Dinamiskie parametri

5.9.1. Aprēķina procedūra

124. Izmantojot dinamisko metodi, ņem vērā siltuma pretestības, siltuma ietilpības (jaudas) un siltuma ieguvumus no saules un iekšējiem siltuma resursiem ēkā vai ēkas zonā.

125. Aprēķinos dinamisko efektu ņem vērā, ieviešot ieguvumu izmantošanas faktoru apkurei un zudumu izmantošanas faktoru dzesēšanai.

126. Ja apkure ir neregulāra vai izslēgta, ēkas siltuma inerces ietekmi ņem vērā atsevišķi.

5.9.2. Ieguvumu izmantošanas faktors apkurei

127. Ieguvumu izmantošanas faktors apkurei ηapk,ieg ir siltuma bilances vērtības γapk un skaitliskā parametra aapk (kas ir atkarīgs no ēkas siltuma inerces) funkcija. Ieguvumu izmantošanas faktoru apkurei nosaka, izmantojot šādas formulas:

127.1. ja γapk > 0 un γapk ≠ 1,		(40)
127.2. ja γapk = 1,		(41)
127.3. ja γapk < 0,		(42)
127.4.		(43)
aapk = aapk,0 +τ apkτ apk,0	, kur	(44)
---	---	---
aapk = aapk,0 +	τ apk
aapk = aapk,0 +	τ apk,0

128. Ieguvumu izmantošanas faktoru nosaka neatkarīgi no apkures sistēmas raksturojuma, pieņemot, ka temperatūra tiek pilnīgi kontrolēta un ir neierobežoti elastīga.

5.9.3. Zudumu izmantošanas faktors dzesēšanai

129. Zudumu izmantošanas faktors dzesēšanai ηdz,z ir siltuma bilances vērtības dzesēšanai γdz un skaitliskā parametra adz (kas atkarīgs no ēkas siltuma inerces) funkcija. Zudumu izmantošanas faktoru dzesēšanai nosaka, izmantojot šādas formulas:

129.1. ja γdz > 0 un γdz ≠ 1,		(45)
129.2. ja γdz = 1,		(46)
129.3. ja γdz < 0,		(47)
129.4.		(48)
adz = adz,0 +τ dzτ dz,0	, kur	(49)
---	---	---
adz = adz,0 +	τ dz
adz = adz,0 +	τ dz,0

130. Zudumu izmantošanas faktoru nosaka neatkarīgi no dzesēšanas sistēmas raksturojuma, pieņemot, ka temperatūra tiek pilnīgi kontrolēta un ir elastīga.

5.9.4. Ēkas laika konstante, siltuma masas koeficients un iekšējā siltuma ietilpība

131. Ēkas laika konstantes, siltuma masas koeficienta un iekšējā siltuma ietilpības dinamiskās parametru vērtības aprēķina šajā apakšnodaļā noteiktajā kārtībā vai pieņem saskaņā ar šo noteikumu 7.pielikumu.

132. Ēkas vai ēkas zonas laika konstante t raksturo kondicionētas zonas iekšējo siltuma inerci attiecīgi apkures un dzesēšanas periodā. To aprēķina, izmantojot šādu formulu:

τ =CmHK	, kur	(50)
τ =	Cm
τ =	HK

133. Ēkas vai ēkas zonas kopējo siltuma zudumu koeficientu aprēķina, izmantojot šādu formulu:

HK = (HT,k + Hve,k) , kur	(51)

134. Ēkas vai ēkas zonas koriģētā iekšējā siltuma ietilpību Cm aprēķina, summējot visu ēkas elementu koriģētās siltuma ietilpības, kas atrodas tiešā termālā kontaktā ar zonas iekšējo gaisu:

Cm = ∑ Χj Aj , kur	(52)

5.10. Iekštelpu ekspluatācijas režīma nosacījumi

5.10.1. Telpu ekspluatācijas režīmi un nepārtraukta vai daļēji nepārtraukta apkure un dzesēšana

135. Apkurei un dzesēšanai lieto šādus ekspluatācijas režīmus:

135.1. nepārtraukta apkure un (vai) dzesēšana konstantā uzstādītā temperatūrā;

135.2. nakts laikam un (vai) nedēļai uzstādīta samazināta vai izslēgta temperatūra;

135.3. "brīvdienu" apkure vai dzesēšana (piemēram, laikposmi, kad telpās neuzturas cilvēki);

135.4. maksimālā apkures vai dzesēšanas slodze (laikposmi, kad izvēlas paaugstināt attiecīgos rādītājus).

136. Nepārtrauktai apkurei pilnā apkures periodā ēkai vai ēkas zonai izmanto uzstādīto temperatūru Tuzst,apk.

137. Nepārtrauktai dzesēšanai pilnā dzesēšanas periodā ēkai vai ēkas zonai izmanto uzstādīto temperatūru Tuzst,dz.

138. Faktiskā vidējā temperatūra apkures periodā var būt augstāka, un tas rada pārkurināšanu un jāņem vērā attiecībā uz ieguvumu izmantošanas faktoru. Dzesēšanas daļai faktiskā vidējā iekšējā temperatūra var būt zemāka, un tas rada lieku enerģijas patēriņu (zudumus).

139. Neregulāru (daļēji pastāvīgu) apkuri un dzesēšanu nosaka kā nepārtrauktu (apkuri vai dzesēšanu) ar koriģētu uzstādīto temperatūru, ja ievēro vienu vai vairākus šādus nosacījumus:

139.1. vidējā telpas temperatūra ir izmantota aprēķiniem kā uzstādītā temperatūra:

139.1.1. ja uzstādītās temperatūras starpība starp pastāvīgu apkuri vai dzesēšanu un samazinātu apkuri vai dzesēšanu ir mazāka par 3 oC;

139.1.2. ja ēkas laika konstante, kas noteikta saskaņā ar šo noteikumu 132.punktu, ir vismaz piecas reizes mazāka par īsāko samazinātas apkures periodu (apkurei) vai dzesēšanas periodu (dzesēšanai);

139.2. pastāvīgās apkures daļai uzstādīto temperatūru izmanto kā uzstādīto temperatūru aprēķiniem visiem periodiem, ja laika konstante, kas noteikta saskaņā ar šo noteikumu 132.punktu, ir trīs reizes lielāka par garāko samazinātas apkures periodu.

140. Uzstādīto temperatūru nepārtrauktam dzesēšanas periodam izmanto visiem periodiem, ja ēkas laika konstante, kas noteikta saskaņā ar šo noteikumu 132.punktu, ir trīs reizes lielāka par garāko samazinātas dzesēšanas periodu.

5.10.2. Apkures pārtraukumu korekcijas

141. Ja ir apkures pārtraukumi un netiek pildīti šo noteikumu 5.10.1.apakšnodaļā minētie nosacījumi, apkurei nepieciešamo enerģiju aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Qapk,n = asamz,apk × Qapk,n,N , kur	(53)

142. Samazināšanas faktoru apkurei ar pārtraukumiem asamz,apk aprēķina, izmantojot šādu formulu:

asamz,apk = 1 – bsamz,apk (τapk,0 / τ) × γapk × (1 – fN,apk)	(54)

143. Ja ir dzesēšanas pārtraukumi un netiek pildīti šo noteikumu 5.10.1.apakšnodaļā minētie nosacījumi, dzesēšanai nepieciešamo enerģiju aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Qdz,n = asamz,dz × Qdz,n,N , kur	(55)

144. Samazināšanas faktoru dzesēšanai ar pārtraukumiem asamz,dz aprēķina, izmantojot šādu formulu:

asamz,dz = 1 – bsamz,dz (τdz,0 / τ) × γdz × (1 – fN,dz)	(56)

5.10.3. "Brīvdienu" perioda korekcijas

145. Atsevišķās ēkās (piemēram, skolās) apkures vai dzesēšanas sezonas "brīvdienu" periodā būtiski samazina apkurei vai dzesēšanai nepieciešamo enerģiju.

146. Mēnešiem, kuros ietverti "brīvdienu" periodi, apkurei un dzesēšanai nepieciešamo enerģiju aprēķina atsevišķi nepārtrauktam periodam un "brīvdienu" periodam un rezultātus lineāri interpolē atbilstoši brīvdienu un apdzīvotā perioda laika daļu attiecībām, izmantojot šādas formulas:

146.1. Qapk,n = fapk,N × Qapk,n,N + (1 – fapk,N ) × Qapk,n,uzt	(57)
146.2. Qdz,n = fdz,N × Qdz,n,N + (1 – fdz,N ) × Qdz,n,uzt	(58)

5.11. Enerģijas izmantošana apkurei un dzesēšanai

5.11.1. Ēkas zonai kopējā nepieciešamā enerģija apkurei un dzesēšanai

147. Kopējā nepieciešamā enerģija apkurei un dzesēšanai dotajai ēkas zonai ir aprēķināta, summējot saskaņā ar šo noteikumu 141. un 142.punktu aprēķināto enerģiju par periodu, ņemot vērā iespējamo noslogojumu dažādām apkures vai dzesēšanas daļām:

147.1.		(59)
147.2.		(60)

148. Apkures un dzesēšanas sezonas ilgumu atbilstoši attiecīgo sistēmas komponentu darbības periodiem nosaka saskaņā ar šo noteikumu 5.4.1.apakšnodaļu.

149. Vairāku zonu aprēķinu rezultātā (ar termālo iedarbību starp zonām vai bez tās) kopējā apkurei un dzesēšanai nepieciešamā enerģija konkrēto apkures, dzesēšanas un ventilācijas sistēmu darbības kombinēšanai dažādās zonās ir nepieciešamā enerģijas summa caur zonām zs, kurām izmanto dažādu sistēmu kombināciju:

149.1.		(61)
149.2.		(62)

5.11.2. Kopējā sistēmas enerģijas izmantošana apkurei, dzesēšanai un ventilācijai

150. Ja apkures, dzesēšanas un ventilācijas sistēmas tiek kombinētas, kopējo enerģijas izmantošanu apkurei Qapk,sist un kopējo enerģijas izmantošanu dzesēšanai Qdz,sist (iekļaujot sistēmas zudumus) nosaka kā nepieciešamās enerģijas funkciju apkurei un dzesēšanai saskaņā ar attiecīgajiem standartiem apkures un dzesēšanas sistēmām LVS EN 15316-2-1:2009 L, LVS EN 15316-2-3:2009 L, LVS EN 15241:2009 L un LVS EN 15243:2009 L.

151. Kopējo sistēmas enerģiju apkures, dzesēšanas un ventilācijas sistēmām aprēķina atbilstoši šādām sistēmu kombinācijām:

151.3.1.		(63)
151.3.2.		(64)

152. Enerģijas sistēmas zudumus nosaka kā kopējos zudumus, pieskaitot no sistēmas atgūtos sistēmas zudumus.

153. Enerģijas sistēmas zudumos iekļauj ēkas siltuma papildu zudumus nevienmērīga istabas temperatūras sadalījuma un nepietiekamas temperatūras kontroles dēļ.

154. Nepieciešamo kopējo papildu enerģiju ventilācijas sistēmām nosaka saskaņā ar standartu LVS EN 15241:2009 L un tajā iekļauj šādus enerģijas izmantošanas veidus:

154.1. ventilatoriem;

154.2. siltuma atgūšanai no saldēšanas;

154.3. gaisa centralizētai sasildīšanai;

154.4. gaisa centralizētai dzesēšanai.

6. Ēkas aprēķina modeļa validēšana

6.1. Ēkas aprēķina modeļa validēšanas izmantošana

155. Ēkas aprēķina modeļa validāciju (pārbaudi) veic, lai pārliecinātos, ka aprēķinos iegūtie ēkas energoefektivitātes rādītāji atbilst faktiski iegūtajiem. Šāds aprēķināto un faktiski iegūto ēkas energoefektivitātes rādītāju salīdzinājums ir nepieciešams, lai precīzi novērtētu identificēto energoefektivitātes pasākumu ieguvumus (aprēķinātu plānoto enerģijas patēriņu pēc pasākumu īstenošanas).

156. Validēto ēkas aprēķina modeli izmanto ekspluatācijā esošo ēku energoefektivitātes novērtēšanai (sertificēšanai) un identificēto energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu efektivitātes rādītāju aprēķināšanai. Tam izmanto validētu ēkas datu kopu, kas ir ēkas aprēķina modeļa izejas dati, kurā viens vai vairāki izejas dati ir pielāgoti uz faktisko datu pamata tā, lai aprēķina rezultāti, izmantojot modeli, būtiski neatšķirtos no faktisko mērījumu datiem. Validētas datu kopas kvalitāte ir līdzsvars starp izmaksām datu iegūšanai (ievākšanai) un atbilstošu precizitāti.

6.2. Ēkas aprēķina modeļa validācijas procedūra

157. Ēkas aprēķina modeļa validācijas (pārbaudes) procedūru veic šādā kārtībā:

157.1. iegūst izmērītās energoefektivitātes rādītājus saskaņā ar šo noteikumu 4.nodaļu;

157.2. apkopo energoefektivitātes aprēķiniem nepieciešamos datus un rādītājus (piemēram, faktiskos klimatiskos datus, faktiskos iekštelpu apstākļus, ēkas apdzīvotības datus, apkures nevienmērības informāciju);

157.3. pārbauda energoefektivitātes rādītājus.

158. Energoefektivitātes aprēķiniem nepieciešamos datus iegūst no ēkas tehniskās dokumentācijas, veicot apsekojumus un mērījumus.

159. Visiem izmantotajiem datiem novērtē ticamības intervālus. Datus, ko nevar iegūt tiešā veidā, iegūst, izmantojot aprēķinu vai normatīvajos aktos un standartos noteiktās vērtības.

160. Novērtējuma periodā savāktajiem enerģijas patēriņa un aprēķina sākuma datiem jāattiecas uz vienādiem laikposmiem.

6.3. Energoefektivitātes rādītāju pārbaude

161. Energoefektivitātes rādītāju pārbaudes gaitā visiem energonesējiem salīdzina izmērītās energoefektivitātes novērtēšanas un aprēķinātās energoefektivitātes novērtēšanas rezultātus enerģijas patēriņam.

162. Ja izmērītās energoefektivitātes novērtēšanas rezultātu un aprēķinātās energoefektivitātes novērtēšanas rezultātu salīdzinājums pie vienādiem iekštelpu temperatūras nosacījumiem ir pieņemams (atšķiras mazāk nekā par 10 procentiem un ne vairāk kā par 10 kWh/m2 gadā), uzskata, ka ēkas aprēķina modelis, ieskaitot aplēstos sākuma datus, ir ticams un energoefektivitātes novērtēšanu var turpināt.

163. Ja novērtēšanas rezultātu salīdzinājums nav pieņemams, veic tālāku izpēti, lai verificētu datus vai ieviestu tādus ietekmējošos faktorus, kas iepriekš nav ņemti vērā. Pārbaudi atkārto ar jaunu sākuma datu kopu.

164. Ja nepieciešams, koriģē sākuma datus, lai energoefektivitātes novērtēšanas rezultātu salīdzinājums būtu pieņemams.

6.4. Iekštelpu mikroklimata un ārējo klimatisko apstākļu novērtējums

165. Klimatiskos datus nosaka saskaņā ar LBN 003-01 "Būvklimatoloģija", izmantojot meteoroloģiskās informācijas statistiskos datus.

166. Apsekojot ēku, novērtē faktisko ēkas iekšējo temperatūru, jo praksē tā bieži atšķiras no projektētās temperatūras un tas būtiski ietekmē dzesēšanai un apkurei izmantotās enerģijas patēriņa rādītājus. Iekšējās temperatūras novērtēšanai (mērījumiem) izmanto šādas metodes:

166.1. ēkās ar mehānisko ventilāciju gaisa temperatūru mēra izplūdes kanālā uz augšu pret gaisa plūsmas virzienu no ventilatora. Ventilējamās zonas vidējo temperatūru novērtē, kad izplūdes ventilators ir ieslēgts;

166.2. veicot iekšējās temperatūras un citu telpu parametru mērījumus vairākās ēkas vietās, izmantojot ēkas automatizētas vadības un kontroles iekārtas, kas nodrošina datorizētu mērījumu uzkaiti;

166.3. ar nelielu viena kanāla datu reģistrētāju temperatūru mēra vai uzskaita dažās ēkai raksturīgākajās vietās sezonai raksturīgākajos apstākļos – dienās, kuras raksturo mēneša vai sezonas meteoroloģisko apstākļu rādītājus;

166.4. izmanto uzstādītās temperatūras rādītājus, ja apkures vai dzesēšanas sistēmas kontrolē termostati un termostatu kalibrēšana ir pārbaudīta;

166.5. ar pirometriem vai manuāliem gaisa temperatūras mērītājiem gaisa temperatūru nosaka uzreiz vairākos mērījumu punktos.

167. Attiecībā uz gaisa infiltrāciju un dabisko ventilāciju ārējā gaisa plūsmas faktiskai novērtēšanai izmanto šādas metodes:

167.1. gaisa apstrādes iekārtu gaisa plūsmas ātruma noteikšana;

167.2. gāzes šķīduma iezīmēšana saskaņā ar standartu LVS EN ISO 12569:2013 "Ēku un materiālu siltumtehniskā veiktspēja. Īpatnējās gaisa plūsmas ātruma noteikšana ēkās. Iezīmētās gāzes izklīdināšanas metode (ISO 12569:2012)".

168. Tādus iekšējos siltuma avotus kā cilvēku skaits un to uzturēšanās ilgums ēkā novērtē, apsekojot ēku, vai iegūst no ēkas īpašnieka vai apsaimniekotāja.

169. Tādus iekšējos siltuma avotus kā mākslīgais apgaismojums un elektriskās ierīces novērtē, izmantojot patērētās elektroenerģijas uzskaites datus, ja skaitītājam nav pievienotas arī apkures vai dzesēšanas sistēmas. Ja dati par apgaismojumu nav pieejami, aprēķinus veic saskaņā ar standartu LVS EN 15193:2009 L. Novērtējot iekšējos siltuma avotus, ņem vērā, ka ne visa apgaismojumam izmantotā enerģija ir iekšējais siltuma avots (piemēram, ja apgaismojums izvietots ēkas ārpusē vai siltums tiek daļēji izvadīts).

170. Karstā ūdens patēriņa datus ēkām, kurām ir uzstādīts atsevišķs skaitītājs, iegūst no starpības starp diviem nolasījumiem novērtējuma perioda sākumā un beigās. Ja karstais ūdens nav uzskaitīts, tā patēriņu novērtē pēc iedzīvotāju skaita, ēkas izmantošanas veida un vidējiem karstā ūdens patēriņa datiem, izmantojot datus, kas minēti standartos LVS EN 15316-3-1:2009 L, LVS EN 15316-3-2:2008 un LVS EN 15316-3-3:2009 L.

171. Patērētās elektroenerģijas rēķinus izmanto, lai novērtētu mākslīgajam apgaismojumam izlietotās enerģijas patēriņu, ja skaitītājam nav pievienotas arī citas sistēmas (piemēram, ēdiena gatavošanas, apkures, dzesēšanas sistēmas). Ja skaitītāja datus nevar izmantot, enerģijas patēriņu aprēķina saskaņā ar standartu LVS EN 15193:2009 L.

7. Kopējo ēkas energoefektivitātes rādītāju aprēķināšana

172. Pēc nepieciešamo (aprēķināto) un izmantoto (izmērīto) energonesēju aprēķināšanas nosaka kopējos ēkas energoefektivitātes rādītājus.

173. Kopējos ēkas energoefektivitātes rādītājus aprēķina:

173.1. enerģijas patēriņam – kilovatstundas uz aprēķina platības kvadrātmetru gadā:

173.1.1. kopā apkurei, dzesēšanai, mehāniskajai ventilācijai, karstā ūdens sagatavošanai, kā arī apgaismojumam (ja attiecināms saskaņā ar šo noteikumu 13.punktu);

173.1.2. apkurei;

173.2. primārās enerģijas patēriņam – kilovatstundas uz aprēķina platības kvadrātmetru gadā, kā arī kā daļu no kopējā enerģijas patēriņa ēkā procentos;

173.3. oglekļa dioksīda emisijas novērtējumam – kilogrami oglekļa dioksīda uz aprēķina platības kvadrātmetru gadā.