Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 222-15 "Ūdensapgādes būves"

94. Pazemes ūdeņu krājumu papildināšanai projektē atklāta vai slēgta tipa infiltrācijas iekārtu.

95. Atklāta tipa infiltrācijas iekārtas projektē, lai papildinātu pirmo (no zemes virsmas) ūdens slāni, ja to nesedz ūdensnecaurlaidīgs slānis vai tā biezums nav lielāks par 3 metriem.

96. Projektējot infiltrācijas baseinus, paredz:

96.1. baseina dibena iedziļināšanu vismaz 0,5 m dziļumā labi filtrējošā grunts slānī;

96.2. baseina dibena nostiprināšanu un nogāžu aizsargāšana pret izskalošanu baseina iztukšošanas vietā;

96.3. infiltrācijas baseinu uzpildīšanas ūdeņu piegādes regulēšanas un mērīšanas iekārtas;

96.4. piebraucamos ceļus automašīnām un mehānismiem.

97. Infiltrācijas baseina dibena platums nedrīkst būt lielāks par 30 m, garums – par 500 m. Ūdens slāņa biezumam jābūt 0,7-2,5 m. Nepieciešami vismaz divi baseini.

98. Slēgtā tipa infiltrācijas būves projektē kā cauruļu vai grodu akas.

99. Infiltrācijas būvju konstrukcijai jānodrošina ražības atjaunošana šādā veidā:

99.1. atklātās infiltrācijas būvēs – mehāniski vai hidrauliski noņemot no filtrējošās virsmas piesārņoto slāni (atklāto būvju iztukšošana un reģenerācija nav pieļaujama, ja temperatūra ir zemāka par 0 °C);

99.2. slēgtās infiltrācijas būvēs – ar metodēm, ko lieto ūdens ieguves urbumu reģenerācijai.

100. Pamatojoties uz kompleksiem hidroģeoloģiskajiem un tehniski ekonomiskajiem aprēķiniem, ņemot vērā ūdeņu mākslīgās papildināšanas nolūku, ūdens ieguves shēmu, piegādājamā ūdens kvalitāti un infiltrācijas būvju un ūdensgūtņu ekspluatācijas specifiku, izvēlas infiltrācijas būvju kopējo shēmu, kā arī nosaka būvju skaitu un ražību.

101. Attālums starp infiltrācijas būvēm un ūdensgūtnēm nosakāms, pamatojoties uz iegūstamā ūdens kvalitātes prognožu aprēķiniem, kā arī ņemot vērā infiltrācijai piegādājamā ūdens papildu attīrīšanos filtrējošos slāņos un sajaukšanos ar pazemes ūdeņiem.

5.2. Virszemes ūdensgūtnes

102. Virszemes ūdensgūtnēm jānodrošina:

102.1. ūdensapgādes sistēmas aizsargāšana no bioloģiskā apauguma un no nogulšņu, sanesumu, planktona un vižņu iekļūšanas;

102.2. zivkopības dienestu prasību ievērošana ūdens baseinos, kuriem ir zivsaimnieciska nozīme.

103. Virszemes ūdensgūtnes konstruktīvā shēma ir atkarīga no ūdensapgādes sistēmas kategorijas (šī būvnormatīva 46.punkts), kā arī jāievēro aprēķina ūdens līmeņa nodrošinājums (šī būvnormatīva pielikuma 10.tabula) un vides aizsardzības, zivsaimniecības un ūdenstransporta dienesta prasības.

104. (Svītrots ar MK 07.03.2017. noteikumiem Nr. 122)

105. Dzeramā ūdens apgādes ūdensgūtnes izvieto augšpus apdzīvoto vietu kanalizācijas notekūdeņu izlaidēm un kuģu piestātnēm, ņemot vērā aizsargjoslu izveides iespēju.

106. Virszemes ūdeņu ieguves apstākļi ir atkarīgi no krastu un gultnes noturības, vižņu un ledus režīmiem un no piesārņotības rādītājiem (šī būvnormatīva pielikuma 11.tabula).

107. Ūdensgūtnes plāno, izmantojot šī būvnormatīva pielikuma 12.tabulu, atkarībā no nepieciešamās kategorijas un, izmantojot šī būvnormatīva pielikuma 11.tabulu, atkarībā no dabīgiem virszemes ūdens ieguves apstākļiem.

108. Kategorijas paaugstināšana par vienu pakāpi ūdensgūtnēm ar zemūdens (iegremdētām) ūdens ņemšanas iekārtām ir atļauta šādos gadījumos:

108.1. zemūdens (iegremdētām) kausveida ūdens ņemšanas iekārtām, ja tām ir nodrošināta pašskalošanās;

108.2. ir ierīkota siltā ūdens pievadīšana ūdens ņemšanas atverēm 20 % apmērā no kopējā iegūstamā ūdens daudzuma un izveidotas īpašas aizsargierīces pret sanesumiem;

108.3. ir izveidota droša sistēma sanesumus aizturošo redeļu, ūdensņemšanas atveru, zivju aizsardzības iekārtu un pašteces ūdensvadu izskalošanai.

109. Ūdensgūtnes shēmas un izvietojuma izvēli sarežģītos vietējos apstākļos izvēlas, pamatojoties uz īpašiem pētījumiem.

110. Ja nepieciešams, jāparedz ūdens apstrāde ar hloru, lai nepieļautu ūdensgūtņu iekārtu elementu apaugšanu ar bioloģiskajiem organismiem. Veicot minētos pasākumus, ievēro šādus nosacījumus:

110.1. ūdens apstrādes reaģentu devas, kā arī apstrādes periodiskumu un ilgumu nosaka, pamatojoties uz tehnoloģisko izpēti, vai hlora devu ņem par 2 miligramiem uz litru (turpmāk – mg/l) vairāk, nekā ir ūdens hloruztveršanas spēja, bet vismaz 5 mg/l;

110.2. hlorēšanas periods un ilgums ir atkarīgs no ūdens hloruztveršanas spējas:

110.2.1. līdz 3 mg/l – pavasarī un rudenī 7-10 dienu laikā;

110.2.2. vairāk par 3 mg/l – no maija līdz oktobrim tajās dienās, kad vidējā gaisa temperatūra ir augstāka par 10 °C.

111. Sifona tipa ūdensvadus drīkst lietot II un III kategorijas ūdensgūtnēm.

112. Ja ūdens objektu šķērso sifona vai pašteces tipa ūdensvads, būvniecības dziļumam jābūt vismaz 0,5 m līdz caurules virsai, lai nodrošinātu ūdensvadus pret izskalošanu un aizsargātu pret enkuru triecieniem.

113. Ūdensgūtņu sūkņu stacijas projektē saskaņā ar šī būvnormatīva 7.nodaļu.

6. Ūdens sagatavošana

6.1. Ūdens sagatavošanas iekārtas

114. Ūdens apstrādes metodes, iekārtu sastāvu, aprēķina parametrus un reaģentu devas nosaka pēc tehnoloģiskās izpētes materiāliem un ekspluatācijas pieredzes atkarībā no ūdens ieguves vietas kvalitātes, ūdensapgādes sistēmas nozīmes, ūdens sagatavošanas iekārtu ražības un vietējiem apstākļiem.

115. (Svītrots ar MK 07.03.2017. noteikumiem Nr. 122)

116. Ūdens sagatavošanas iekārtas projektē vienmērīgam darba režīmam diennakts maksimālā ūdens patēriņa laikā, paredzot iespēju atvienot atsevišķas būves profilaktiskajai apskatei un remontam.

117. Nosakot ūdens sagatavošanas iekārtu kopējo ūdens patēriņu, ņem vērā pašu iekārtu darbībai nepieciešamo ūdens patēriņu.

118. Ūdens sagatavošanas iekārtu veidu un aprēķina parametrus nosaka atkarībā no piesārņojošo vielu koncentrācijas ūdenī un nepieciešamās attīrīšanas pakāpes. Ja nepieciešams, ūdens sagatavošanas metodes precizē eksperimentāli, izmantojot pilotiekārtas.

119. Ūdens sagatavošanas iekārtām paredz arī:

119.1. ierīces ūdens daudzuma mērīšanai;

119.2. ierīces neattīrītā un sagatavotā ūdens paraugu ņemšanai.

120. Ja ūdens sagatavošanas iekārtas apkalpo pastāvīgs personāls, sanitāro mezglu, dušu un garderobes telpu plānojumu nosaka saskaņā ar būvniecības ierosinātāja vai ekspluatētāja prasībām un būvnormatīvu par publiskām būvēm.

121. Ūdens sagatavošanas būvju funkcionālī saistīto ēku un tās telpu iedalījumu un izmērus nosaka atbilstoši būvniecības ierosinātāja vai ekspluatētāja prasībām.

6.2. Ūdensapgādes sistēmas dezinfekcija

122. Ūdensapgādes sistēmas projektējamas tā, lai varētu veikt tās dezinfekciju. Ūdensapgādes sistēmas dezinfekcijas metodes un reaģentu devas izvēlas atkarībā no ūdens patēriņa un kvalitātes, tā attīrīšanas efektivitātes un piegādes apstākļiem. Atkarībā no ūdens kvalitātes rādītājiem ūdensapgādes sistēmas dezinfekcija var būt nepārtraukta vai periodiska.

123. Ūdensapgādes sistēmu daļu (piemēram, rezervuāru, ūdenstorņu, nostādinātāju, inženiertīklu) dezinfekcija jāveic pirms ekspluatācijas uzsākšanas. Ūdens ieguves urbumu dezinfekcija pirms ekspluatācijas uzsākšanas ir obligāta. Sistēmas daļu dezinfekcijai pirms ekspluatācijas uzsākšanas var izmantot standartā LVS EN 805:2022 "Ūdensapgāde. Prasības sistēmām un to komponentiem ārpus ēkām" ietvertās metodes un nosacījumus.

124. Ūdensapgādes sistēmas dezinfekcijai izmanto hloru, ozonu, ultravioleto starojumu, kālija permanganātu un citus līdzekļus, kas nodrošina atbilstošu dzeramā ūdens kvalitāti.

7. Sūkņu stacijas

125. Pēc ūdens piegādes nodrošinājuma pakāpes un saskaņā ar šī būvnormatīva 46.punktu ir šādas sūkņu staciju kategorijas:

125.1. ugunsdzēsības un apvienotās ugunsdzēsības un dzeramā (tehniskā) ūdens apgādes sūkņu stacijas – I kategorija;

125.2. ugunsdzēsības un apvienotās ugunsdzēsības un dzeramā (tehniskā) ūdens apgādes sūkņu stacijas, ja objektos ir ievērotas šī būvnormatīva 18.punkta prasības, – II kategorija;

125.3. sūkņu stacijas, kur ūdeni padod pa vienu spiedvadu, kā arī padod ūdeni laistīšanai, – III kategorija;

125.4. sūkņu stacijas elektroapgādes nodrošinājuma kategoriju nosaka saskaņā ar elektroiekārtu ierīkošanas noteikumiem atbilstoši sūkņu stacijas kategorijai, ņemot vērā šī būvnormatīva pielikuma 13.tabulu.

126. Darba sūkņu tipu un skaitu izvēlas, pamatojoties uz sūkņu, ūdensapgādes ārējo inženiertīklu un regulējošo tilpumu kopīgas darbības aprēķiniem, diennakts un stundas ūdens patēriņa grafikiem, kā arī ievērojot ugunsdrošības prasības. Sūkņu agregātiem jānodrošina optimāls spiediens visos darba režīmos.

127. Dzeramā ūdens sūkņu telpās nedrīkst uzstādīt sūkņus piesārņotu un indīgu šķīdumu pārsūknēšanai, izņemot ugunsdzēsības sūkņus putu veidotāja šķīduma pārsūknēšanai.

128. Sūkņu stacijās vienādas nozīmes sūkņu grupām, padodot ūdeni vienā ūdensapgādes ārējā inženiertīklā, rezerves sūkņu skaitu nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 13.tabulas.

129. Sūkņu stacijās ugunsdzēsības ūdensapgādes vajadzībām neatkarīgi no sūkņu un to grupu skaita nepieciešami vismaz divi sūcvadi. Ja ūdens ņemšanai tiek izmantoti iegremdējami sūkņi, kas izvietoti atsevišķā akā, tad katrai akai nepieciešami vismaz divi ūdens pieplūdes cauruļvadi. Sūcvadu un pieplūdes cauruļvadu diametru aprēķina tā, lai, atvienojot vienu no tiem I un II kategorijas sūkņu stacijās, pārējie nodrošinātu pilnu aprēķina jaudu, bet III kategorijas sūkņu stacijās – 70 % no aprēķina jaudas. III kategorijas sūkņu stacijās drīkst ierīkot vienu sūcvadu vai ūdens pieplūdes cauruļvadu uz iegremdējamā sūkņa aku.

130. Sūcvadus parasti ierīko ar kāpumu 0,005 sūkņu virzienā. Mainoties ūdensvadu diametram, paredz ekscentrisku pāreju.

131. I un II kategorijas sūkņu stacijās nepieciešami vismaz divi spiedvadi. III kategorijas sūkņu stacijās drīkst ierīkot vienu spiedvadu. Pie sūkņu stacijām, ugunsdzēsības rezervuāriem un atklātām ugunsdzēsības ūdens tilpnēm paredz ūdens ņemšanas vietu ugunsdzēsības vajadzībām atbilstoši šī būvnormatīva 195. un 207. punktam.

132. Iedziļinātās un daļēji iedziļinātās sūkņu stacijās paredz pasākumus sūkņu applūdināšanas novēršanai, ja notiek lielākās jaudas sūkņa, armatūras vai ūdensvada avārija sūkņu telpā – sūkņa elektromotors projektējams vismaz 0,5 m virs grīdas, avārijas ūdens ar pašteci, izmantojot vārstu vai aizbīdni, novadāms uz kanalizāciju vai virszemi, ja nepieciešams, ūdens jāatsūknē no padziļinājuma grīdā. Ja uzstāda avārijas sūkņus, to jauda nosakāma 2 stundu darbībai, lai no sūkņu telpas nosūknētu ūdeni, kura slāņa biezums ir 0,5 m. Avārijas sūkņu ieslēgšanu un darbināšanu nodrošina automātiski atkarībā no ūdens līmeņa.

133. Eju platumu pie iekārtām, kuru reglamentē izgatavotājs, nosaka pēc iekārtas pases. Sūkņiem, kuru spiedvada iekšējais diametrs ir līdz 100 mm (ieskaitot), ir atļauta sūkņa ierīkošana pie sienas vai uz kronšteiniem un divu sūkņu montāža uz vienas pamatnes, ja attālums starp agregātu izvirzījumiem ir ne mazāks par 0,25 m un apkārt diviem apvienotiem agregātiem ir vismaz 0,7 m plata eja. Citos gadījumos sūkņu stacijas eju platumam jābūt:

133.1. ne mazākam par 1 m – starp sūkņiem vai elektrodzinējiem;

133.2. ne mazākam par 0,7 m – starp sūkņiem vai elektrodzinējiem un sienu iedziļinātās telpās, pārējās telpās – ne mazākam par 1 m, un ejas platumam no elektrodzinēja puses jābūt pietiekamam, lai varētu demontēt rotora asi;

133.3. ne mazākam par 1,5 m – starp kompresoriem un gaisa sūkņiem; ne mazākam par 1 m – starp kompresoriem un sienu, kā arī starp gaisa sūkņiem un sienu;

133.4. ne mazākam par 0,7 m – starp nekustīgo iekārtu izvirzījumiem;

133.5. ne mazākam par 1 m – elektrosadales priekšā.

134. Tehnoloģisko iekārtu, armatūras un ūdensvadu ekspluatācijai nepieciešamas šādas celšanas un transportēšanas iekārtas:

134.1. kravas masai līdz 5 t – polispasts vai sijas celtnis ar rokas vadību;

134.2. kravas masai, kas ir lielāka par 5 t, – tilta celtnis ar rokas vadību;

134.3. kravas pacelšanai vairāk nekā 6 m augstumā vai kravas pārvietošanai par 18 m lielākā attālumā – celtnis ar elektropiedziņu;

134.4. iekārtas un armatūru, kuras svars nepārsniedz 0,3 t, drīkst pārvietot ar takelāžas līdzekļiem.

135. Telpās, kur atrodas celtņu iekārtas, nepieciešams montāžas laukums. Iekārtu vai armatūru nogādā uz montāžas laukumu ar takelāžas līdzekļiem vai ar polispastu uz sijas, kura turpinās ārpus ēkas. Ap iekārtu, kas uzstādāma uz montāžas laukuma apkalpes zonā, jāparedz 0,7 m plata brīva josla. Vārtu vai durvju izmērus nosaka atkarībā no iekārtas izmēriem vai transportlīdzekļa izmēriem (kopā ar kravu).

136. Celtņa celtspēju nosaka atkarībā no kravas maksimālās masas, ņemot vērā izgatavotāja prasības iekārtas pārvietošanai un iespējamo iekārtas izmēru un masas palielināšanos perspektīvā.

137. Ierīkojot celtņus telpās, to augstumu no montāžas laukuma līdz pārseguma siju apakšai nosaka un tos būvē atbilstoši kravas ceļamkrānu ierīkošanas un ekspluatācijas drošības tehnisko noteikumu prasībām.

138. Ja augstums līdz iekārtas darbināšanas un vadības vietai vai līdz aizvaru (aizbīdņu) rokas vai elektropievadam ir lielāks par 1,4 m no grīdas, nepieciešams apkalpes laukumiņš vai tiltiņš, no kura attālums līdz apkalpes vietai nedrīkst būt lielāks par metru.

139. Sūkņu stacijās nepieciešamas sadzīves telpas un palīgtelpas. Sanitāro mezglu var neparedzēt, ja sūkņu stacija atrodas tuvāk par 50 m no ražotnes, kurās ir sadzīves telpas, vai līdz 100 m attālumā, ja sūkņu staciju apkalpo ne vairāk kā divi cilvēki. Automātiskajās sūkņu stacijās, kurās nav pastāvīga apkalpojošā personāla, sadzīves telpas nav nepieciešamas.

140. Sūkņu stacijās ierīkojama kontroles mēraparatūra saskaņā ar šī būvnormatīva 10.nodaļu.

141. Ugunsdzēsības sūkņu stacijas drīkst izvietot būvju pagrabstāvā, cokolstāvā un pirmajā stāvā, ja minētās telpas ir ugunsdroši atdalītas no pārējām telpām atbilstoši būvnormatīva prasībām par būvju ugunsdrošību, un paredz tiešu izeju uz āru.

8. Ūdensvads

142. Maģistrāļu skaits no ūdensgūtnēm līdz centralizētās ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanas teritorijai ir atkarīgs no ūdensapgādes sistēmas kategorijas un būvniecības kārtām.

143. Projektējot divas vai vairākas paralēlas maģistrāles, uz tām paredz savienojumu mezglus atkarībā no maģistrāļu un savstarpēji atkarīgu ūdensgūtņu skaita tā, lai, vienas maģistrāles avārijas gadījumā atslēdzot bojāto posmu, ūdens piegāde patērētājiem nesamazinātos vairāk kā par 30 %, bet ražošanas vajadzībām ūdens tiktu piegādāts saskaņā ar avārijas grafiku.

144. Ja ūdens tiek padots no vienas ūdensgūtnes pa vienu maģistrāli, nepieciešams rezerves ūdens apjoms atbilstoši šī būvnormatīva 186.punktam. Ja ūdens tiek piegādāts no vairākām ūdensgūtnēm, rezerves ūdens apjomu var samazināt, ja tiek izpildītas šī būvnormatīva 143.punktā noteiktās prasības.

145. Avārijas likvidēšanas aprēķina ilgumu I kategorijas ūdensapgādes sistēmām nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 14.tabulas. II un III kategorijas ūdensapgādes sistēmām 14.tabulā minētais aprēķina ilgums jāpalielina attiecīgi 1,25 un 1,5 reizes.

146. Ūdensapgādes ārējie inženiertīkli ir galvenokārt cilpveida. Nav atļauta ūdensapgādes ārējo inženiertīklu sacilpošana, izmantojot ūdensapgādes iekšējos inženiertīklus. Ūdensapgādes ārējie inženiertīkli izzaru līnijas drīkst paredzēt:

146.1. ūdens piegādei ražošanas vajadzībām, ja avārijas likvidēšanas laikā drīkst būt ūdens piegādes pārtraukums;

146.2. dzeramā ūdens piegādei, ja ūdensvada diametrs nav lielāks par 100 mm;

146.3. dzeramā ūdens piegādei un ugunsdzēsības vajadzībām, ja ūdensvada garums nav lielāks par 200 m un iekšējais diametrs nav mazāks par 100 mm un pievienojuma vietā uz cilpveida ūdensvada atrodas ugunsdzēsības hidrants.

147. Centralizētās ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanas teritorijās ar iedzīvotāju skaitu līdz pieciem tūkstošiem drīkst būt par 200 m garākas izzaru līnijas, ja to iekšējais diametrs nav mazāks par 100 mm un ugunsdzēsības ūdens patēriņš ir līdz 15 l/s, vai ēkā ir līdz 12 stacionāro ugunsdzēsības šļūteņu sistēmu un ierīkots papildu ugunsdzēsības ūdens rezervuārs, kurā uzglabā 50 % no kopējā ūdens daudzuma ugunsgrēka dzēšanai.

148. Ja tiek atvienots ūdensapgādes ārējā inženiertīkla viens posms (starp aprēķina mezgliem), kopējai dzeramā ūdens piegādei pa pārējiem posmiem jābūt ne mazākai par 70 % no aprēķina patēriņa, bet ūdens piegādei uz visnelabvēlīgāk izvietotajām vietām - ne mazākai par 25 % no aprēķina patēriņa, un ūdens spiedienam inženiertīklā jābūt vismaz 0,1 MPa.

149. Ja maģistrāles iekšējais diametrs ir lielāks par 800 mm un tranzīta caurtece ir 80 %, drīkst ierīkot ūdensvada pavadlīniju (ja maģistrāles iekšējais diametrs ir mazāks, ūdensvada pavadlīnijas ierīkošana jāpamato). Ja ielas brauktuves platums ir lielāks par 20 m, drīkst ierīkot dublējošo ūdensvadu ar hidrantiem.

150. Aizliegts apvienot dzeramā ūdensapgādes sistēmu ar ūdensapgādes sistēmu, kurā ūdens neatbilst dzeramā ūdens kvalitātes prasībām.

151. Aizliegts projektēt maģistrāles pa kapsētām, ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumu teritorijām, dzīvnieku kapsētām, atkritumu izgāztuvēm, asenizācijas laukumiem, filtrācijas laukiem un lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, kuras tiek laistītas ar attīrītiem kanalizācijas notekūdeņiem. Attālumam no minētajiem piesārņojuma avotiem jābūt šādam:

151.1. projektējot maģistrāli sausās gruntīs, – vismaz 10 m, ja ūdensvada iekšējais diametrs ir mazāks par 1000 mm, un vismaz 20 m, ja ūdensvada iekšējais diametrs ir 1000 mm un lielāks;

151.2. slapjās gruntīs – vismaz 50 m neatkarīgi no ūdensvada iekšējā diametra.

152. Uz maģistrālēm paredz:

152.1. aizvarus vai aizbīdņus remontējamo posmu atvienošanai;

152.2. gaisa vārstus ūdensvadu atgaisošanai;

152.3. izlaides ūdensvadu iztukšošanai.

153. Maksimālais remontējamā posma garums maģistrālēm ir pieci kilometri – ja ir divas maģistrāles, un trīs kilometri – ja ir viena maģistrāle, turklāt nedrīkst atslēgt vairāk kā piecus hidrantus un pārtraukt ūdens piegādi tiem patērētājiem, kuriem tas nav pieļaujams.

154. Ūdensvadu projektē ar vismaz 0,001 slīpumu virzienā uz izlaidi. Līdzenā reljefā slīpumu drīkst samazināt līdz 0,0005.

155. Ugunsdzēsības hidrantus ūdensapgādes ārējā inženiertīklā izvieto tā, lai nodrošinātu katras būves ārējo ugunsdzēsību no vismaz diviem hidrantiem, ja ugunsdzēsības šļūteņu garums ir līdz 200 metriem. Attālumu starp hidrantiem aprēķina, ņemot vērā kopējo ugunsdzēsības ūdens patēriņu, attiecīgā hidranta tipa caurlaides spēju un attālumus no hidrantiem līdz vistālākajām būvju daļām. Ja attālums no hidrantiem līdz U1 vai U2 ugunsnoturības pakāpes būvēm (pakāpes saskaņā ar būvnormatīvu par būvju ugunsdrošību) ir mazāks par 10 metriem, bet no U3 ugunsnoturības pakāpes būvēm – mazāks par 30 metriem, hidrantus nedrīkst iekļaut attiecīgo būvju ārējās ugunsdzēsības ūdensapgādes aprēķinā.

156. Hidrantus ierīko tā, lai tie būtu pieejami ugunsdzēsības tehnikai. Ja hidrantus ierīko ārpus braucamās daļas, tie nedrīkst atrasties tālāk par 2,5 metriem no brauktuves malas. Atbilstoši ugunsdrošības noteikumu prasībām hidrantu atrašanās vietas apzīmē ar norādītājzīmēm, bet ugunsdzēsības hidrantu aku vākus un virszemes ugunsdzēsības hidrantus krāso sarkanā krāsā (piemēram, RAL-3001).

157. Drīkst paredzēt pazemes, virszemes un sienu hidrantus. Hidrantu tehniskajiem parametriem jāatbilst standartam LVS 187:2020 "Nacionālās prasības ugunsdzēsības hidrantu projektēšanai, izbūvei, nodošanai ekspluatācijā un ekspluatācijai" un ūdensapgādes sistēmas operatora tehnisko noteikumu prasībām.

158. Ja uz uzņēmuma (atsevišķu objektu) ūdensapgādes ārējā inženiertīkla, kurš paredzēts ārējās ugunsdzēsības vajadzībām, ir elektroaizbīdņi, jāparedz to manuāla atvēršana no ugunsdzēsības hidrantu atrašanās vietām vai no telpām, kurās atrodas diennakts dežurējošais personāls.

159. Ja uzņēmumu (atsevišķu objektu) ugunsdzēsības ūdensapgādes ārējie inženiertīkli pievienoti apdzīvotās vietas ūdensapgādes ārējiem inženiertīkliem un nodrošina būvju ārējo, iekšējo un automātisko ugunsdzēsības (sprinkleru), putu dzēšanas, lafetes stobru vai ūdens aizsega iekārtu ūdensapgādi, pievienošanas vietās paredz automātiski vadāmus elektroaizbīdņus, kuri atveras pēc minēto sistēmu darbības uzsākšanas.

160. Brīvkrānu darbības rādiusam jābūt ne lielākam par 100 metriem.

161. Spiedienu katra ūdensvada posma pārbaudei pirms tā nodošanas ekspluatācijā norāda būvprojektā, ņemot vērā cauruļu materiālu, izgatavotāja tehniskos noteikumus un darba spiedienu. Cauruļvadu pārbaudēm var izmantot standartā LVS EN 805:2022 "Ūdensapgāde. Prasības sistēmām un to komponentiem ārpus ēkām" ietvertos nosacījumus.

162. Ūdensvadus parasti projektē zem zemes. Atļauta ūdensvadu projektēšana pa zemes virsmu un uz balstiem, kā arī to ievietošana atsevišķos tuneļos vai tuneļos kopā ar citām komunikācijām, pieļaujama, ja tam ir atbilstošs pamatojums.

163. Pamatnes tipu zem ūdensvadiem projektē atbilstoši grunts nestspējai, esošajām slodzēm un cauruļu ražotāju tehniskajiem noteikumiem.

164. Ūdensvada būvniecības dziļumu (līdz caurules apakšai) nosaka, ņemot vērā virszemes transporta radīto slodzi un krustošanos ar citām pazemes komunikācijām. Tam jābūt vismaz par 0,5 m lielākam par dziļumu, kādā gruntī iespējama 0 °C temperatūra.

165. Ūdensvadu izvietojumu nosaka saskaņā ar normatīvajiem aktiem būvniecības jomā.

166. Būvējot vairākas paralēlas maģistrāles, attālumus plānā starp to ārējām virsmām projektē atkarībā no ūdensvada diametra, grunts apstākļiem un būvdarbu un remonta iespējām, lai izvairītos no iespējamās izskalošanas, ja notikusi avārija vienā ūdensvadā.

167. Šķērsojot dzelzceļus un I un II kategorijas autoceļus, ūdensvadu ievieto apvalkcaurulē.

168. Vertikālos attālumus no sliežu apakšas un autoceļu seguma virsmas līdz apvalkcauruļu un tuneļu augšai nosaka atkarībā no grunts apstākļiem un transporta slodzes, bet tie nedrīkst būt:

168.1. mazāki par 1,0 m – būvēšanai atklātā tranšejā;

168.2. mazāki par 1,5 m – būvēšanai ar caurspiešanas vai tuneļa metodi;

168.3. mazāki par 2,5 m – lietojot caurdūruma metodi.

169. Ja apvalkcaurule ievadīta akā, attālumu plānā no apvalkcaurules gala vai attālumu līdz akas ārējai sienai pieņem:

169.1. šķērsojot dzelzceļu, – 8 m no malējā sliežu ceļa, 5 m no uzbēruma apakšas un 3 m no ierakuma malas vai ceļa;

169.2. šķērsojot autoceļus, – 3 m no ceļa malas, uzbēruma apakšas un ierakuma malas vai ceļa grāvja.

170. Apvalkcaurules diametrs ir atkarīgs no būvdarbu paņēmiena:

170.1. lietojot atklāto paņēmienu, apvalkcaurules diametrs ir par 200 mm lielāks nekā caurules diametrs;

170.2. lietojot slēgto paņēmienu, apvalkcaurules diametrs ir atkarīgs no pārejas garuma un darba caurules diametra atbilstoši spēkā esošajiem būvnormatīviem.

171. Vienā apvalkcaurulē drīkst ievietot vairākus ūdensvadus, kā arī drīkst montēt ūdensvadus kopā ar elektrības kabeļiem un sakaru kabeļiem.

172. Ūdensvada būvēšanu virs zemes pāri dzelzceļam projektējama apvalkcaurulēs pa īpašām estakādēm, ņemot vērā šī būvnormatīva 169. un 174.punktā noteiktās prasības.

173. Šķērsojot elektrificētu dzelzceļu, paredz pasākumus ūdensvada metāla materiāla cauruļu aizsardzībai pret klaidstrāvām.

174. Šķērsojot dzelzceļus, autoceļus un dambjus, paredz pasākumus pret to izskalošanu un applūdināšanu ūdensvada avārijas dēļ. Abpus dzelzceļam ūdensvadam nepieciešama noslēgarmatūra.

175. Ūdensvada zemteku būvēšanu pamato ar tehniski ekonomiskiem aprēķiniem. Ūdensvada ieguldīšanas dziļumam zem ūdens baseina dibena līdz ūdensvada augšai jābūt vismaz 0,5 m, bet kuģošanas ceļā – ne mazākam par 1 m, ņemot vērā iespējamo gultnes izskalošanos. Zemtekas krasta posma pacēlums pret horizontu nedrīkst pārsniegt 20°. Abos zemtekas galos paredz akas ar noslēdzošo armatūru. Projektējamo zemes virsmas atzīmi pie akām pieņem par 0,5 m augstāku virs maksimālā ūdens līmeņa atzīmes ar 5 % nodrošinājumu.

176. Zemteku vietas kuģojamās ūdenstecēs un ūdenstilpēs papildus jāiezīmē ar īpašām signālzīmēm saskaņā ar normatīvajiem aktiem aizsargjoslu jomā.

177. Zemtekām jābūt ar diviem vadiem. Ja ūdensapgādes sistēmai ir vairākas ūdensgūtnes, pēc saskaņošanas ar ekspluatētāju organizāciju drīkst ierīkot vienu zemtekas vadu.

178. Attālums no zemtekas līdz hidrotehniskajām būvēm (piemēram, tiltiem, moliem) ir atkarīgs no ūdensvada diametra, grunts apstākļiem, kā arī no būvēšanas un remonta iespējām un ir saskaņojams ar attiecīgās būves ekspluatētājiem.

179. Ja pagriezienu veidgabalu savienojumi horizontālā vai vertikālā virzienā nespēj uzņemt aprēķina slodzes, nepieciešams ierīkot balstus vai enkurotus savienojumus.

180. Aku vai kameru darba daļas augstumu projektē ne mazāku par 1,8 metriem. Nosakot aku vai kameru izmērus, minimālajam attālumam līdz to iekšējām virsmām jābūt:

180.1. no cauruļu ārējās virsmas – 0,3 m (ja cauruļu iekšējais diametrs ir līdz 400 mm), 0,5 m (ja iekšējais diametrs ir no 500 līdz 600 mm), 0,7 m (ja iekšējais diametrs ir lielāks par 600 mm);

180.2. no atloku plaknes – 0,3 m;

180.3. no cauruļu apakšas līdz akas dibenam – 0,25 m (ja cauruļu iekšējais diametrs ir līdz 400 mm), 0,3 m (ja iekšējais diametrs ir no 500 līdz 600 mm), 0,35 m (ja iekšējais diametrs ir lielāks par 600 mm).

9. Tilpnes ūdens uzglabāšanai

9.1. Vispārīgie norādījumi

181. Atkarībā no ūdensapgādes sistēmas uzdevuma noteikts šāds tilpnēs glabājamā ūdens apjoms: regulējošais, ugunsdzēsības, avārijas, kontakta un filtru skalošanai.

182. Regulējošo ūdens apjomu Wr (m3) ūdens tilpnēs (piemēram, pazemes rezervuāros, ūdenstorņos) aprēķina pēc ūdens piegādes un patēriņa grafikiem, izmantojot šādu formulu:

	, kur (5)

183. Ugunsdzēsībai nepieciešamo ūdens apjomu nodrošina centralizēta ūdensapgādes sistēma un atklātas vai slēgtas ūdens tilpnes atbilstoši šī būvnormatīva 18. un 19.punktam.

184. Ugunsdzēsības ūdens apjomam jānodrošina:

184.1. ugunsdzēsība no ūdensapgādes ārējā inženiertīkla hidrantiem un stacionārām ugunsdzēsības šļūteņu sistēmām atbilstoši šī būvnormatīva 20., 21., 22., 23., 24., 25., 29., 30. un 32.punktam;

184.2. ugunsdzēsība no automātiskām un neautomātiskām stacionārām ugunsdzēsības sistēmām (piemēram, sprinkleri, atklātie sprinkleri, ūdens aizsegi, putu ģeneratori, lafetstobri), kam nav savu ūdens rezervuāru vai atklāto ūdens tilpņu, atbilstoši šī būvnormatīva 26. un 27. punktam.

185. Ugunsdzēsības ūdens apjomam ūdenstorņu tvertnēs jānodrošina viena ārējā un viena iekšējā ugunsgrēka dzēšana 10 minūtes, vienlaikus nodrošinot maksimālo ūdens patēriņu citām vajadzībām. Ja ir tehniski ekonomiskais pamatojums, ūdenstorņu tvertnēs drīkst glabāt pilnu ugunsdzēsības ūdens apjomu atbilstoši šī būvnormatīva 184. punktam.

186. Ja ūdens tiek transportēts pa vienu maģistrāli, ūdens tilpnēs paredz:

186.1. ūdens apjomu, kas nodrošina ūdens patēriņu avārijas likvidācijas laikā (šī būvnormatīva 145.punkts) sadzīves vajadzībām 70 % apmērā no vidējā patēriņa stundā un ražošanas vajadzībām saskaņā ar avārijas grafiku;

186.2. papildu ūdens apjomu ugunsgrēka dzēšanai saskaņā ar šī būvnormatīva 184.punktu.

187. Dzeramā ūdens tilpnēs jānodrošina ugunsdzēsības un avārijas ūdens apmaiņa 48 stundu laikā.

9.2. Ūdens tilpnes

188. Ūdens rezervuārus un ūdenstorņus aprīko ar piegādes vai apvienotajām piegādes-izplūdes, pārplūdes un tukšošanas caurulēm, kā arī ventilācijas iekārtām un lūkām personāla iekļūšanai un iekārtas transportēšanai.

189. Augstspiediena ugunsdzēsības sistēmās paredz ūdenstorņu un spiedrezervuāru automātisku atvienošanos, ja iedarbojas ugunsdzēsības sūkņi.

9.3. Ūdens rezervuāri un ūdens torņi

190. Jābūt vismaz diviem vienādas nozīmes ūdens rezervuāriem. Ja atvieno vienu rezervuāru, pārējos jābūt ne mazāk par 50 % no ugunsdzēsības un avārijas ūdens apjoma. Vienu rezervuāru drīkst projektēt, ja tajā netiek glabāti ugunsdzēsības un avārijas ūdens apjomi.