Zaudējis spēku - Normatīvie noteikumi par ieguldījumu produktu pārvaldības prasībām

46. Lai veicinātu produktu pārskatīšanas procesu, izplatītāji sniedz produktu izstrādātājiem datus par pārdošanu un citu būtisku informāciju. Šī informācija ietver datus par, iespējams, nepareizi identificētu konkrēta produkta mērķtirgu vai informāciju, ka šis ieguldījumu produkts vai pakalpojums vairs neatbilst identificētā mērķtirgus apstākļiem, piemēram, ja ieguldījumu produkts ir kļuvis nelikvīds vai ļoti svārstīgs saistībā ar izmaiņām tirgū. Uz jebkādu šādu informāciju attiecas proporcionalitātes princips, un tā tiek sniegta apkopotā veidā bez pārlieku lielas detalizācijas (piemēram, par katru instrumentu vai katru pārdošanu). Specifiskā informācija par katru instrumentu ir jāsniedz gadījumos, kad tā ir īpaši būtiska (piemēram, ja izplatītājs secina, ka konkrētā produkta mērķtirgus nebija noteikts pareizi).

47. Izplatītājs saglabā un sniedz izstrādātājam informāciju par produktu pārdošanu ārpus mērķtirgus (tostarp par pārdošanu negatīvajā mērķtirgū), ņemot vērā šo noteikumu 43. punktā minētos izņēmumus, kā arī pēc izstrādātāja pieprasījuma pamato savu lēmumu par produktu pārdošanu ārpus mērķtirgus vai informāciju par izstrādātāja ieteikto izplatīšanas stratēģijas paplašināšanu.

Izstrādātāju, kas nav MiFID II subjekti, izstrādāto produktu izplatīšana

48. Sabiedrība, kas izplata produktus, kurus izstrādājusi iestāde, kas nav MiFID II subjekts, ievēro piesardzību, lai nodrošinātu atbilstošu pakalpojumu un aizsardzības līmeni saviem klientiem, salīdzinot ar situāciju, kad ieguldījumu produkts ir izveidots saskaņā ar MiFID II produktu pārvaldības prasībām.

49. Ja ieguldījumu produkts nav izveidots saskaņā ar MiFID II produktu pārvaldības prasībām:

49.1. attiecībā uz mērķtirgus identificēšanu: izplatītājs nosaka mērķtirgu arī tad, kad izstrādātājs mērķtirgu nav definējis, kā tas noteikts Likuma 133.17 panta pirmajā daļā (sk. šo noteikumu 26. punktu). Ja izplatītājs nesaņem mērķtirgus aprakstu no izstrādātāja vai informāciju par produkta apstiprināšanas procesu, tas atbilstoši, samērīgi un patstāvīgi definē mērķtirgu (sk. šo noteikumu 14. punktu);

49.2. attiecībā uz informācijas apkopošanas procesu: izplatītājs veic visus saprātīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka produkti, ko tas iegūst no izstrādātāja, tiek izplatīti atbilstoši mērķtirgus īpašībām, mērķiem un vajadzībām saskaņā ar Likuma 133.17 panta otrās daļas prasībām. Ja visa attiecīgā informācija par produktu nav publiski pieejama (piemēram, izmantojot PRIIP pamatinformāciju ieguldītājiem vai prospektu), saprātīgie pasākumi iekļauj arī vienošanos ar izstrādātāju par visas attiecīgās informācijas, kas ļautu izplatītājam novērtēt savu mērķtirgu, saņemšanu. Izplatītājs ir tiesīgs izmantot publiski pieejamo informāciju par produktu, ja tā ir skaidra, uzticama un sagatavota atbilstoši normatīvajām prasībām, piemēram, informāciju, kas atklāta saskaņā ar tiesību aktiem, kuri ir līdzvērtīgi Prospektu direktīvas 2003/73/EK1, Pārredzamības direktīvas 2013/50/ES2, PVKIU direktīvas 2014/91/ES3 un AIFPD direktīvas 2011/61/ES4 prasībām.

50. Šo noteikumu 49. punktā minētais pienākums attiecas uz produktiem, kurus pārdod sākotnējā izvietošanā un otrreizējā tirgū, un tas ir piemērojams samērīgi atkarībā no publiski pieejamās informācijas apjoma un produkta sarežģītības. Tādējādi saistībā ar informācijas par vienkāršākiem un izplatītākiem produktiem, piemēram, parastajām akcijām, iegūšanu nav jāslēdz vienošanās ar izstrādātāju, bet to var iegūt no informācijas, kas tiek publiskota saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, avotiem.

51. Ja sabiedrība nespēj pildīt savus pienākumus kā produktu izplatītājs, jo nekādā veidā nevar iegūt pietiekamu informāciju par produktiem, kurus izstrādājusi iestāde, kas nav MiFID II subjekts, tā neiekļauj šādus produktus savā izplatāmo produktu klāstā.

IV. Prasības, kas piemērojamas gan izstrādātājiem, gan izplatītājiem

Negatīvā mērķtirgus identificēšana un pārdošana ārpus mērķtirgus

52. Sabiedrība, ievērojot Likuma 133.16 panta devītās daļas un 133.17 panta otrās daļas prasības, izvērtē, kādiem gala klientiem ieguldījumu produkts var neatbilst (nosaka produkta negatīvo mērķtirgu), piemērojot tās pašas kategorijas un principus, kas minēti šo noteikumu 7.–13. punktā un 26.–31. punktā. Izstrādātājs, kuram nav tiešu attiecību ar gala klientiem, identificē negatīvo mērķtirgu uz teorētiska pamata, proti, vispārīgi vērtējot, kā konkrētā produkta specifika varētu neatbilst noteiktām ieguldītāju grupām. Izplatītājs, ņemot vērā izstrādātāja vispārīgo negatīvo mērķtirgu, kā arī informāciju par savu klientu bāzi, precīzi identificē klientu grupu vai pakalpojumu, kam konkrētais ieguldījumu produkts nav paredzēts izplatīšanai.

53. Dažas no īpašībām, kas izmantotas izstrādātāja un izplatītāja veiktajam mērķtirgus novērtējumam, automātiski parāda pretējas īpašības, kas piemīt ieguldītājiem, kuriem ieguldījumu produkts nav atbilstīgs (piemēram, ja ieguldījumu produkts ir paredzēts ieguldījumu mērķim "spekulācija", tas vienlaikus nebūs piemērots mērķim "ar zemu risku"). Šajā gadījumā sabiedrība ir tiesīga definēt negatīvo mērķtirgu, paziņojot, ka ieguldījumu produkts vai pakalpojums neatbilst nevienam klientam, kurš ir ārpus pozitīvā mērķtirgus.

54. Nosakot negatīvo mērķtirgu, sabiedrība piemēro proporcionalitātes principu: informācijas detalizācija ir atkarīga no produkta būtības, tā sarežģītības vai riska un ienesīguma profila. Jāņem vērā, ka vienkāršam un izplatītam produktam, visticamāk, būs mazāka vai pat nulles to iespējamo ieguldītāju grupa, kuriem tas nebūs atbilstīgs, savukārt sarežģītākam produktam to klientu grupa, kuriem finanšu instruments nav atbilstīgs, būs lielāka.

55. Ir iespējama situācija, kad produkts tiek pārdots ārpus mērķtirgus, ja ir izpildītas visas citas tiesību aktu prasības (tostarp par informācijas atklāšanu, piemērotību vai atbilstību, interešu konflikta identificēšanu un pārvaldību). Šajos gadījumos sabiedrība to pienācīgi pamato ar konkrētā gadījuma individuālajiem faktiem, dokumentējot novirzes iemeslu, un, kad nepieciešams, norāda to klientam sniedzamā paziņojumā par produkta piemērotību (ieguldījumu konsultācijas gadījumā).

56. Sabiedrība nodrošina, ka gadījumi, kad produkts tiek pārdots ieguldītājiem no negatīvā mērķtirgus, ir reti un šīs novirzes pamatojums ir nozīmīgs un daudz būtiskāks nekā pamatojums pārdošanai ārpus pozitīvā mērķtirgus.

57. Gadījumos, kad sabiedrības izplatāmo produktu pārdošana ārpus mērķtirgus, piemēram, rīkojumu izpildes platformās, notiek bez ieguldījumu konsultācijas un jebkādas sabiedrības ietekmes uz ieguldītāja lēmumu un sabiedrībai nav pietiekamas informācijas, lai veiktu pilnīgu novērtējumu tam, vai klients iekļaujas mērķtirgū, produkta pārvaldības ietvaros sabiedrība laikus (ex-ante) analizē aprakstīto situāciju un pieņem lēmumu par atbilstošu rīcību, tai skaitā informē darbiniekus par vadības līmenī definēto pieeju un nodrošina tās izpildi, ņemot vērā produktu būtību, sarežģītību, risku, iespējamo interešu konfliktu (piemēram, kad iestāde izvieto savas grupas uzņēmuma izstrādāto produktu), kā arī sabiedrības darbības modeli. Piemēram, sabiedrība ir tiesīga apsvērt iespēju neļaut klientiem rīkoties, ja tie ietilpst izplatāmā produkta negatīvajā mērķtirgū, savukārt ļaut citiem klientiem veikt darījumus ar produktu, kas ir ārpus mērķtirgus, bet neietilpst negatīvajā mērķtirgū.

58. Ja izplatītājam kļūst zināms, ka konkrēta produkta pārdošana ārpus ex-ante identificētā mērķtirgus ir kļuvusi par nozīmīgu parādību, piemēram, analizējot klientu sūdzības vai iesaistīto klientu skaitu, izplatītājs ņem vērā šādu informāciju izplatāmo produktu un saistīto pakalpojumu periodiskās pārskatīšanas laikā. Šādos gadījumos izplatītājs ir tiesīgs izdarīt secinājumu, ka sākotnēji identificētais mērķtirgus vai izplatīšanas stratēģija nav bijusi pareiza un ir jāpārskata.

59. Izplatītājs paziņo izstrādātājam par novirzēm no mērķtirgus (ārpus mērķtirgus vai negatīvajā mērķtirgū), kas ir saistītas ar izstrādātāja veikto produkta pārvaldības procesu (īpaši tām, kas atkārtojas), ņemot vērā šo noteikumu 43. punktā minētos izņēmumus.

Mērķtirgus prasību piemērošana attiecībā uz profesionāliem klientiem un tiesīgajiem darījumu partneriem

Profesionāli klienti un tiesīgie darījumu partneri kā daļa no starpniecības ķēdes

60. Sabiedrība piemēro Likuma 127. panta vienpadsmitās daļas prasības par produktu pārvaldību neatkarīgi no klienta veida (privāts klients, profesionāls klients vai tiesīgais darījumu partneris). Savukārt Likuma 127. panta vienpadsmitās daļas 2. punktā un 128. panta 1.1 un 1.2 daļā ir precizēts, ka vērā ņemamais klients ir gala klients, kas iegādājas ieguldījumu produktu. Sabiedrībai nav jādefinē mērķtirgus attiecībā uz citām sabiedrībām (profesionāliem klientiem un tiesīgajiem darījumu partneriem), kas ir starpnieki produkta izplatīšanas ķēdē. Sabiedrība nosaka produkta mērķtirgu, ņemot vērā gala klientu (kas ir starpniecības ķēdes pēdējais klients), un norāda to šo noteikumu 11.1. punktā minētajā klientu kategorijā.

61. Ja profesionāls klients vai tiesīgais darījumu partneris iegādājas produktu, lai to pārdotu citiem klientiem, rīkojoties kā starpnieks produkta izplatīšanas ķēdē, tas nav uzskatāms par gala klientu. Šādā gadījumā profesionāls klients vai tiesīgais darījumu partneris tiek uzskatīts par izplatītāju, kam tiek piemērotas atbilstošas produktu pārvaldības prasības. Piemēram, ja sabiedrība pārdod produktu tiesīgajiem darījumu partneriem, kuri to iegādājas, lai izplatītu to tālāk profesionāliem vai privātiem klientiem, tiesīgais darījumu partneris atkārtoti vērtē attiecīgo mērķtirgu kā produkta izplatītājs. Ja tiesīgais darījumu partneris veic izmaiņas ieguldījumu produktā pirms tā tālākas izplatīšanas, tas tiek uzskatīts gan par produkta izstrādātāju, gan par izplatītāju.

Profesionāli klienti un tiesīgie darījumu partneri kā gala klienti

62. Piemērojot Likuma 126.2 panta četrpadsmito daļu, ir pieļaujami zināmi pieņēmumi attiecībā uz profesionālu klientu un tiesīgo darījumu partneru zināšanām, pieredzi un spēju uzņemties risku saistībā ar ieguldījumu, jo šai klientu kategorijai Likumā ir paredzēts zemāks aizsardzības līmenis nekā privātiem klientiem. Attiecīgi, novērtējot konkrētam produktam piemēroto mērķtirgu, sabiedrība, kas izstrādā vai izplata ieguldījumu produktu, apsver klientam piemēroto kategoriju un to, vai šis apstāklis ļauj tai izdarīt pieņēmumus par gala klientu zināšanām un pieredzi.

63. Identificējot mērķtirgu attiecībā uz gala klientu zināšanu un pieredzes profilu, sabiedrība apsver atšķirības starp privātiem un profesionāliem klientiem un profesionālu klientu kategorijā – starp profesionāliem klientiem, kuri par tādiem ir atzīti pēc klienta iniciatīvas atbilstoši Likuma 124.1 panta piektajai daļai, un profesionāliem klientiem, kuriem statuss ir piešķirts saskaņā ar Likuma 124.1 panta otro daļu (profesionāli per se).

64. Attiecībā uz vienkāršākiem un izplatītākiem produktiem (piemēram, PVKIU ieguldījumu fondu daļas vai regulētajā tirgū kotētas akcijas) mērķtirgus ir plaši definējams, iekļaujot gan privātos, gan profesionālos klientus. Sabiedrība ir tiesīga pēc noklusējuma uzskatīt, ka šādu produktu mērķtirgus ietver visu veidu profesionālos klientus. Savukārt produktiem ar sarežģītu riska profilu mērķtirgus definējams daudz šaurāk. Piemēram, iespējami konvertējamu obligāciju (CoCos) mērķtirgu var veidot profesionāli klienti per se vai profesionāli klienti, kuri par tādiem ir atzīti pēc klienta iniciatīvas un kuri saprot ar šādiem produktiem saistītos specifiskos riskus.

65. Likuma 124.2 pants paredz, ka tiesīgie darījumu partneri ir vispieredzējušākā ieguldītāju grupa, kurai ir piemērojams viszemākais aizsardzības līmenis. Tomēr saskaņā ar Likuma 124.2 panta 2.1 daļas prasībām sabiedrībai, izplatot ieguldījumu produktus tiesīgajiem darījumu partneriem, ir pienākums nodrošināt, ka tā rīkojas godīgi, taisnīgi un profesionāli, sniedzot tiem patiesu un skaidru informāciju, kas nav maldinoša. Turklāt Likuma 127. panta vienpadsmitās daļas prasības par produktu pārvaldību ir jāievēro neatkarīgi no klientam piešķirtā statusa.

66. Gadījumos, kad gala klientu mērķtirgus aptver tikai tiesīgos darījumu partnerus, sabiedrība ir tiesīga kopējā vērtējumā norādīt ierobežotu informāciju, paļaujoties, ka tiesīgie darījumu partneri precīzi izprot tirgus vidi, komerciālo dzīvotspēju un citus galvenos faktorus un riskus, kas saistīti ar konkrēto ieguldījumu lēmumu.

V. Pārejas noteikumi

Produktu pārvaldības prasību piemērošana tādu produktu izplatīšanai, kas izstrādāti pirms MiFID II spēkā stāšanās

67. Šo noteikumu prasības neattiecas uz produktiem, kas izstrādāti un izplatīti pirms Likuma grozījumu par MiFID II produktu pārvaldību spēkā stāšanās dienas (2018. gada 18. jūlija).

68. Uz produktiem, kas izstrādāti pirms Likuma grozījumu par MiFID II produktu pārvaldību spēkā stāšanās dienas (2018. gada 18. jūlija), bet izplatīti ieguldītājiem pēc Likuma grozījumu par MiFID II produktu pārvaldību spēkā stāšanās dienas (2018. gada 18. jūlija), attiecas produktu pārvaldības prasības, kas piemērojamas izplatītājiem, īpaši prasība identificēt jebkura ieguldījumu produkta mērķtirgu. Šādā situācijā izplatītājs rīkojas tā, it kā izstrādātājs būtu iestāde, uz kuru neattiecas MiFID II produktu pārvaldības prasības. Ja izstrādātājs brīvprātīgi vai saskaņā ar sadarbības līgumu ar izplatītājiem ir identificējis mērķtirgu atbilstoši šiem noteikumiem, izplatītājs pēc tā kritiskas pārskatīšanas ir tiesīgs paļauties uz šo mērķtirgus identifikāciju.

69. Izstrādātājs pārskata šo noteikumu 68. punktā minēto produktu mērķtirgu ne vēlāk kā pēc nākamā produkta izvērtēšanas procesa cikla, kas tiks veikts saskaņā ar Likuma 127. panta vienpadsmitās daļas prasībām.

VI. Noslēguma jautājums

70. Ar šo noteikumu spēkā stāšanos spēku zaudē Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2018. gada 28. augusta normatīvie noteikumi Nr. 139 "Normatīvie noteikumi par ieguldījumu produktu pārvaldības prasībām".

Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības tiesību normām

Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes 2018. gada 5. februāra pamatnostādnēm Nr. ESMA35-43-620 "Pamatnostādnes par FITD II produktu pārvaldības prasībām".

Noteikumu piemērošanai praksē izmanto Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes 2017. gada 24. maijā publicētā gala ziņojuma par pamatnostādnēm Nr. ESMA35-43-620 (Final Report on Guidelines on MiFID II product governance requirements, pieejams angļu valodā) V pielikumā norādītos ilustratīvos piemērus par ieguldījumu produktu pārvaldības prasībām. Piemēru saraksts netiek uzskatīts par noteikumu sastāvdaļu un nav pilnīgs.

1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/71/EK (2003. gada 4. novembris) par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un par Direktīvas 2001/34/EK grozījumiem (Dokuments attiecas uz EEZ).2 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/50/ES (2013. gada 22. oktobris), ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un Komisijas Direktīvu 2007/14/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvas 2004/109/EK atsevišķu noteikumu īstenošanai (Dokuments attiecas uz EEZ).3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/91/ES (2014. gada 23. jūlijs), ar ko groza Direktīvu 2009/65/EK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) attiecībā uz depozitārija funkcijām, atlīdzības politikas nostādnēm un sankcijām (Dokuments attiecas uz EEZ).4 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/61/ES (2011. gada 8. jūnijs) par alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem un par grozījumiem Direktīvā 2003/41/EK, Direktīvā 2009/65/EK, Regulā (EK) Nr. 1060/2009 un Regulā (ES) Nr. 1095/2010 (Dokuments attiecas uz EEZ).

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja S. Purgaile