Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 224-15 "Meliorācijas sistēmas un hidrotehniskās būves"

80. Susinātājgrāvju sistēmas vai atsevišķus susinātājgrāvjus projektē ar pagaidu nozīmi, ja nepieciešama platību iepriekšējā nosusināšana (šī būvnormatīva 17. punkts un 78.2. apakšpunkts).

81. Smilts un mālsmilts augsnēs un līdz 2 m dziļos kūdrājos uz minerālgrunts pamatnes susinātājgrāvju sistēmas var pietiekami intensīvi pazemināt gruntsūdens līmeni augsnē, bet smagās, mazcaurlaidīgās minerālaugsnēs susinātājgrāvju galvenais uzdevums ir virszemes ūdens noteces uztveršana un novadīšana novadgrāvī.

82. Susinātājgrāvjus projektē ieslīpi pret reljefa horizontālēm, lai grāvis šķērsotu virszemes ūdens tecēšanas un gruntsūdens plūsmas galveno virzienu.

83. Susinātājgrāvju minimālais garenslīpums ir 0,5 ‰, bet maksimālais – 5 ‰.

84. Susinātājgrāvju dibena platums ir 0,4 m, maksimālais garums 1500 m, bet galvenos parametrus izvēlas atkarībā no nosusināmās platības reljefa, situācijas un augsnes apstākļiem atbilstoši šī būvnormatīva 9. pielikuma 3. tabulai. Susinātājgrāvju vidējo dziļumu kūdrājos nosaka, ievērtējot kūdras slāņa nosēšanos.

3.5. Virszemes noteces regulēšana

85. Ar virszemes noteces regulēšanu sekmē nosusināmās platības virszemes ūdeņu ātrāku novadīšanu regulējošajā un norobežojošajā tīklā, ūdensnotekā, novadgrāvī vai ūdenstilpē un infiltrāciju augsnes pamatslānī, novērš ūdens uzkrāšanās iespēju nosusināmās platības ieplakās un citos reljefa pazeminājumos un mazina augsnes sablīvēšanos.

86. Izpildot platību planēšanu, virszemes noteces vagu izveidošanu, noslēgtu nelielu ieplaku, bedru, grāvju, vecupju aizbēršanu, ežmalu un kraujiņu nolīdzināšanu nodrošina, lai pēc grunts pārvietošanas un grunts sēšanās tiktu saglabāts projektētais drenu dziļums.

87. Izveidojot noteces vagas, novērtē zemes apstrādāšanas iespējas un drenu sistēmas, vagu nogāzes veido ar slīpumu 1:10 vai lēzenāk, garenslīpumu, kas nav mazāks par 0,1 % un dziļumu, kas nav lielāks par 0,4 m. Noteces vagu trases nedrīkst sakrist ar drenu kolektoru trasēm.

88. Zemaramkārtas dziļirdināšanai piemērota smagās glejotās māla un smilšmāla augsnēs ar filtrācijas koeficientu, kas mazāks par 0,2 m/d, pauguraina reljefa minerālgrunts ieplakās un augsnēs ar ortšteina horizontu.

89. Dziļirdināšanu var veikt pēc drenu būvniecības un laikā, kad augsnei ir optimāla mitruma pakāpe:

89.1. dziļirdinātāja darba virziens ir statenisks susinātājdrenu virzienam un ar savstarpējo atstatumu starp spraugām māla un smaga smilšmāla augsnēs un augsnēs ar ortšteina horizontu 0,8 m, pārējās augsnēs – 1,6 m;

89.2. irdināšanas dziļums ir vismaz par 0,2 līdz 0,3 m mazāks par drenu dziļumu.

3.6. Divpusējās darbības meliorācijas sistēmas

90. Lai nosusināmās platībās veģetācijas periodā augsnes aktīvajā slānī veidotu kultūraugiem optimālo gaisa un mitruma režīmu, nosusināšanas sistēmas var piemērot gruntsūdens līmeņa regulēšanai un būvēt divpusējās darbības meliorācijas sistēmas.

91. Divpusējās darbības meliorācijas sistēmas projektē:

91.1. līdzenās platībās, kurās zemes virsas slīpums ir mazāks par 0,5 ‰;

91.2. smilts, mālsmilts un zemo purvu kūdras augsnēs, kurās filtrācijas koeficients ir lielāks par 0,5 m/d;

91.3. ja mazūdens periodā ir iespējams nodrošināt ūdens resursus, vismaz 0,5 l/s × ha.

92. Atkarībā no apūdeņošanai izmantojamiem ūdens resursiem, augsnes caurlaidības un audzējamām kultūrām ar divpusējās darbības meliorācijas sistēmām zemaugsnes mitrināšanu var veikt:

92.1. uzturot gruntsūdens līmeni nosacīti pastāvīgu visā veģetācijas periodā;

92.2. ar ciklisku ūdens uzstādināšanu un novadīšanu, uzturot paaugstinātu gruntsūdens līmeni periodiski no trīs līdz sešas reizes veģetācijas periodā.

93. Optimālo gruntsūdens līmeni (m), kādu, uzstādinot nosusinātā platībā, nodrošina veģetācijas periodā, var noteikt, izmantojot šī būvnormatīva 9. pielikuma 4. tabulas datus.

94. Cikliskas gruntsūdens līmeņa regulēšanas gadījumā ūdens līmeni paceļ līdz 0,3 – 0,4 m no zemes virsas un uztur nemainīgu no trīs līdz četras dienas.

95. Ja novadgrāvī vasaras pusgadā ir pietiekami liels caurplūdums, tajā būvējot ūdens līmeņa uzstādināšanas būves, var uzstādināt ūdens līmeni un pastāvīgi visā veģetācijas periodā vai cikliski ūdeni ievadīt regulējošajā tīklā. Ūdens no regulējošā tīkla caur drenu sadurām vai perforāciju un susinātājgrāvju gultnēm spiediena ietekmē izplūst augsnē un paceļ gruntsūdens līmeni optimālā dziļumā.

96. Vasaras pusgada 30 dienu minimālais caurplūdums ar 75 % pārsniegšanas varbūtību Q (l/s) novadgrāvī ir lielāks par kultūraugu ūdens patēriņu un iztvaikošanu no augsnes, ko raksturo apūdeņošanas vidējais diennakts hidromodulis qm (l/s × ha) (šī būvnormatīva 10. pielikuma 1. tabula):

F – mitrināmā platība (ha).

97. Ja novadgrāvī vasaras pusgadā nav pietiekamas pieteces gruntsūdens līmeņa pacelšanai, tad nepieciešamo ūdeni speciāli pievada no ūdens avota – ūdensteces vai ūdenstilpes. Ūdens pievadīšanai projektē pašteces cauruļvadu vai spiedvadu.

98. Lai gruntsūdens līmeņa regulēšanai izmantotu nosusināšanas sistēmas regulējošo tīklu:

98.1. vismaz par vienu gradāciju palielina drenu cauruļu diametru;

98.2. par 30 līdz 40 % jāsamazina susinātājdrenu un susinātājgrāvju savstarpējos atstatumus;

98.3. līdz 150 m samazina susinātājdrenu garumu;

98.4. drenas caurules perimetru nosedz ar filtrējošu segmateriālu visā garumā;

98.5. ierīko ūdens līmens regulēšanas būves novadgrāvjos, susinātājgrāvjos vai drenu akās;

98.6. gultņu nostiprinājumiem lieto materiālus, kas pieļauj ilgstošu appludinājumu;

98.7. gruntsūdens līmeņu novērošanai izviedo novērošanas aciņas (urbumus).

3.7. Apūdeņošanas sistēmas

99. Lauksaimniecības kultūraugu, galvenokārt dārzeņu, kultivēto zālāju un intensīvo augļu - ogulāju attīstībai veģetācijas periodā nepieciešamā augsnes mitruma un barības vielu režīma optimizēšanai projektē apūdeņošanas sistēmas.

100. Laikā, kad kultūraugi veģetācijas periodā cieš no mitruma deficīta, to attīstībai nepieciešamo ūdeni (ar izšķīdinātām barības vielām vai arī bez tām) var nodrošināt ar speciālām iekārtām vai mašīnām, izsmidzinot mākslīgo lietu (laistīšana) vai ar nelielu intensitāti padodot ūdeni pa neliela diametra cauruļvadu tīklu caur speciālām ūdens izlaidēm – pilinātājiem tieši augu sakņu zonā (pilienveida apūdeņošana).

101. Apūdeņošanas sistēmas nepieciešamo apūdeņošanas režīmu – apūdeņošanas devas un termiņus nosaka vidēji sausam veģetācijas periodam, kurā klimatiskā ūdens patēriņa deficīts aprēķināts ar 75 % pārsniegšanas varbūtību, ievērojot, ka:

101.1. apūdeņošanas prasības ir atkarīgas no iztvaikošanas un transpirācijas intensitātes, nokrišņu daudzuma, mitruma krājuma augsnē veģetācijas perioda sākumā, augsnes īpašībām, agrotehnikas un kultūrauga īpatnībām;

101.2. apūdeņojumu termiņi un devu lielumi ir atkarīgi no mitruma deficīta veģetācijas periodā, no laistāmo kultūraugu bioloģiskajām īpatnībām un augsnes aktīvā slāņa mitrumietilpības;

101.4. lauksaimniecības kultūru vidējās apūdeņošanas prasības dažādos Latvijas agroklimatiskajos rajonos (šī būvnormatīva 10. pielikuma 1. kartogramma) apkopotas šī būvnormatīva 10. pielikuma 1. tabulā, bet katrā konkrētā gadījumā tās nosaka ar augsnes aktīvā slāņa ūdens bilances vienādojumu.

102. Par apūdeņošanas sistēmas ūdens avotu var izmantot ar ūdens resursiem pietiekoši nodrošinātas ūdensteces, ūdenstilpes vai pazemes ūdens resursus, ievērojot, ka:

102.1. kultūraugu laistīšanai bez ierobežojumiem var izmantot ūdeni ar mineralizācijas pakāpi līdz 1,5 mg/l, ūdens aktīvās reakcijas skaitli pH lielāku par 5,5 un ūdens temperatūru virs 10° C;

102.2. ūdens piemērotību kultūraugu apūdeņošanai nosaka arī natrija un kalcija katjonu attiecība miligramekvivalentos, kura ir mazāka par vienu;

102.3. pilienveida apūdeņošanas sistēmas sastāvā projektē speciālus filtrus mehānisko sīko piemaisījumu un hidrobiantu (piemēram, aļģu) atdalīšanai no ieņemtā ūdens, kā arī nepieciešamības gadījumos – īpašas ierīces dzelzs hidroksīda, karbonātu un citu sāļu samazināšanai ūdenī.

103. Ūdens ieņēmējbūves tips atkarīgs no ūdens ieguves avota, izvēlētā apūdeņošanas paņēmiena un tehnikas. Sūkņu stacija nodrošina ūdens padevi ar nepieciešamo spiedienu atbilstoši visu vienlaicīgi darbojošos laistīšanas ierīču vai pilinātāju ūdens patēriņam, ieskaitot zudumus pievadtīklā. Sūkņu attīstītais maksimālais spiediens nedrīkst pārsniegt spiedvadu caurulēm pieļaujamo spiedienu.

104. Laistīšanas sistēmas ūdens patēriņu Qs (l/s) nosaka, izmantojot šādu formulu:

Qs =	24 × F × qm	, kur (23):
Qs =	t × k	, kur (23):

105. Laistīšanas sistēmas atkarībā no pielietojamo sūkņu staciju, spiedvadu un laistīšanas iekārtu veida projektē stacionāras, pusstacionāras vai pārvietojamas:

105.1. pārvietojamās sistēmās visi elementi, ieskaitot sūkņu staciju, ir pārvietojami;

105.2. pusstacionārās sistēmās kāds no sistēmas pamatelementiem var būt stacionārs;

105.3. stacionārās sistēmās visi sistēmas elementi ir stacionāri.

106. Atkarībā no laistīšanas iekārtai nepieciešamā darba spiediena, ražīguma, strūklas tāluma un izsmidzināšanas veida izvēlas laistīšanas sistēmas pievadtīkla materiālu un izvietojumu.

107. Stacionāru laistīšanas sistēmu ūdens pievadtīklu projektē atbilstoši hidrauliskam aprēķinam kā spiedvadu ar nepieciešamo armatūru (hidrantiem, aizbīdņiem, ūdens izlaidēm, vienvirziena vārstiem, drošības ventiļiem, ūdens mērītājiem un citu armatūru), ievēojot šādas prasības:

107.1. uz visiem spiedvada atzarojumiem ir aizbīdņi;

107.2. spiedvadu lūzumu punktos vertikālajā plaknē, kur iespējama gaisa uzkrāšanās caurulē, paredz gaisa izlaides vārstus;

107.3. spiedvada iztukšošanai spiedvada zemākajās vietās projektē ūdens izlaides un tā garenslīpums izlaides virzienā ir lielāks par 0,1 %;

107.4. ja spiedvada pagrieziena leņķis horizontālā vai vertikālā plaknē, kā arī cauruļvadu galos pārsniedz 10°, projektē betona balstus;

107.5. ja aprēķinātais spiediens hidrauliskā trieciena gadījumā pārsniedz attiecīgajam cauruļvadam pieļaujamo, uzstāda prettrieciena vārstus;

107.6. laistīšanas ierīču pievienošanas hidranta augstumu nodrošina atbilstošu pievienojamās ierīces prasībām, bet, ja nelieto hidrauliski izbīdāmos hidrantus – ne mazāku par 0,5 m virs zemes virsas.

108. Projektējot laistīšanas sistēmu izvietojumu, nodrošina nepieciešamo drošības joslu gar elektrolīnijām. Laistīšanas iekārtas ūdens strūklas, ievērtējot iespējamo vēja radīto novirzi, pilieni nedrīkst krist tuvāk par 10 metriem no 20 kV elektrolīnijas malējā vada horizontālās projekcijas uz zemes un ne tuvāk par 20 m no augstāka sprieguma elektrolīnijas.

109. Projektējot pilienveida apūdeņošanas sistēmas, diennaktī pievadāmais aprēķina ūdens daudzums W (m3/d) nosakāms, izmantojot šādu formulu:

qm – apūdeņošanas diennakts vidējais hidromodulis (l/s × ha) atbilstoši šī būvnormatīva 10. pielikuma 1. tabulai;

F – apūdeņošanas sistēmas platība (ha);

P – daļa no apūdeņošanas sistēmas platības, kurā izvietota augu sakņu zona, kuru nosaka kā augu virszemes daļu projekcijas laukumu uz zemes virsas (%). Ja augu virszemes daļas pilnīgi sakļaujas visā platībā, tad P = 100 %. Intensīvos augļu dārzos (piemēram, pundurābeles, plūmes, ķirši) P ir robežās no 30 % līdz 60 %.

110. Pilienveida apūdeņošanas sistēmas ūdens patēriņš Qs (l /s) atkarīgs no sistēmas platības, pilinātāju izvietojuma, skaita un caurplūduma, kas nodrošinātu vismaz 25 % augu sakņu zonas platības samitrināšanu.

111. Pilienveida apūdeņošanas sistēmās maģistrālie, sadalošie un apūdeņošanas spiedvadi projektējami no polimēru materiāla caurulēm. Aiz sistēmas filtra uz cauruļvada nav pieļaujama korozijai pakļautu metāla veidgabalu un armatūras lietošana. Cauruļu savienošanai lietojami plastmasas kompresijas veidgabali, metināmi plastmasas veidgabali (polietilēna caurulēm) vai līmējami veidgabali (polivinilhlorīda caurulēm).

112. Pilienveida apūdeņošanas spiedvadu tīkla izvietojumu nosaka atkarībā no platības topogrāfiskajiem apstākļiem, apūdeņojamo kultūru izvietojuma, apūdeņošanas apakšsistēmu skaita, nepieciešamā darba spiediena un caurplūduma. Sistēmas parametrus nosaka cauruļvadu hidrauliskais aprēķins.

113. Pilienveida apūdeņošanas pusstacionārās sistēmās maģistrālie, bet stacionārās sistēmās arī sadalošie spiedvadi būvējami zemē, nodrošinot cauruļvadu iztukšošanu un atgaisošanu. Cauruļvadu būvēšanas minimālais dziļums no zemes virsas līdz caurules virsai nav mazāks par 0,8 m. Pilinātāju caurules izvieto stādījumu rindās virs zemes, bet mulčētās platībās – arī zem mulčas.

4. Meža zemju nosusināšanas sistēmas

114. Meža zemju nosusināšanas sistēmas nodrošina tehniski un mežsaimnieciski pamatota, meža augšanas apstākļu un meža tipiem diferencēta nosusināšanas pakāpe, ar kuru nosusināšanas efekts līdz ar attālināšanos no susinātājgrāvja nesamazinātos vairāk kā par vienu bonitāti un kas nodrošinātu meža infrastruktūras, tajā skaitā meža ceļu nepieciešamā tīkla izveidošanu.

115. Meža ceļu trases un ceļa klātnes veidošanu projektē vienlaikus ar regulējošā nosusināšanas tīkla projektēšanu.

4.1. Regulējošais tīkls

116. Meža zemju mitruma regulēšanu nodrošina regulējošais tīkls – susinātājgrāvji, noteces vadziņas un ceļa grāvji. Dziļas kūdras un avotainās vietās vai noslēgtās ieplakās pirms pastāvīgā regulējošā tīkla būvniecības ieteicams rakt pagaidu nosusināšanas grāvjus – pioniergrāvjus.

117. Susinātājgrāvju trases projektē, izvērtējot:

117.1. meža augšanas apstākļu un meža tipus;

117.2. meža ierīcības elementus (piemēram, kvartālstigas, cirsmu virzienus, kokmateriālu izvešanas iespējas);

117.3. reljefu;

117.4. augsnes un hidroģeoloģiskos apstākļus;

117.5. esošo hidrogrāfisko tīklu;

117.6. esošo un projektējamo ceļu tīklu.

118. Susinātājgrāvjus meža kvartālu robežās projektē līdz kvartālu stigām un ievada gar stigas augstāko malu virzītajā novadgrāvī vai ceļa grāvī:

118.1. lai neaizkavētu virszemes noteci, grāvja atbērtni veido susinātājgrāvja zemākajā pusē un pietuvina ceļam vai kvartāla stigas braucamajai joslai;

118.2. virszemes ūdens noteci novada caur grāvja atbērtni pa caurulēm vai fašīnām.

119. Meža izcirtumos un mazcaurlaidīgās augsnēs ātrākai atkušņa un nokrišņu ūdeņu novadīšanai pa reljefa zemākajām vietām uz susinātājgrāvjiem, projektē noteces vadziņas.

120. Susinātājgrāvju savstarpējos atstatumus (m) nosaka diferencēti atkarībā no meža augšanas apstākļu un meža tipa, augsnes un hidroģeoloģiskajiem apstākļiem, lai vienas bonitātes robežās nodrošinātu līdzīgu nosusināšanas pakāpi atbilstoši šī būvnormatīva 11. pielikuma 1. tabulai.

121. Susinātājgrāvju vidējo dziļumu (m) nosaka atkarībā no augsnes apstākļiem saskaņā ar būvnormatīva 11. pielikuma 2. tabulu.

122. Susinātājgrāvju dziļums kūdrājā pēc kūdras nosēšanās nav mazāks par 1 m.

123. Susinātājgrāvju dibena platums ir 0,4 m, bet nogāzes slīpuma koeficientu nosaka saskaņā ar būvnormatīva 11. pielikuma 3. tabulu.

124. Susinātājgrāvju dibena minimālais garenslīpums ir 0,5 ‰.

125. Susinātājgrāvjus novadgrāvim pievieno no 60 līdz 90° leņķī, un savienojumu veido ar līkni, kuras rādiusu pieņem aptuveni 5 m.

126. Noteces vadziņu vidējo dziļumu projektē 0,4 m.

127. Ceļa grāvju parametrus projektē atbilstoši susinātājgrāvju parametriem, bet, ja nepieciešams nodrošināt grunti ceļa klātnes veidošanai, ceļa grāvja platumu vai dziļumu var palielināt.

4.2. Norobežojošais tīkls

128. Kontūrgrāvjus projektē gar nosusināmās platības kontūru ar parametriem, kas atbilst susinātājgrāvju parametriem.

129. Kūdrājos ar kūdras dziļumu, kas mazāks par 2 m, kontūrgrāvja dibenu iedziļina minerālgrunts pamatnē.

4.3. Novadošais tīkls un ūdensnotekas

130. Mazbaseina novadgrāvju (kuru sateces baseins mazāks par 0,5 km2) gultnes dibena platumu projektē 0,4 m, nogāžu slīpuma koeficients m = 1,5. Lielākiem novadgrāvjiem un ūdensnotekām šķērsgriezumu nosaka ar hidrauliskiem aprēķiniem (šī būvnormatīva 23. punkts).

131. Lai nodrošinātu novadgrāvju un ūdensnoteku gultņu stabilitāti, pēc iespējas garākā posmā projektē izlīdzinātus dibena garenslīpumus un pārbauda aprēķina caurplūduma straumes ātrumu. Meža zemēs gultņu aprēķina straumes ātrumi pieļaujami lielāki kā līdzīgās gultnēs lauksaimniecības zemēs:

131.1. pieļaujamie maksimālie straumes ātrumi meža zemju nenostiprinātās gultnēs ar hidraulisko rādiusu, kas mazāks par 0,5 m, noteikti šī būvnormatīva 11. pielikuma 4. tabulā;

131.2. pieļaujamie maksimālie straumes ātrumi nostiprinātās gultnēs noteikti šī būvnormatīva 7. pielikuma 2. tabulā;

131.3. novadgrāvju un ūdensnoteku līkņu vietās pieļaujamie maksimālie straumes ātrumi samazināmi par 20 %.

132. Novadgrāvju un ūdensnoteku trasu pagriezienus veido ar līkni, kuru minimālos rādiusus atkarībā no hidrauliskā rādiusa var pieņemt atbilstoši šī būvnormatīva 11. pielikuma 5. tabulai.

133. Novadgrāvju un ūdensnoteku gultņu noturību pārbauda, aprēķinot straumes ātrumu pie pavasara palu maksimālā caurplūduma ar 5 % pārsniegšanas varbūtību.

5. Kūdras atradņu nosusināšanas sistēmas

134. Kūdras atradņu nosusināšanas sistēmas projektē, lai nodrošinātu piemērotus apstākļus kūdras atradnes virsējā uzirdinātā slāņa žāvēšanai, kā arī lauku sagatavošanas, kūdras ieguves un transportēšanas mehānismu darbam nepieciešamo gruntsūdens līmeni – nosusināšanas prasības.

135. Atkarībā no kūdras iegulas tipa un ieguves veida vidējo nosusināšanas prasības pieņem:

135.1. augstā tipa purvos (pēc slāņu ieguves metodes) – no 0,8 līdz 1,0 m;

135.2. zemā un pārejas tipu purvos – no 0,6 līdz 0,8 m.

136. Kūdras atradnes nosusināšanu nodrošina regulējošais tīkls – kartu grāvji, kā arī susinātājgrāvji, ceļa grāvji un drenāža.

137. Regulējošo tīklu projektē, izvērtējot:

137.1. purva virsmas un minerālgrunts pamatnes reljefa raksturu;

137.2. atradnes konfigurāciju un pastāvošo hidrogrāfisko tīklu;

137.3. purva hidroģeoloģiskos apstākļus;

137.4. kūdras ieguves tehnoloģisko shēmu.

138. Kartu grāvjus kūdras iegulas nosusināšanai augstā un pārejas tipa purvos projektē ar vidējo atstatumu starp kartu grāvju asīm 20 m, vidējo dziļumu pēc purva nosēšanās no 1,7 līdz 1,8 m, dibena platumu no 0,3 līdz 0,4 m un nogāzes slīpuma koeficientu 0,25.

139. Kartu grāvjus kūdras iegulas nosusināšanai zemā tipa purvos projektē ar vidējo atstatumu starp kartu grāvju asīm 40 m, vidējo dziļumu pēc purva nosēšanās no 1,4 līdz 1,6 m, dibena platumu no 0,3 līdz 0,4 m un nogāzes slīpuma koeficientu no 0,25 līdz 0,5.

140. Kartu grāvju dibena minimālais garenslīpums ir 0,3 ‰.

141. Kartu grāvju garums atkarīgs no kūdras ieguves un transportēšanas tehnoloģijas. Frēzkūdras laukos optimālais kartu grāvju garums ir 500 m.

142. Kūdras bērtņu un ceļu joslu nosusināšanai ieteicams projektēt drenāžu ar vidējo būvniecības dziļumu 1,8 m, vidējo atstatumu starp susinātājdrenām augstā un pārejas tipa purvos no 10 līdz 12 m, bet zemā tipa purvos no 20 līdz 24 m.

143. Kartu grāvju un kontūrgrāvju ūdeņu uztveršanai un novadīšanai līdz novadgrāvim projektē savācējgrāvjus ar vidējo dziļumu pēc kūdras nosēšanās no 2,3 līdz 2,5 m, dibena platumu no 0,4 līdz 1,0 m, nogāzes slīpuma koeficientu augstā un pārejas tipu purvos no 0,5 līdz 0,75, bet zemā tipa purvos no 0,75 līdz 1,0:

143.1. savācējgrāvju dibena minimālais garenslīpums ir 0,5 ‰;

143.2. savācējgrāvju lejasdaļā suspendēto kūdras daļiņu uztveršanai veido nosēdbaseinu ar minimālo padziļinājumu 0,7 m zem grāvja dibena, garumu 50 m un virsas platumu no 15 līdz 20 m.

144. Kartu grāvju caurtekām lieto plastmasas caurules, māla drenu caurules (uz koka paklāja) ar cauruļu nosacīto diametru 100 - 150 mm, vai koka kastītes 100 × 150 mm. Caurtekas augšgalā ievieto stiepļu sietu ar maksimālo acu izmēru 30 × 30 mm.

145. Novadgrāvjus, ūdensnotekas un norobežojošo tīklu projektē atbilstoši noteikumiem par meža zemju nosusināšanas projektēšanu.

146. Dziļos augstā tipa purvos kartu grāvjus, drenu būvniecības tranšejas, savācējgrāvjus, kontūrgrāvjus un novadgrāvjus ieteicams ierīkot vairākos rakšanas paņēmienos, rokot iepriekšējās nosusināšanas pioniertranšejas.

6. Teritoriju inženieraizsardzības un polderu sistēmas

147. Apdzīvotu vietu, lauksaimniecības un meža zemju un citu esošu teritoriju ūdensteču palienēs, jūras vai ūdenstilpju krastos aizsardzībai pret applūšanu vai pārmitrināšanu projektē inženieraizsardzības un polderu sistēmas.

148. Teritoriju applūšanas vai pārmitrināšanās cēloņi, raksturs un ilgums, teritorijas izmantošanas mērķi un ekonomiskā efektivitāte nosaka projektējamos inženieraizsardzības pasākumus (ūdensteces regulēšana, teritorijas kolmatāža, nosusināšana vai poldera ierīkošana):

148.1. ar ūdensteces regulēšanu – gultnes iztaisnošanu un padziļināšanu iespējams regulēt palienes applūdumu, izgulsnējušos sanešu daudzumu un paātrināt ūdens novadīšanu no palienes pēcplūdu periodā (šī būvnormatīva 3.2. apakšnodaļa);

148.2. ja ar ūdensteces regulēšanu nav iespējams nodrošināt nepieciešamos teritorijas izmantošanas apstākļus vai nav lietderīgi to veikt no vides aizsardzības viedokļa, projektē teritorijas norobežošanu ar aizsargdambjiem, filtrācijas un virszemes ūdeņu uztveršanu, novadīšanu vai detālu nosusināšanu;

148.3. ja šādu teritoriju nosusināšanai un pietekošo ūdeņu novadīšanai pastāvīgi vai atsevišķos periodos nepieciešama ūdens mehāniska pacelšana, projektē polderi.

6.1. Aizsargdambji

149. Ar ūdensteces vai ūdenstilpes iedambēšanu palieni vai piegulošo teritoriju iespējams aizsargāt no applūšanas pilnīgi (neapplūstoši aizsargdambji), vai arī aizsargāt no applūšanas vasaras - rudens plūdu laikā, pavasara palu laikā pieļaujot teritorijas applūšanu (applūstoši aizsargdambji).

150. Aizsargdambju augstumu virs aplēses ūdens līmeņa aprēķina, ievērtējot vēja radīto uzplūduma augstumu, viļņu uzrites augstumu uz aizsargdambja nogāzes un aizsargdambja augstuma rezervi:

150.1. nepārplūstoša aizsargdambja aplēses ūdens līmeni nosaka ūdens līmenis ūdenstecē pie pavasara palu maksimālā caurplūduma ar 1 % pārsniegšanas varbūtību, aizsargdambja augstuma rezervi pieņem 0,5 m;

150.2. pārplūstoša aizsargdamja aplēses ūdens līmeni nosaka atkarībā no aizsargājamās teritorijas izmantošanas mērķa, aizsargdambja augstuma rezervi pieņem 0,3 m, izņemot šī būvnormatīva 154. punktā minētajos gadījumos.

151. Iedambētās ūdensteces gultnes caurvades spēju aprēķina ar hidraulikas nevienmērīgas plūsmas formulām un nosaka sašaurināto aktīvo šķērsgriezumu, izmainītos ūdens līmeņus un straumes ātrumus iedambētajā posmā, kā arī lejpus un augšpus iedambētā posma.

152. Aizsargdambja minimālais atstatums no ūdensteces gultnes krasta līnijas stabilās minerālgruntīs ir vismaz 5 m, nestabilās minerālgruntīs un kūdrā - vismaz 10 m, bet ne mazāks par divkāršu aizsargdambja augstumu.

153. Aizsargdambja šķērsgriezumu projektē trapecveida ar dažāda slīpuma nogāzēm un virsas platumu vismaz 3 m. Ja pa aizsargdambi paredzēts arī ceļš, tad aizsargdambja virsas platumu nosaka atbilstošu ceļa veidam:

153.1. līdz 3 m augstu aizsargdambju nogāžu vidējo slīpumu pieņem, izmantojot šī būvnormatīva 12. pielikumu;

153.2. par 3 m augstāku vai pastāvīgi ar ūdeni apskalotu aizsargdambju šķērsgriezuma izvēlei veic aizsargdambja noturības un filtrācijas aprēķinus;

153.3. aizsargdambju slapjās nogāzes noturību pārbauda uz pieļaujamiem straumes ātrumiem (šī būvnormatīva 28. punkts);

153.4. aizsargdambju sauso nogāzi aizsargā no nokrišņu iedarbības, nostiprinot ar zāļu sējumu, vai ar velēnojumu vai citiem preterozijas materiāliem.

154. Applūstošu aizsargdambju piemērotās vietās ierīko speciālus regulatorus vai speciāli nostiprinātus pazeminātus aizsargdambja posmus, caur kuriem palu sākuma fāzē aizsargājamajā platībā ievadīt ūdeni un palu beigu fāzē to izvadīt.

6.2. Filtrācijas un uzplūstošo virszemes ūdeņu uztveršana un novadīšana

155. Lai pazeminātu ūdenskrātuvei piegulošajās platībās mākslīgi paaugstināto gruntsūdens līmeni un aizsargātu tās no pārmitrināšanas, projektē krasta drenāžu, uztvērējgrāvjus vai teritorijas sistemātisko drenāžu.

156. Krasta drenāžu veido gar ūdenskrātuves malu kā atsevišķu drenu vai vairākas drenas ar filtrējoša materiāla apbērumu virs drenas.

157. Drenu būvēšanas dziļumu un diametru atkarībā no grunts filtrācijas īpašībām nosaka ar filtrācijas ūdeņu pieplūdes intensitātes aprēķinu:

157.1. drenu caurules minimālais diametrs ir 100 mm;

157.2. drenu cauruļu maksimālo būvēšanas dziļumu nosaka atkarībā no cauruļu materiāla.

158. Drenu vada pagriezienos un ne retāk kā ik pēc 50 m taisnos posmos izveido skatakas.

159. Piemērotos hidroģeoloģiskos apstākļos var pielietot arī vertikālo drenāžu, gar ūdenskrātuves krastu izveidojot urbumu vai būvējot aku rindu, no kurām pietekošo ūdeni atsūknē.

160. Gar ūdenskrātuves krastu var būvēt uztvērējgrāvi filtrācijas ūdeņu un virszemes noteces ūdeņu savākšanai un novadīšanai (šī būvnormatīva 50., 51., 52., 53., 54, 55. un 56. punkts).

161. Ūdenskrātuvei piegulošo platību mazcaurlaidīgas gruntis var nosusināt ar sistemātisko drenāžu, krasta tuvumā samazinot projektētos drenu atstatumus vai palielinot drenu diametru (šī būvnormatīva 64. punkts).

162. Ar krasta drenāžu, uztvērējgrāvjiem vai drenu sistēmu savāktos ūdeņus ievada ūdenskrātuves lejas bjefā vai pārsūknē ūdenskrātuvē.

163. Ja palienei vai ūdenskrātuvei piegulošām platībām uzplūst ūdeņi no relatīvi augstākām platībām, tos var novadīt ar apvadkanālu ārpus aizsargājamajām platībām un ievadīt ūdenskrātuves lejas bjefā vai citā ūdensnotekā.

6.3. Polderi

164. Poldera nosusināšanas sistēmā ietilpst aizsargdambji, apvadkanāli, krājbaseins, norobežojošais un regulējošais tīkls, sūkņu stacija un regulatori. Poldera sistēma var aptvert visas šajā punktā minētās būves vai arī tikai dažas no tām, sastāvot vismaz no aizsargdambjiem un sūkņu stacijas.

165. Atkarībā no aizsargājamām platībām polderus iedala:

165.1. piejūras polderi – aizsargā piejūras teritorijas no jūras uzplūdiem;

165.2. palieņu polderi – aizsargā ūdensteču palienes vai ūdenstilpēm piegulošās teritorijas no pavasara palu vai vasaras rudens plūdu ūdeņiem;

165.3. zemieņu polderi – aizsargā ūdenskrātuvēm piegulošās teritorijas no ūdenskrātuvēs uzstādināto ūdens līmeņu iedarbes. Šeit pieskaitāmas arī inženieraizsardzības sistēmas, kā arī palu neapdrautētas teritorijas, kuru nosusināšanas sistēmu ūdeņus novada ar sūknēšanu.

166. Atkarībā no hidroloģiskā režīma polderus iedala:

166.1. ziemas (nepārplūstošie) polderi, kuru platības pilnīgi norobežo ar aizsargdambjiem no pavasara palu aplēses ūdens līmeņiem. Par aplēses ūdens līmeni pieņem maksimālo pavasara palu ar 1 % pārsniegšanas varbūtību ūdens līmeni ūdenstecē vai ūdenstilpē, vai ilggadīgā periodā novēroto augstāko jūras uzplūdu ūdens līmeni;

166.2. vasaras (pārplūstošie) polderi, kuru platības norobežo ar aizsargdambjiem no vasaras - rudens plūdu aplēses ūdens līmeņiem. Par aplēses ūdens līmeni pieņem maksimālo vasaras - rudens plūdu ūdens līmeni ar 5 % pārsniegšanas varbūtību, ja poldera platības izmanto vasarāju, dārzeņu, tehnisko vai lopbarības kultūraugu audzēšanai, un ar 10 % pārsniegšanas varbūtību, ja platības izmanto pļavām un ganībām. Pavasara palos tiek pieļauta platību applūšana.

167. Ziemas poldera sūkņu stacijas pārsūknējamo ūdens daudzumu nosaka, analizējot pavasara palu ūdens bilanci ar 10 % pārsniegšnas varbūtību, izvērtējot pieteces intensitāti, apjomu, iespējas ūdenim akumulēties poldera baseina augsnē, gultnēs un reljefa ieplakās un pieļaujot poldera nosusināšanas sistēmas ierobežotu darbības (nepietiekamas nosusināšanas) periodu no 7 līdz 10 dienas aramzemes un no 10 līdz 14 dienas pļavu un ganību platībās.

168. Vasaras poldera sūkņu stacijas pārsūknējamo ūdens daudzumu nosaka palu krišanās fāzes ilgums ūdensnotekā vai vasaras - rudens plūdu notece ar 10 % pārsniegšanas varbūtību no poldera platības. Sūkņu stacijas ražīguma aprēķinā pieņem nelabvēlīgāko gadījumu. Aprēķinā nav pieļaujama poldera nosusināšanas sistēmas ierobežota darbība.

169. Sūkņu izvēli nosaka apēķinātais pārsūknēšanas ūdens daudzums un sūkņu maksimālais ģeodēziskais celšanas augstums, ko nosaka kā starpību starp maksimālo aplēses ūdens līmeni ūdenstecē (ūdenstilpē, jūrā) un zemāko ekspluatācijas ūdens līmeni poldera krājbaseinā:

169.1. augstākais ekspluatācijas ūdens līmenis polderī nodrošina nepieciešamo nosusināšanas prasību jebkurā poldera izmantojamās platības punktā. Augstākais ekspluatācijas ūdens līmenis ir ūdens līmenis poldera krājbaseinā pie sūkņu stacijas, kad sāk atsūknēšanu (ieslēdzas sūkņi);

169.2. zemākais ekspluatācijas ūdens līmenis ir ūdens līmenis poldera krājbaseinā pie sūkņu stacijas, kad pārtrauc sūknēšanu (sūkņi izslēdzas).

170. Lai neradītu krājbaseina un novadošā tīkla būvju nogāžu nenoturību, sūkņu ražīgums un darbības režīms nodrošina pakāpenisku ūdens līmeņa pazemināšanas intensitāti krājbaseinā un novadošajā tīklā. Ūdens līmeņa pazemināšanas intensitāte nedrīkst būt lielāka par 0,1 m/h.

171. Poldera baseina mazūdens perioda noteces uzkrāšanai un sūkņu stacijas darbības režīma optimizācijai projektē sūkņu stacijas krājbaseinu. Par krājbaseinu var izmantot dabīgas ieplakas, ūdenstilpes, speciāli raktus baseinus vai paplašināt un padziļināt kādu galvenā novadgrāvja gultnes posmu pie sūkņu stacijas.

172. Krājbaseina lietderīgo tilpumu V (m3) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

tc – īsākais pieļaujamais sūkņu darba cikla (s);

Q – sūkņu stacijas mazākā sūkņa ražīgums (m3/s).

173. Krājbaseina dibena atzīmi, ja to atļauj grunts apstākļi, projektē vismaz 1,5 m zem zemākā ekspluatācijas ūdens līmeņa, lai kavētu krājbaseina intensīvu aizaugšanu ar ūdens augiem un sekmētu sanešu izsēšanos.

174. Krājbaseina nogāzes projektē lēzenākas kā ūdensnotekai vai novadgrāvim ar nogāžu vidējo slīpumu vismaz 1:3. Nogāzes virs augstākā ekspluatācijas ūdens līmeņa var nostiprināt ar zāļu sējumu vai velēnojumu.

175. Krājbaseina dibena līniju projektē bez garenslīpuma ar minimālo dibena platumu vismaz 4 m.

176. Novadgrāvju ietekas krājbaseinā ievada virs augstākā ekspluatācijas ūdens līmeņa. Krājbaseina un galvenā novadgrāvja savienojumu intervālā starp augstāko ekspluatācijas ūdens līmeni un zemāko ekspluatācijas ūdens līmenisprojektē no 20 līdz 30 m garā posmā un šo posmu nostiprina.