Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 224-15 "Meliorācijas sistēmas un hidrotehniskās būves"

177. Lai mazinātu gultņu piesērēšanu un deformācijas vasaras polderos appludināšanas laikā, novadgrāvju un susinātājgrāvju trases projektē palu ūdens plūsmas virzienā un aprēķinātos drenu atstatumus samazina vidēji par 10 līdz 15 %.

178. Vasaras polderos projektē palu ūdens ielaides - izlaides vai speciālus ūdens pārplūdes posmus aizsargdambī (šī būvnormatīva 154. punkts). Ūdens pārplūdes posmos aizsargdambja virsas atzīmi projektē par 0,2 līdz 0,3 m zemāku, bet aizsargdambja nogāzes lēzenas (vidēji no 1:8 līdz 1:20) un nostiprina.

179. Ūdens ielaides - izlaides caurvades spēju Q (m3/s) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

V – polderī ievadāmais ūdens tilpums (m3) – līdz aizsargdambja virsas atzīmei;

t – laiks sekundēs, kurā notiek ūdens līmeņa celšanās ūdenstecē vai ūdenstilpē no ūdens ielaides sliekšņa atzīmes līdz aizsargdambja virsas atzīmei.

7. Apdzīvotu vietu nosusināšanas sistēmas

180. Lai apdzīvotās vietās nodrošinātu teritorijas plānojumā noteiktajam funkcionālajam zonējumam un atļautajai izmantošanai atbilstošu gruntsūdens līmeni, projektē atbilstošo teritoriju vai zonu norobežošanu no uzplūstošajiem virszemes ūdeņiem, gruntsūdens līmeņa pazemināšanu vai platības kolmatēšanu, kā arī, ja teritorija atrodas ūdensteču palienēs, jūras vai ūdenstilpju krastos – šī būvnormatīva 6.nodaļā noteiktos pasākumus:

180.1. Apdzīvotu vietu apbūves teritorijā gruntsūdens līmenim ir jābūt vismaz līdz 2 m, bet stadionu, parku, skvēru un citu apstādījumu teritorijās vismaz līdz 1 m dziļumā no projektētās zemes virsas atzīmes;

180.2. Apdzīvotās vietās, jo sevišķi ar lielu apbūves blīvumu, attīstītu lietus kanalizācijas tīklu un nostiprinātiem laukumiem, lietus ūdens notece var pārsniegt palu noteces daudzumu, kāda aprēķināta meliorācijas sistēmu un virszemes ūdensobjektu parametru noteikšanai. Šādās teritorijās papildu aprēķina lietus ūdens noteces daudzumu, kuru salīdzina ar palu noteces daudzumu un pieņem lielāko no tiem.

180.3. Lietus ūdens noteces aplēses caurplūdumu aprēķina saskaņā ar būvnormatīvu par kanalizācijas būvēm vai atkarībā no lietus vidējās intensitātes un noteces veidošanās apstākļiem, pēc vienkāršotās metodes:

Qmax – aplēses caurplūdums (m3/s);

ψ – noteces koeficients (ψ = 0,95- asfaltbetona un betona segumiem; ψ = 0,45 – bruģim; ψ = 0,30 – blietētai grants segumam; ψ = 0,20 – parastiem grunts laukumiem; ψ = 0,10 – zālājiem).

F – noteces baseina laukums (ha), katram seguma veidam atsevišķi;

q = 0,13 × α – noteces modulis ( l/s.ha) ar atkārtošanās varbūtību 2 reizes gadā;

α – lietus vidējās intensitātes koeficients (šī būvnormatīva 2. pielikuma 1. tabula).

181. Uzplūstošos virszemes ūdeņus uztver ar kontūrgrāvjiem vai teknēm, kuras projektē gar nosusināmās platības augšējo kontūru un ievada ūdensnotekā, ūdenstilpē vai lietusūdens kanalizācijā. Kontūrgrāvju parametrus pieņem atbilstoši lauksaimniecības zemju nosusināšanas sistēmu norobežojošā tīkla parametriem.

182. Lai veicinātu un organizētu virszemes noteci no apbūvētas teritorijas, ceļiem, ielām un laukumiem platības planē, veidojot vismaz no 3 līdz 6 ‰ slīpumu virzienā uz ielu un ceļu teknēm un lietusūdeņu uztveršanas akām.

183. Virszemes ūdens noteces uztveršanai no mazstāvu apbūves teritorijas un parkiem un tās novadīšanai līdz kanalizācijas attīrīšanas ietaisēm pieļaujams izmantot lietusūdeņu kanalizācijas grāvjus, ceļa grāvjus vai teknes.

184. Ja mazstāvu apbūves teritorijā ir paaugstināts gruntsūdens līmenis, ievērojot teritorijas plānojumu, pa gruntsgabalu robežām projektē susinātājgrāvjus vai drenāžu, kā arī ēku pamatu vai gredzenveida drenāžu. Nosusināšanas sistēmu noteci paštecē vai ar sūknēšanu ievada lietusūdeņu kanalizācijas grāvjos, ceļa grāvjos vai teknēs, kā arī ūdensnotekā vai ūdenstilpē.

185. Susinātājgrāvju parametrus nosaka teritorijas reljefa un grunts apstākļi, bet ierobežo ūdensnotekas vai lietusūdens kanalizācijas sistēmas dziļums un grāvju izvietošanas iespējas apbūves teritorijā. Susinātājgrāvju dibena platumu pieņem 0,4 m, nogāžu slīpuma koeficientu no 1 līdz 1,5. Ja nepieciešams samazināt grāvju aizņemto platību, to nogāžu slīpumu var projektēt stāvāku un nostiprināt. Susinātājgrāvju dibena minimālais garenslīpums pieļaujams 0,5 ‰.

186. Virszemes ūdens noteces uztveršanai no apbūves teritorijām un tās novadīšanai līdz kanalizācijas attīrīšanas ietaisēm var izmantot lietusūdeņu kanalizācijas inženierbūves.

187. Ja apbūves teritorijā ir paaugstināts gruntsūdens līmenis, projektē teritorijas vienlaidus drenāžu, ēku pamatu vai gredzenveida drenāžu. Drenu noteci paštecē vai ar sūknēšanu ievada lietusūdeņu kanalizācijas sistēmas akās, kā arī ūdensnotekā vai ūdenstilpē.

188. Teritorijas vienlaidus drenāžas drenu atstatumus nosaka, ievērojot teritorijas plānojumu, atkarībā no nepieciešamā gruntsūdens līmeņa pazeminājuma, būvju izvietojuma un iespējamā drenu vada būvniecības dziļuma. Susinātājdrenu cauruļu diametru pieņem vismaz 75 vai 100 mm, bet minimālo garenslīpumu vismaz 0,3 %.

189. Ja apbūves teritorijas galvenais pārmitrinājuma cēlonis ir spiedienūdeņi, kas piesātina mazcaurlaidīgas grunts slāni ēku pamatu augstumā, lieto ēku pamatu drenāžu. Zem ēkas līdz uztverošajai drenai un gar ēkas ārsienām būvē no 0,2 līdz 0,3 m biezu grants vai rupjas smilts pamatojumu, bet ēkas sienu tuvumā būvē drenu caurules.

190. Atsevišķu ēku vai ēku grupas aizsardzībai pret paaugstinātu gruntsūdens līmeni lieto gredzenveida drenāžu, kas aizsargājamo objektu apņem no visām pusēm vai tikai no lielākās pieteces puses. Drenu vadu būvē gar ēkas ārējo kontūru vismaz 0,3 m zem ēkas pamata pēdas līmeņa un apber ar vismaz 0,3 m biezu grants slāni. Ja gruntsūdens pietece ir sevišķi izteikta, drenas var likt arī zem ēkas pagraba grīdas no 4 līdz 8 m savstarpējā atstatumā un vismaz 0,5 m zem pagraba grīdas līmeņa.

191. Ēku pamatu un gredzenveida drenāžai var lietot māla vai plastmasas drenu caurules, kā arī cita materiāla perforētas caurules ar minimālo diametru vismaz 100 mm. Drenu vada minimālais garenslīpums ir 0,3 %.

192. Drenu atstatumus līdz tuvākajām būvēm pieņem atbilstoši būvnormatīvam par inženiertīklu izvietojumu.ne mazākus, kā noteikts normatīvajos aktos.

193. Nosusināšanas sistēmas gultņu lejasgalā pirms ievadīšanas lietusūdens kanalizācijas sistēmā ieteicams būvēt nosēdbaseinu, bet ieplūdes atverei kanalizācijas akā (kamerā) būvēt sanešu aizturēšanas restes. Spraugas starp restēm nav lielākas par 40 mm.

194. Ja gruntsūdens līmenis apdzīvotu vietu teritorijā ir par augstu un to nevar pazemināt ar iepriekš noteiktajiem pasākumiem, vai arī citādi tas nav pamatots, var projektēt platības kolmatāžu – paaugstināt teritorijas zemes virsas līmeni ar pievestu grunti vai uzskalot ar hidromehanizācijas paņēmienu. Veicot kolmatāžu, nodrošina virszemes noteces uztveršanu un novadīšanu no kolmatētās platības, lai tā nenoplūstu uz apkārtējām platībām, kā arī nodrošina brīvu ūdens noteces ceļu no apkārtējām platībām.

8. Hidrotehniskās būves

195. Ūdens resursu izmantošanai, ūdeņu kaitīgās iedarbības novēršanai, kā arī meliorācijas sistēmu darbības nodrošināšanai projektē hidrotehniskās būves, kas veic:

195.1. ūdens noteces un līmeņu regulēšanu (ūdenskrātuves, dīķi, aizsprosti, novadbūves);

195.2. ūdens resursu izmantošanu (hidroelektrostacijas, ūdensdzirnavas, sūkņu stacijas);

195.3. ūdensteču ūdens līmeņu savienošanu (straujtekas, kritņi);

195.4. apkārtējās teritorijas aizsardzību pret applūšanu un pārmitrināšanu (aizsargdambji);

195.5. ūdensteču pārvadīšanu pār dažādiem šķēršļiem un reljefa pazeminājumiem (zemtekas, akvedukti);

195.6. ūdensteču un ūdenstilpju krastu nostiprināšanu un straumes regulēšanu (dambji, būnas, viļņlauži, krasta nostiprinājumi, krastmalas);

195.7. zivju migrācijas nodrošināšanu un aizsardzību (zivju ceļi, zivju aizsardzības ietaises).

196. Projektējot hidrotehnikās būves, var apvienot vienā hidromezglā dažādas hidrotehniskās būves un tās izmantot dažādiem mērķiem (piemēram, zemes meliorācijai, zivsaimniecībai, ūdens apgādei, rekreācijai, hidroenerģētikai).

8.1. Aprēķinu pamatprasības

197. Hidrotehnisko būvju pojektēšanai lieto aplēses caurplūdumus ar šī būvnormatīva 1. pielikumā noteikto pārsniegšanas varbūtību (%).

198. Ar hidrauliskajiem aprēķiniem nosaka hidrotehnisko būvju caurvades spēju un citus būves parametrus.

199. Ūdens noteces un līmeņu regulēšanas aizsprostu augstumu un novadbūvju caurvades spēju aprēķina pie diviem augšas bjefa ūdens līmeņiem, pieņemot lielāko:

199.1. pie normālā uzstādinājuma līmeņa aplēses caurplūduma izvadīšanas laikā pie pilnībā atbrīvotām novadbūves ailām;

199.2. pie augstākā uzstādinājuma līmeņa pārbaudes caurplūduma izvadīšanas laikā pie pilnībā atbrīvotām novadbūves ailām.

200. Hidrotehniskās būves konstrukciju projektēšanu un aprēķinu pārbaudi veic saskaņā ar būvnormatīviem betona, tērauda, mūra konstrukciju projektēšanā un ģeotehniskas jomā.

8.2. Ūdens noteces un līmeņu regulēšana

201. Ar ūdens uzstādināšanas un novadbūvēm (piemēram, aizsprosti, regulatori, pārgāznes, izlaides) iespējams regulēt ūdens noteci un ūdens līmeņus un uzkrāt ūdeni ūdenskrātuvēs vai dīķos.

202. Atkarībā no ūdenskrātuves (dīķa) izmantošanas mērķa, tās iedala lauksaimniecības, zivsaimniecības, hidroenerģētikas, ūdensapgādes, rekreācijas un kompleksās izmantošanas ūdenskrātuvēs (dīķos).

203. Atkarībā no konstruktīvā izveidojuma var būt ūdensteces vai ezera ūdenskrātuves, rakti dīķi vai jaukta tipa ūdenskrātuves (dīķi).

8.2.1. Ūdenskrātuves

204. Ūdenskrātuves būvniecības ieceres dokumentācijā nosaka:

204.1. ūdenskrātuves pie normālā uzstādinājuma līmeņa, kas ir augstākais pieļaujamais ūdens līmenis ūdenskrātuvē, kuru nodrošina hidromezgls (novadbūve) normālas ekspluatācijas apstākļos un kurš rodas ūdenskrātuvē pa pilnībā atbrīvotām novadbūves ailām vai pār pārgāznes slieksni izvadot aplēses caurplūdumu. Pie normālā uzstādinājuma līmeņa nosaka ūdenskrātuves virsmas laukumu, kopējo tilpumu un citus ūdenskrātuvi raksturojošos lielumus;

204.2. ūdenskrātuves pie augstākā uzstādinājuma līmeņa, kas īslaicīgi pieļaujams ūdenskrātuvē palu laikā un kurš rodas, ūdenskrātuvē pa pilnībā atbrīvotām novadbūves ailām izvadot pārbaudes caurplūdumu;

204.3. ūdenskrātuves zemāko uzstādinājuma līmeni, kas ir zemākais ūdens līmenis ūdenskrātuvē un līdz kuram hidromezgla (novadbūves) normālas ekspluatācijas apstākļos pieļaujama ūdenskrātuves līmeņa pazemināšana (normālā uzstādinājuma līmeņa pazemināšana);

204.4. ūdenskrātuves lietderīgais tilpumu, kas ir tā kopējā tilpuma daļa starp normālo uzstādinājuma līmeni un zemāko uzstādinājuma līmeni, kuru izmanto noteces regulēšanai, lai nodrošinātu nepieciešamo ūdens patēriņu un regulēto caurplūdumu lejas bjefā.

205. Ūdenskrātuvē, izveidojas pastāvīga un īslaicīga applūduma, pārmitrinājuma un seklūdens zona:

205.1. pastāvīga applūduma zona veidojas ūdenskrātuvē no gultnes līdz normālajam uzstādinājuma līmenim, tajā nav iespējama lauksaimniecības kultūraugu un koku attīstība un cita saimnieciska darbība, izņemot zivsaimniecību un rekreāciju;

205.2. īslaicīga applūduma zona veidojas palu laikā starp normālo uzstādinājuma līmeni un augstāko uzstādinājuma līmeni, un tajā ir iespējama zālāju un atsevišķu koku sugu attīstība;

205.3. pārmitrinājuma zona veidojas ūdenskrātuvei piegulošajā teritorijā, kurā ūdens uzstādināšanas rezultātā ir paaugstināts gruntsūdens līmenis. Pārmitrinājuma iespaidu prognozē atkarībā no hidroģeoloģiskajiem apstākļiem, bet orientējoši tas var būt no 1,5 līdz 2 m virs normālā uzstādinājuma līmeņa;

205.4. par seklūdens zonu uzskata ūdenskrātuves teritoriju, kurā ūdens dziļums pie normālā uzstādinājuma līmeņa ir mazāks par 0,5 m.

206. Ar hidroloģiskiem un ūdensaimnieciskiem aprēķiniem noskaidro nepieciešamo ūdenskrātuves lietderīgo tilpumu, kurš, ievērtējot iespējamo iztvaikošanu no ūdens virsmas un filtrācijas zudumus, nepieciešamo ūdenstecē saglabājamo caurplūdumu, citas tautsaimniecības un vides aizsardzības prasības, nodrošina nepieciešamo ūdens patēriņu un plānotās izmantošanas iespējas.

207. Galvenais kritērijs, kas nepieciešams ūdensteces dabisko bioloģisko resursu un ekosistēmu saglabāšanu un pēc kura novērtē ūdenssaimniecības bilanci, ir ūdenstecē (novadbūves lejas bjefā) saglabājamais caurplūdums. Lai mazūdens periodos lejpus ūdenskrātuves pēc iespējas saglabātu ūdensteces dabisko stāvokli, ja to pieļauj dabīgās pieteces apjoms, iztvaikošana un zemākais uzstādinājuma ūdens līmenis ūdenskrātuvē, būvniecības ieceres dokumentācijā nosaka un ar tehniskiem paņēmieniem nodrošina pastāvīgu ūdensteci:

207.1. minimālo garantējamo caurplūdumu, kuru pieņem kā vasaras 30 dienu perioda minimālo caurplūdumu ar 95 % nodrošinājumu;

207.2. zivsaimniecībai sevišķi nozīmīgās ūdenstecēs, pamatojoties uz ūdensteces zivsaimnieciskās ekspertīzes atzinumu par darbības ietekmi uz zivju resursiem, reģionālā vides pārvalde, izsniedzot projektēšanas tehniskos noteiku­mus, var noteikt paaugstinātu (līdz vasaras 30 dienu minimālā caurplūduma ar 50 % nodrošinājumu) ekoloģisko caurplūdumu;

207.3. lai nodrošinātu ūdensteces dabisko bioloģisko resursu un ekosistēmu saglabāšanu un aizsardzību, reģionālā vides pārvalde, pamatojoties uz normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā reģistrētā vides eksperta atzinumu par darbības ietekmi uz vides stāvokli, var noteikt ekoloģisko caurplūdumu.

208. Ūdenskrātuves būvniecības ieceres dokumentācijā prognozē ūdenskrātuves ietekmi uz gruntsūdeņu režīmu, krastu noturību un krasta līnijas pārstrādi. Nepieciešamības gadījumā projektē aizsardzības pasākumus – krastu nogāžu planēšanu, nostiprināšanu, drenāžas un citu pretfiltrācijas būvju būvniecību.

209. Līdz ūdens līmeņa uzstādināšanai sagatavo gultni, kurā veic:

209.1. apauguma (koku un krūmu) nociršanu, celmu izcelšanu un izvākšanu no pastāvīgā applūduma zonas;

209.2. tāda īslaicīgā appludinājuma zonas apauguma nociršanu un izvākšanu, kurš necieš īslaicīgu applūdumu;

209.3. ar uzpeldēšanas iespēju esošas kūdras norakšana un izvešana no pastāvīgā applūduma zonas vai pieslogošanu ar grunts apbērumu;

209.4. iespējamo seklūdens zonu padziļināšanu;

209.5. urbumu un artēzisko aku aiztamponēšanu.

8.2.2. Rakti dīķi

210. Hidroģeoloģiski izdevīgos apstākļos virszemes noteci un gruntsūdens pieteci var uzkrāt raktos (daļēja ierakuma - uzbēruma) dīķos.

211. Ja ūdens pieteci raktam dīķim nodrošina gruntsūdens vai virszemes ūdeņu pietece dīķa ūdens bilancē ir nenozīmīga, dīķa vidējo, augstāko un zemāko ūdens līmeni prognozē atkarībā no dīķa gultnes grunts apstākļiem, dabīgā gruntsūdens līmeņa, plānotā patēriņa un iztvaikošanas no dīķa ūdens virsmas.

212. Rakta dīķa nogāzes projektē atbilstoši nosacījumiem par novadgrāvju un ūdensnoteku nogāžu slīpumu vai lēzenākas.

213. Ja dīķi būvē ūdenscaurlaidīgā gruntī un dīķa vidējo ūdens līmeni prognozē augstāku par dabīgo gruntsūdens līmeni, vai filtrācija caur raktā dīķa gultni vai nogāzēm pārsniedz pieļaujamo, projektē dīķa gultnes un nogāžu pretfiltrācijas aizsardzību ar mākslīgo kolmatāžu, māla, kūdras (ar sadalīšanās pakāpi 50 % vai lielāku), plastmasas plēves un citiem ūdeni mazcaurlaidīgiem materiāliem.

8.2.3. Aizsprosti

214. Grunts aizsprostus ūdens līmeņa uzstādināšanai projektē nepārplūstošus, bet ūdens pieteces novadīšanai un regulēšanai aizsprosta ķermenī būvē novadbūvi. Betona (dzelzsbetona) aizsprosti vienlaicīgi kalpo ūdens līmeņa uzstādināšanai un novadīšanai lejas bjefā.

215. Uzbērtu grunts aizsprosta tipu atkarībā no pamatnes grunts īpašībām un ūdensnecaurlaidīgā grunts slāņa dziļuma zem aizsprosta var noteikt atbilstoši šī būvnormatīva 13. pielikuma 2. tabulai.

216. Grunts aizsprosta būvēšanai var izmantot jebkuru grunti, izņemot grunti, kurā:

216.1. ūdenī šķīstošo hlorīda sāļu piemaisījums ir lielāks par 5 % vai sulfātu - hlorīdu sāļu saturs ir lielāks par 10 % no uzberamās grunts masas;

216.2. nepilnīgi sadalījušos organisko vielu, piem., augu, koku atlieku, ir vairāk par 5 % vai pilnīgi sadalījušos organisko vielu amorfā masa ir vairāk par 8 % no uzberamās grunts masas.

217. Grunts aizsprosta ķermeņa būvniecībai (uzbēršanai) optimālā grunts ir smilšmāls un mālsmilts. Lietojot mālu, to aizsargā pret caursalšanu ar smilts, mālsmilts vai grants apbēruma kārtu. Smilts aizsprosta ķermeni nodrošina ar pretfiltrācijas konstrukcijām.

218. Grunts aizsprosta būvniecībai (uzskalošanai) ar hidromehanizācijas paņēmienu piemērotākā ir smilts grunts, bet māla grunts viendabīgu aizsprostu uzskalošanai nav piemērota.

219. Grunts aizsprosta pretfiltrācijai piemērotākā ir mālaina grunts ar filtrācijas koeficientu, kas mazāks par 0,1 m/d un plasticitātes skaitlis lielāks par 0,05. Ekrānam un priekšjoslai var lietot ar minerālgrunti piesegtu kūdru, kuras sadalīšanās pakāpe ir 50 % un lielāka.

220. Aizsprosta virsas atzīmi nosaka, ievērtējot vēja radīto uzplūdumu, viļņu uzriti un augstuma rezervi pie diviem ūdens līmeņiem augšas bjefā:

220.1. normālais uzstādinājuma līmenis, kad vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzriti aprēķina pie maksimālā vēja ar 4 % pārsniegšanas varbūtību;

220.2. augstākais uzstādinājuma līmenis, kad vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzriti pie maksimālā vēja aprēķina ar 50 % pārsniegšanas varbūtību;

220.3. abos aprēķina gadījumos augstuma rezerve ir 0,5 m.

221. Ja pār aizsprostu paredzēts autoceļš vai dzelzceļš, tad ceļa klātnes virsas atzīmi virs augstākā ūdens līmeņa augšas bjefā nosaka autoceļu vai dzelzceļu būvniecību reglamentējoši normatīvie akti.

222. Aizsprosta minimālais virsas platums ir 4,5 m. Ja pār aizsprostu paredzēts autoceļš vai dzelzceļš, tad aizsprosta virsas platumu nosaka autoceļu vai dzelzceļu būvniecību reglamentējoši normatīvie akti.

223. Aizsprosta nogāžu slīpums nodrošina nogāžu noturību, kas atkarīga no aizsprosta ķermeņa un pamatnes grunts mehāniskajām īpašībām un no spēkiem, kas darbojas uz nogāzi un aizsprosta augstuma, pārbauda ar aizsprosta noturības aprēķinu cilindriskas nobīdes virsmām.

224. Aizsprosta nogāzes aizsargā no viļņu, ledus, ūdens plūsmas, atmosfēras nokrišņu un citu kaitīgo faktoru iedarbības.

225. Aizsprosta ķermeņa un pretfiltrācijas ierīču filtrācijas noturību aprēķina pie lielākā ūdens spiediena (augstākā uzstādinājuma līmeņa). Vispārīgā gadījumā faktiskais vidējais spiediena gradients Jest (m) ir vienāds vai mazāks par šī būvnormatīva 13. pielikuma 1. tabulā norādītajiem aprēķina (ar drošības koeficientu γn) vidējiem kritiskajiem gradientiem.

226. Lai samazinātu filtrācijas plūsmu caur aizsprosta ķermeni vai pamatni un palielinātu aizsprosta lejas bjefa nogāzes noturību, projektē pretfiltrācijas konstrukcijas no ūdeni mazcaurlaidīga materiāla – aizsprosta ekrānu, priekšjoslu, diafragmu, kodolu vai rievsienu, ievērojot sekojošo:

226.1. ekrāna minimālais biezums un kodola augšas minimālais platums ir 0,8 m;

226.2. ekrāna virsas atzīme atrodas augstāk par augstāko uzstādinājuma līmeni, ieskaitot vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzrites augstumu;

226.3. kodola virsas atzīme atrodas augstāk par augstāko uzstādinājuma līmeni, ieskaitot vēja radīto uzplūdumu;

226.4. priekšjoslas minimālais biezums ir 0,5 m.

227. Lai nepieļautu filtrācijas plūsmas izplūdi lejas bjefa nogāzes caursalšanas zonā, pazeminātu filtrācijas depresijas līknes stāvokli un filtrācijas plūsmu novadītu lejas bjefā bez nogāzes deformācijām, projektē aizsprosta drenāžu:

227.1. ja aizsprosta lejas bjefa nogāze nav pastāvīgi appludināta, var pielietot cauruļu drenāžu ar filtrējoša materiāla apbērumu. Drenu caurules minimālais diametrs ir 200 mm;

227.2. ja iespējama nevienmērīga aizsprosta pamatnes sēšanās vai lejas bjefa nogāze ir pastāvīgi appludināta, var pielietot akmeņu drenāžas prizmu vai piebērumu. Drenāžas prizmas virsai ir vismaz 0,5 m virs augstākā ūdens līmeņa lejas bjefā.

228. Starp drenāžas prizmu vai piebērumu, kodolu, ekrānu un aizsprosta ķermeni, arī smalkas smilts pamatni, lai nepieļautu drenāžas kolmatāžu ar smalkajām grunts daļiņām un sufozijas rašanos aizsprosta ķermenī, būvē apgriezto filtru:

228.1. apgrieztā filtra katras kārtas minimālais biezums ir 0,2 m;

228.2. apgrieztā filtra, drenāžas un pārejas atsevišķo kārtu frakciju vidējais izmērs pakāpeniski palielinās filtrācijas plūsmas virzienā un to neviendabības koeficients k60, 10 (grunts frakcijas vidējais izmērs, kuras masa kopā ar sīkākām frakcijām ir 60 % no kopējās masas, attiecība pret frakciju, kuras vidējais izmērs ir 10 % no kopējās masas) atkarībā no aizsargājamās grunts materiāla ir mazāks vai vienāds ar:

228.2.1. 15 – smalkai smiltij;

228.2.2. 20 – smiltij un grantij;

228.2.3. 25 – šķembām;

228.2.4. 50 – māla gruntīm.

229. Lai novērstu bīstamu filtrāciju pa aizsprosta ķermeņa un pamatnes kontaktvirsu:

229.1. aizsprosta pamatnē noņem augsnes virskārtu, izvāc koku un krūmu saknes vai to aizņemto augsnes slāni, kā arī norok šī būvnormatīva 216. punktā norādītās gruntis. Aizsprosta pamatnē būvē mazcaurlaidīgas grunts zobu, diafragmu vai rievsienu;

229.2. ja aizsprostu būvē uz klinšainas pamatnes ar sadēdējušu virskārtu, sadēdējušo virskārtu noņem, aizsprosta pamatnē būvē mazcaurlaidīgas grunts zobu, diafragmu vai pamatnes cementāciju jeb māla injekcijas.

8.2.4. Novadbūves

230. Novadbūves (regulatorus, pārgāznes un izlaides) projektē ūdens pieteces, kuru nevar uzkrāt ūdenskrātuvē (dīķī), novadīšanai lejas bjefā, ūdens līmeņu regulēšanai ūdenskrātuvē un lejas bjefā vai ūdenskrātuves tukšošanai.

231. Palu un plūdu ūdeņu novadīšanai lietderīgi projektēt automātiskas darbības novadbūves – pārgāznes, kurām parasti ir šahtas veids vai plats praktiskais profils.

232. Novadbūvju parametrus nosaka aplēses un pārbaudes caurplūdumu izvadīšanas nosacījumi, kas noteikti šī būvnormatīva 197. un 199. punktā.

233. Novadbūve nodrošina iespēju pazemināt ūdens līmeni augšas bjefā līdz tādam līmenim, kas nepieciešams citu hidromezgla būvju apsekošanai un remontēšanai.

234. Novadbūves konstrukcija nodrošina caurvadāmā ūdens enerģijas dzēšanu, lai nepieļautu aizsprosta izskalošanu.

235. Izvērtējot palu un plūdu ūdens līmeņu celšanās straujumu, ledus, vižņu un peldošas drazas apstākļus un prasības pēc ekoloģiskā caurplūduma novadīšanas, būvniecības ieceres dokumentācijā izstrādā novadbūves aizvaru manevrēšanas shēmu.

236. Pirms darba aizvariem augšas bjefa pusē un, ja lejas bjefs var būt appludināts, arī lejas bjefa izplūdes daļā paredz avārijas – remonta aizvaru (sprostsiju) ievietošanas iespēju.

8.3. Ūdens resursu izmantošana

237. Ūdens ņēmējietaisēm un pievadbūvēm nodrošina netraucētu nepieciešamā ūdens daudzuma ieņemšanu ūdens avotā un novadīšanu līdz hidromehāniskajām iekārtām, kā arī iekārtas norobežošanas iespējas apskates, remonta un avārijas gadījumos:

237.1. lai nepieļautu peldošas drazas, ledus un vižņu iekļūšanu hidromehāniskajās iekārtās, projektē aizsargrestes, ūdens nostādinātājus un citas aizsargierīces;

237.2. lai nepieļautu zivju un zivju mazuļu nokļūšanu hidromehāniskajās iekārtās, projektē zivju aizsardzības ietaises (būvnormatīva 8.4.1.apakšnodaļa);

237.3. ūdens ņēmējietaisēs var ievietot remonta – avārijas aizvarus (sprostsijas);

237.4. ja ūdens pievadcaurules novieto virs zemes, paredz aizsardzību pret temperatūras starpības deformācijām un nevienmērīgu sēšanos. Ja lieto tērauda un dzelzsbetona caurules, paredz to pretkorozijas aizsardzību.

238. Peldošas drazas un gružu aizturēšanai uzstāda restes stateniski ūdens plūsmai no 70° līdz 80° slīpumā vai vertikāli;

238.1. sūkņu staciju iegremdētiem sūkņiem restes var projektēt pa perimetru (360° vai mazāk);

238.2. restu spraugu platumu sūkņu stacijās saskaņo ar sūkņu darbrata kanāla platumu. Spraugu platumu centrbēdzes sūkņiem projektē 20 mm, bet propelleru sūkņiem - 35 mm;

238.3. lai hidroelektrostaciju un ūdensdzirnavu aizsargrestes mazinātu iespēju hidroagregātos iekļūt zivīm un zivju mazuļiem, atstatums starp aizsargrestu stieņiem nedrīkst būt lielāks par 35 mm;

238.4. ūdens plūsmas ātrums restēs nedrīkst pārsniegt 0,6 m/s.

239. Sūkņu stacijas, hidroelektrostacijas vai ūdensdzirnavu ēkas konstrukciju nosaka uzstādāmās darba iekārtas tips, skaits un ražīgums.

240. Sūkņu iekārtu projektē tā, lai sūkņi darbotos bez kavitācijas un nodrošinātu nepieciešamo ražīgumu, sūknēšanas augstumu un spiedienu visos darba režīmos.

241. Turbīnu agregāti hidroelektrostacijās un ūdensdzirnavās nodrošina bezkavitācijas darbību visos darbības režīmos.

242. Nosusināšanas sūkņu stacijās katram sūknim projektē savu pievadu vai sūcvadu ar sūcvada kāpumu sūkņa virzienā vismaz 0,005.

243. Nosusināšanas sūkņu staciju spiedvadu skaitu projektē vienādu ar sūkņu skaitu. Izlaidei ūdensnotekā nodrošina vienmērīgu ūdens plūsmas savienošanos ar ūdensnoteku:

243.1. spiedvada izplūdes augšējās virsmas atzīme ziemas minimālā ūdens līmeņa laikā ir vismaz 0,2 m zemāk par ledus segas apakšu;

243.2. izplūdi aprīko ar mehāniskas darbības noslēgierīcēm vai sifonu, kas nepieļauj ūdens atpakaļplūsmu laikā, kad sūknis nestrādā;

243.3. sifonvada caurules apakšējā atzīme sifonvada augstākajā punktā ir vismaz 0,2 m augstāk par augstāko aprēķina ūdens līmeni ūdensnotekā, ieskaitot vēja radīto uzplūdumu un viļņu uzrites augstumu;

243.4. ja lieto ūdens izlaides mehāniskas darbības noslēgierīces, paredz ūdens izplūdes mezglā remonta – avārijas aizvarus (sprostsijas), noslēgierīču apskatei un remontam.

244. Sūkņu stacijas, kuru darbībai nepieciešamas ūdens resursu lietošanas atļaujas, būvniecības ieceres dokumentācijā paredz ar pārsūknētā ūdens daudzuma uzskaites mēraparatūru.

245. Nosusināšanas sūkņu stacijas darbība ir automatizēta, ar sūkņu ieslēgšanos un izslēgšanos atkarībā no noteiktajiem ūdens līmeņiem krājbaseinā.

246. Ieplūdi hidroelektrostacijas un ūdensdzirnavu turbīnu kamerās noslēdz ar regulējamiem aizvariem, bet turbīnu un aizvaru remonta nodrošināšanai turbīnu pievadkanālā un lejas bjefā paredz remonta – avārijas aizvarus (sprostsijas).

247. Sūkņu staciju, hidroelektrostaciju un ūdensdzirnavu tehnoloģisko iekārtu, armatūras un cauruļvadu ekspluatācijai ieteicams lietot šādas celšanas ierīces:

247.1. ja kravas masa nepārsniedz 1 tonnu - nekustīgus viensliedes ceļus ar cēlājiem un gaitas ratiņiem, telferi, ar roku darbināmus siju celtņus;

247.2. ja kravas masa ir no 1 līdz 5 t - sijas celtņi;

247.3. ja kravas masa pārsniedz 5 t - tilta celtņi;

247.4. ja krava jāceļ augstāk par 6 m un jāpārvieto tālāk par 18 m, lieto tikai elektrificētas celšanas un transporta ierīces.

8.4. Zivju aizsardzības un migrācijas būves

248. Hidroelektrostacijas, ūdensdzirnavas un citas ūdens ņēmējietaises ūdenstecēs un ūdenstilpēs, projektē ar zivju aizsardzības būvēm.

249. Hidroelektrostaciju un citu aizsprostu būvneicības gadījumā uz ūdenstecēm un ūdenstilpēm, kurām ir izteikta zivsaimnieciska nozīme, projektē arī zivju migrācijas būves.

8.4.1. Zivju aizsardzības ietaises

250. Zivju aizsardzības ietaises ir ūdens ņēmējietaišu sastāvdaļa un, projektējot ņēmējietaises, izvērtē ūdensteces vai ūdenstilpes ihtioloģisko raksturojumu. Ņēmējietaises neprojektē izteiktās zivju nārsta, ziemošanas un koncentrācijas vietās.

251. Zivju aizsardzības būves konstrukciju nosaka caurplūdums un straumes ātrumi ūdens avotā un ieņēmējietaisē, lai nodrošinātu zivju un zivju mazuļu aizturēšanu vai izvadīšanu no aizsargājamās zonas, nepieļaujot to traumēšanu un orientēšanās spēju zaudēšanu.

252. Apūdeņošanas un vasaras polderu sūkņu staciju ūdens ņēmējietaises projektē ar zivju aizturēšanas sietiem, diafragmām vai citām konstrukcijām, ievērojot, ka :

252.1. ja aiz sanešu aizturēšanas restēm uzstāda zivju norobežojošo sietu, tā acu izmēru atkarībā no aizsargājamo zivju mazuļu ķermeņa garuma var pieņemt atbilstoši šī būvnormatīva 14. pielikuma 1. tabulai;

252.2. ja ūdens plūsmas ātrums ūdenstecē ūdens ieņemšanas vietā vismaz trīs reizes pārsniedz ieplūdes ātrumu ņēmējietaises ailās, speciālas zivju aizsardzības ietaises papildus sanešu aizturēšanas restēm var neprojektēt.

253. Sūkņu staciju, hidroelektrostaciju vai ūdensdzirnavu sanešu aizturēšanas restu projektējamie restu spraugu platumi noteikti šī būvnormatīva 238.2. un 238.3. apakšpunktā, bet, lai restes mazinātu zivju iekļūšanu hidromehāniskajās iekārtās, straumes ātrums pirms restēm un nēmējietaišu zivju norobežojošiem sietiem projektē mazāku par pusotrkārtīgu zivju mazuļu nonešanas ātrumu (šī būvnormatīva 256. punkts).

8.4.2. Zivju migrācijas būves

254. Nepieciešamības gadījumā, ievērojot ūdenstecē esošo zivju sugu izplatību un skaitu, ka arī dabīgās atražošanas apstākļus augšpus projektētās būves, vai zivsaimnieciskās ekspertīzes atzinumā secināto, projektē zivju migrācijas būves.

255. Zivju migrācijas būves projektē pie aplēses caurplūduma un ūdens līmeņiem ar 5 % pārsniegšanas varbūtību.

256. Raksturīgie straumes ātrumi, kurus ievēro zivju migrācijas būvju un aizsardzības būvju elementu izvēlē, noteikti šī būvnormatīva 14. pielikuma 2. tabulā.

257. Zivju migrācijas būves tipu nosaka saskaņā ar zivsaimnieciskās ekspertīzes slēdzienu. Lašveidīgo zivju migrācijas nodrošināšanai no lejas bjefa augšas bjefā lieto galvenokārt kāpņveida zivju ceļus.

258. Zivju migrācijas būvē lejas bjefā ieeja atrodas tādā atstatumā no novadbūves krītjoslas, lai straumes ātrums nepārsniegtu zivju piesaistes ātrumu, bet piesaistes straume no zivju migrācijas būves sniegtos līdz zivju koncentrācijas vietai.

259. Zivju ceļošanas trakta minimālais platums ir 1,5 m, bet ūdens minimālais dziļums tajā - 1 m.

260. Zivju migrācijas būves augšas bjefā izejas izmērs un atstatums līdz novadbūves aizvaru, pārgāznes zonai vai ūdens ņēmējietaisei ir tāds, lai straumes ātrums izejas zonā nepārsniegtu 0,4 m/s un dziļums būtu lielāks par 2 m.

9. Vides aizsardzības prasības

261. Meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju būvniecības ieceres dokumentācijā prognozē iespējamās vides izmaiņas. Ja negatīva ietekme uz vidi nav novēršama, rīkojas tā, lai šī ietekme būtu minimāla vai būvniecības ieceres dokumentācijā iekļauj ietekmes samazināšanas pasākumus, tajā skaitā biocenozēm nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.

262. Meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju būvniecības ieceres dokumentācijā no estētiskā, vēsturiskā, kultūras un ekoloģiskā viedokļa izvērtē raksturīgo agrāro ainavu, to pilnveido un pielāgo dabas aizsardzības un lauksaimnieciskās ražošanas prasībām. Saglabājami neskartie dažādie iežu atsegumi, alas, izteiksmīgi laukakmeņi, dižkoki, raksturīgas reljefa formas, avoti, izteiktas noarumu kāples u.tml. raksturīgi dabas elementi.

263. Projektējot lauksaimniecībā izmantojamo zemju meliorācijas sistēmas:

263.1. veido optimāla lieluma (no 10 līdz 30 ha) un konfigurācijas (ar malu attiecību 1:3 līdz 1:5) laukus;

263.2. par kontūrelementiem izmanto esošas un jaunveidojamas biocenozes - kokaudzes, ūdensteces, ūdenstilpes, dabīgas pļavas, neartas nogāzes u.tml.;

263.3. lokālas gravas un izteiktas reljefa ieplakas atstāj neskartas sīko dzīvnieku un putnu apmetņu vietām;

263.4. saglabā koku pudurus un koku rindas, kuras var būt par vējlauzējiem vēja erozijas, bet stāvās nogāzēs un kraujās - ūdens erozijas novēršanai;

263.5. gar meža malu, būvējot kontūrgrāvjus, ievēro, lai neskartu gar meža malu, it īpaši egļu audzēm valdošo vēju virzienā, augošus kokus, kas sargā mežu no vējlauzēm;

263.6. likvidē ainavas negatīvos elementus: ēku drupas, mazvērtīgos krūmājus, celmu un akmeņu kaudzes.

264. Projektējot regulējamas vai pārbūvējamas ūdensnotekas trasi, garenslīpumu un šķērsprofilu, ja iespējams attiecīgi nodrošināt nepieciešamos gultnes hidrauliskos apstākļus un to pieļauj grunts īpašības, ievēro sekojošo:

264.1. variē regulējamos ūdensteces posmus ar dabīgā stāvoklī atstājamiem posmiem, t.sk. sliekšņiem ar nostiprinātiem gultnes posmiem zem tiltiem, caurtekām, pamatiežu pacēlumiem;

264.2. saglabā ainaviski izteiktus gultnes posmus;

264.3. pielāgojas gultnes dabīgajai trasei, atturoties no taisnu posmu veidošanas;

264.4. atsevišķos posmos palielina gultnes šķērsgriezumu, lai izdevīgās vietās veidotos sanesumu sēres;

264.5. veido atvarus, bedres, sedimentācijas baseinus, paceres, zivju slēptuves un nārsta vietas;

264.6. variē gultnes dziļākos posmus ar seklākiem, platākos ar šaurākiem;

264.7. gultnē atstāj lielos akmeņus vai veido akmeņu krāvuma krācītes;

264.8. vecupes pārtīra un savieno ar pamatgultni.

264.9. rekonstruējamo gultņu rakšanu izpilda no viena krasta, lai saglabātu otro krastu un nogāzi neskartu;

264.10. ūdenstecēs, kuru gultnē izveidojušās periodiski applūstošas sanesumu strēles, straumes dinamisko asi virza uz rokamā krasta pusi, saglabājot un pastiprinot gultnes sīklīkumainību.