Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21

Ministru kabineta noteikumi Nr. 693Rīgā 2021. gada 19. oktobrī (prot. Nr. 70 3. §)

Izdots saskaņā ar Būvniecības likuma5. panta pirmās daļas 3. punktu

1. Vispārīgie jautājumi

1. Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21 (turpmāk – būvnormatīvs) nosaka prasības, kādas ievēro, projektējot ēkas, stadionus, arēnas, brīvdabas estrādes un citas brīvdabas izklaides būves, kā arī prasības to novietošanai, jaunai būvniecībai, atjaunošanai, pārbūvei un restaurācijai.

2. Būvnormatīvs neattiecas uz publiskās ārtelpas atsevišķu labiekārtojuma elementu, nojumju un citu mazizmēra un pagaidu būvju projektēšanu.

3. Būvnormatīvā lietoti šādi termini:

3.1. antresolstāvs – divos pusstāvos sadalīts stāvs, kura augšējā daļa aizņem ne vairāk kā 50 % no apakšējās daļas platības;

3.2. ārtelpas – konstruktīvi ar sienām un pārsegumu vai jumtu no visām pusēm nenorobežotas un ar iekštelpu neapvienotas ēkas telpas, kurās nav iebūvētas vienmērīgu klimatu uzturošas iekārtas (apkures, ventilācijas, saldēšanas un tamlīdzīgas iekārtas un aprīkojums) un kurās brīvi cirkulē āra gaiss (piemēram, balkoni, lodžijas, terases, nojumes, apjumtas pergolas, rampas);

3.3. balkons – no fasādes plaknes uz āru izvirzīts norobežots laukumiņš – ārtelpa antresolstāva, stāva pārseguma vai kāpņu starplaukuma līmenī, kas savienots ar iekštelpām. Iekšējais balkons ir skatītāju vietas (teātrī, kino) ar pacēlumu un izvirzījumu virs partera;

3.4. bēniņi – telpa vai telpas bez iekšējās apdares starp jumta norobežojošajām konstrukcijām, ārsienām un augšējā stāva pārsegumu;

3.5. bērnu iestāde – telpu grupa publiskā vai dzīvojamā ēkā vai atsevišķa ēka, kurā īsteno pirmsskolas izglītības programmu vai sniedz bērnu uzraudzības vai sociālās aprūpes pakalpojumu;

3.6. cokola stāvs – ēkas stāvs vai tā daļa, kas attiecībā pret planēto zemes līmeni iedziļināts ne vairāk kā par pusi no telpas augstuma;

3.7. darba telpa – nedzīvojamā telpa, kurā notiek darba process, ar apmeklētāju uzturēšanās iespēju vai bez tās;

3.8. daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas – trīs un vairāk dzīvokļu ēkas, kurās ieeja dzīvokļos ir no koplietošanas kāpņu telpas, gaiteņa vai galerijas;

3.9. dzīvoklis – telpu grupa, kas aprīkota ar attiecīgiem inženiertīkliem un iekārtām un kurā ir vismaz viena dzīvojamā telpa, kā arī virtuve vai virtuves niša un sanitārtehniskā telpa;

3.10. dzīvojamā telpa – dzīvojamā istaba, guļamistaba, ēdamistaba, darbistaba un līdzīgas nozīmes telpas;

3.11. dzīvokļa palīgtelpas – dzīvokļa ekspluatācijai nepieciešamās telpas: gaitenis, virtuve, pieliekamais, sanitārtehniskā telpa un citas līdzīgas nozīmes telpas;

3.12. galerija – slēgta vai atklāta pāreja stāva līmenī, kas savieno ēkas vai ēkas daļas un nodrošina telpu funkcionālo sasaisti;

3.13. iekštelpas – konstruktīvi ar sienām, pārsegumu vai jumtu no visām pusēm norobežotas ēkas telpas (tai skaitā iekšējie balkoni, antresoli un tamlīdzīgas telpas);

3.14. jumta stāvs – plakanā jumta līmenī izbūvētas no ārtelpas norobežotas telpas ar noteiktu funkciju, kuru platība nepārsniedz 70 % no iepriekšējā stāva platības, izņemot vertikālo komunikāciju mezgla izbūves virs jumta;

3.15. koplietošanas telpas – nedzīvojamas telpas, tai skaitā kāpņu telpas, gaiteņi, kas paredzētas piekļuvei publiskajām telpām vai dzīvokļiem, telpas koplietošanas inženiersistēmu izvietošanai, citas iedzīvotāju kopīgai izmantošanai paredzētas telpas (piemēram, sporta zāles, terases, atpūtas telpas);

3.16. kāpņu telpa – ēkas daļa, kurā izvietotas konstrukcijas un iekārtas (kāpnes vai lifti), kas nodrošina vertikālu pārvietošanos no viena stāva uz citu;

3.17. lokālā uzbrauktuve – konstrukcija – neliela slīpne bez pakāpieniem līmeņu starpības pārvarēšanai, kas nepārsniedz 20 cm;

3.18. lievenis – neliela vaļēja vai pārsegta piebūve pie ēkas ieejas;

3.19. lodžija – pārsegta, norobežota, fasādes plaknē iedziļināta ārtelpa antresolstāva, stāva pārseguma vai starpstāva līmenī, kurai ir nodrošināta piekļuve no iekštelpas;

3.20. mansarda stāvs – starp slīpā jumta norobežojošajām konstrukcijām, ārsienām un pēdējā stāva pārsegumu (bēniņos) izbūvētas telpas ar iekšējo apdari, kurām ir noteikts konkrēts lietošanas veids;

3.21. mazstāvu dzīvojamās ēkas – ēkas, kurās ir ne vairāk kā trīs stāvi, ne vairāk kā deviņi dzīvokļi;

3.22. mācību telpa – nedzīvojama telpa, kurā notiek mācību process (piemēram, klase, auditorija, mācību laboratorija);

3.23. nojume – pārsegta, daļēji slēgta vai atklāta ēka vai telpu grupa, piebūvēta pie ēkas vai brīvstāvoša;

3.24. pagrabstāvs – ēkas stāvs vai tā daļa, kas attiecībā pret planēto zemes līmeni ir iedziļināts vairāk nekā par pusi, bet ne pilnībā no telpas augstuma;

3.25. panduss – slīpne līmeņu pārvarēšanai bez pakāpieniem;

3.26. pazemes stāvs – ēkas stāvs vai tā daļa, kas attiecībā pret planēto zemes līmeni ir iedziļināts visā telpas augstumā;

3.27. pergola – pie ārsienas stiprināts režģots pārsegums vai brīvstāvoša statņu–siju konstrukcija;

3.28. publiska būve – ēka, kurā vairāk nekā 50 % ēkas kopējās platības ir publiskas telpas vai telpas publiskas funkcijas nodrošināšanai, vai inženierbūve, kura paredzēta publiskai lietošanai (piemēram, estrādes, stadioni);

3.29. publiska telpa – nedzīvojama telpa (izņemot ražošanas, tehniskās un līdzīga lietojuma telpas), kurā strādā darbinieki vai dažādus pakalpojumus var saņemt apmeklētāji (piemēram, skatītāji, pacienti, klienti, pircēji, pasažieri, studenti, audzēkņi);

3.30. ražošanas telpas – telpas, kas aprīkotas ar iekārtām un ražošanas līdzekļiem, kurās notiek preču ražošana un citas ar ražošanu saistītas darbības;

3.31. sanitārtehniskā telpa – ar attiecīgām sanitārtehniskām iekārtām aprīkota atsevišķa tualetes telpa un vannas vai dušas telpa (dalītais sanitārais mezgls) vai attiecīgajām funkcijām paredzēta viena kopīga telpa (savietotais sanitārais mezgls);

3.32. stāvs – ēkas daļa, ko norobežo grīdas un griestu konstrukcijas. Stāva augstumu nosaka no grīdas augšējās virsmas līdz nākamā stāva grīdas augšējai virsmai. Pēdējam stāvam augstumu nosaka no grīdas augšējās virsmas līdz griestiem vai jumta konstrukcijas apakšējai virsmai. Galerija vai tehnoloģiskā platforma tiek uzskatīta par tuvākajā stāvā ietilpstošo daļu;

3.33. tehniskais stāvs – jebkurš būves stāvs, kas paredzēts inženiertīklu un iekārtu izvietošanai;

3.34. tehniskā telpa – nedzīvojama telpa inženieriekārtu un inženiertīklu izvietošanai un apkalpošanai;

3.35. tehnoloģiskā platforma – konstrukcija, kas nav integrēta ēkas kopējā konstruktīvajā shēmā, atrodas antresolstāva līmenī vai uz jumta (piemēram, platforma iekārtu izvietošanai vai apkalpei);

3.36. telpa – būvniecības procesā radīts triju dimensiju veidojums – iekštelpa un ārtelpa, kura atsevišķi vai kopā ar citām telpām konstruktīvi veido telpu grupu un kurai ir izeja uz citu telpu vai āru;

3.37. telpas augstums – no grīdas augšējās virsmas līdz griestu apdares virsmai vai līdz atklāti izbūvēto inženiertīklu apakšējai virsmai, ja tie aizņem vairāk nekā 50 % no telpas griestu platības;

3.38. terase – vaļēja vai pārsegta ārtelpa, kas izvietota uz zemes kā ēkas piebūve vai virs ēkas, vai virs tās daļas, vai atsevišķi;

3.39. veranda – neapkurināma dzīvojamā telpa, kurā vairāk par 50 % no sienu laukuma ir stiklojums;

3.40. vējtveris – caurstaigājama telpa starp dzīvojamās ēkas ieejas ārdurvīm un iekšdurvīm aizsargāšanai no vēja;

3.41. virsgaismas logs – stiklota konstrukcija pārsegumā vai jumta konstrukcijā telpu izgaismošanai.

4. Būves projektējot, ņem vērā ugunsdrošības, darba drošības, akustikas, higiēnas un citu regulējošo normatīvo aktu un standartu prasības.

5. Būves projektē un būvē tā, lai normālas ekspluatācijas apstākļos visā ekonomiski pamatotā ekspluatācijas laikā, ņemot vērā prognozējamās iedarbes uz būvēm, tās atbilstu Būvniecības likumā noteiktām būtiskām prasībām un nodrošinātu:

5.1. funkcionalitāti;

5.2. antropometrijas un ergonomikas likumsakarību ievērošanu atbilstoši telpu lietošanas veidam;

5.3. lietošanas drošību;

5.4. higiēnas prasības, tai skaitā speciālos noteikumus;

5.5. vides pieejamības prasības, ievērojot universālā dizaina principus.

6. Būvēm nodrošina mitruma un kondensāta aizsardzību:

6.1. 1. stāva grīdas atzīme pie galvenās ieejas ir augstāka par apkārtējo teritoriju;

6.2. ēkas ieeju pasargā no lietus un sniega gan grīdas, gan pārseguma līmenī;

6.3. pamatiem, grīdām uz grunts un pagraba un pazemes stāvu sienām paredz risinājumus aizsardzībai pret gruntsūdens un kapilārā mitruma iedarbību;

6.4. lietusūdeņus novada lietusūdens savākšanas sistēmā vai gruntī saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem.

2. Ēku galvenie raksturlielumi

2.1. Telpu augstums

7. Minimālais augstums no tīrās grīdas atzīmes līdz griestu konstrukcijas apdares (piekārto griestu vai izbūvētas nosegkastes komunikācijām) apakšējai virsmai:

7.1. publiskās telpās, tai skaitā izglītības iestāžu klasēs, auditorijās, birojos un citās darba telpās, – 2,7 metri;

7.2. dzīvojamās telpās – 2,5 metri;

7.3. viesu izmitināšanas ēkās un veselības aprūpes iestāžu guļamtelpās – 2,5 metri;

7.4. dzīvojamo un publisko ēku gaiteņos, sanitārtehniskajās, tehniskajās un palīgtelpās – 2,2 metri;

7.5. tehniskām telpām pagrabstāvā, cokola stāvā, bēniņstāvā, tehniskajā stāvā – 1,8 metri, izņemot telpas, kurām būvnormatīvā par ugunsdrošību noteiktas citas prasības;

7.6. pagrabstāvā, cokola stāvā, bēniņstāvā, tehniskajā stāvā līdz vienam metram garā posmā ejas augstums var būt 1,6 metri, šajos stāvos var ierīkot 1,6 metrus augstas ailas;

7.7. ražošanas telpās – 2,5 metri.

2.2. Stāvu skaits un apbūves laukums

8. Dzīvojamās ēkas augstumu un stāvu skaitu pieņem saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, lokālplānojumu (ja tāds ir izstrādāts) un detālplānojumu (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem).

9. Stāvu skaitā ieskaita visus izmantojamos virszemes stāvus, tai skaitā cokola, mansarda, tehnisko un jumta stāvu.

10. Stāvu skaitā neieskaita antresolstāvu, galeriju, tehnoloģisko platformu, pagrabstāvu, bēniņus, tehniskās izbūves, piemēram, ventilācijas kameras, kāpņu telpu izejas uz jumtu. Ja tehniskais stāvs ir zemāks par 1,6 metriem (no grīdas līdz griestiem), to neieskaita pilno stāvu skaitā.

11. Ja ēkas daļām ir atšķirīgs stāvu skaits vai ēka izvietota mainīga reljefa zemes gabalā, stāvu skaitu nosaka atsevišķi katrai ēkas daļai un uzskaitē norāda lielāko stāvu skaitu.

12. Stāvu un telpu platību, apbūves laukumu nosaka kvadrātmetros, noapaļojot līdz 0,1 m2.

13. Ēkas apbūves laukumu aprēķina atbilstoši ēkas lielākā ārējā apsegtā perimetra laukuma projekcijai 1. stāva sienu līmenī, summējot:

13.1. laukumu zem ēkas;

13.2. laukumu zem ēkas daļas, kas izvietota uz kolonnām;

13.3. caurbrauktuves laukumu zem ēkas;

13.4. laukumu zem ēkai piebūvētas nojumes, lieveņa, terases, ārējām kāpnēm, pandusa, lokālās uzbrauktuves un tamlīdzīgām ēkas daļām.

14. Apbūves laukumā neieskaita konstruktīvos elementus, piemēram, atklātās ārējās evakuācijas kāpnes, balkonus (tai skaitā, ja tie ir arī aizstikloti) rampas, pārkares līdz 1,5 metriem (arī jumta pārkares), horizontālās markīzes un ārējā apgaismojuma elementus. Apbūves laukumā neieskaita zemes līmenī neapbūvētu platību vai apstādījumu platību, ja tās atrodas zem būves vai tās daļas, kura pacelta virs zemes otrā stāva līmenī.

2.3. Ēkas kopējā platība, stāvu platība, telpas platība un ārtelpu platība

15. Ēkas kopējo platību nosaka, summējot visu telpu, tai skaitā pagrabstāva, cokola stāva, tehniskā stāva, mansarda stāva, ja attiecīgās iekštelpas daļas augstums no grīdas līdz konstrukcijas apakšējai virsmai ir vismaz 1,6 metri, un ārtelpu platību – būves stāvos grīdas līmenī aizņemto platību līdz norobežojošo konstrukciju iekšējām virsmām.

16. Ēkas kopējā platībā ieskaita, izdalot atsevišķi, neapkurināmu ārtelpu – balkonu, lodžiju, terašu, lieveņu, nojumju, ekspluatējamo jumtu, atklātu galeriju – platību. Ēkas kopējā platībā neieskaita bēniņu, tehniskās pagrīdes un ārējo atklāto kāpņu, lokālo uzbrauktuvju un pandusu platību.

17. Ēkas telpu platībā ieskaita jebkuru, tai skaitā tehnisko telpu, platību (antresolstāvu, verandu, ārējo stikloto galeriju platību).

18. Dzīvokļa kopējo platību nosaka, summējot dzīvokļa iekštelpu platību un dzīvokļa ārtelpu – balkonu, lodžiju un terašu – platību.

19. Telpas platību aprēķina, nosakot lineāros izmērus (m) starp apdarinātu sienu virsmām grīdas līmenī (bez grīdlīstēm), arī ēkās ar slīpām fasādēm vai jumta stāvos, ja telpas augstuma atzīme ir ne mazāka kā 1,6 metri, ieskaitot tajā ailas jebkurās sienās, ja tajās ir izbūvēta grīda uz tās pašas atzīmes kā telpā.

20. Telpu platību aprēķina:

20.1. iekštelpām – kā telpas sienu iekšējo virsmu ierobežojošā laukuma platību grīdas līmenī, ieskaitot pārvietojamās starpsienas un sienas skapja, ailas grīdas līmenī, iebūvētā skapja, virtuves un iekārtu, kabeļu penāļu, dekoratīvo elementu un nemūrētu sildelementu aizņemto platību;

20.2. ārtelpām – būves stāvos grīdas līmenī aizņemto platību līdz norobežojošo konstrukciju iekšējām virsmām vai konstrukcijas grīdas beigām.

21. Telpas platībā neieskaita:

21.1. logu un durvju ailu platības, izņemot šo noteikumu 22. punktā minēto gadījumu;

21.2. tādu nišas platību, kura izvietota zem loga ailas (zem palodzes);

21.3. telpas daļu, kuras augstums no grīdas līdz konstrukcijas apakšējai virsmai ir mazāks par 1,6 metriem;

21.4. laukumus, ko aizņem stacionāras apkures krāsnis, kamīni, sildmūri, pavardi, apkures katli, kolonnas un konstruktīvi norobežotas inženierkomunikāciju šahtas un tamlīdzīgas konstrukcijas.

22. Ja starp divām vienāda lietošanas veida telpām atrodas aila bez durvīm, kuras platums ir lielāks par 50 % no telpas sienas garuma, kurā atrodas aila, tad abas telpas var apvienot vienā telpā. Ailas platību pieskaita vienai no atsevišķām telpām vai apvienotajai telpai.

23. Stāvu platība ir uz zemes gabala esošo būvju visu stāvu (izņemot pagrabstāvu un bēniņus) visu līmeņu platību summa. Stāvu platību mēra pa katra stāva ārsienu ārējo kontūru, ieskaitot iekšsienas un lodžijas, bet neskaitot balkonus, terases un dabiski ventilējamas neapkurināmas dubultās fasādes, ārējās atklātās kāpnes un arhitektoniskos rotājumus. Aprēķinot stāva platību mansarda stāvam, mērījumu veic 1,6 metru augstumā no mansarda stāva grīdas pa ārsienu (augšējā stāva pārseguma) ārējo kontūru. Stāvu platībā neieskaita teritoriju zem būves daļas, kas pacelta virs zemes otrā stāva līmenī un nepārsniedz 30 % no būves apbūves laukuma. Būvēm, kurām nav ārsienu, stāvu platību mēra pa ārējo norobežojošo konstrukciju kontūru.

24. Kāpņu, pandusu un lokālo uzbrauktuvju platība tiek mērīta kā to vertikāla projekcija uz attiecīgā stāva grīdas.

25. Kāpņu telpas vai tās daļas platību stāva pārseguma līmenī ieskaita tā stāva platībā, no kura kāpņu laids ved augšup. Ātrija un lifta šahtu platību ieskaita tikai apakšējā stāvā.

26. Balkona un lodžijas platību aprēķina grīdas līmenī, par robežu nosakot norobežojošās konstrukcijas iekšējo virsmu un margu iekšējo virsmu. Terases platību aprēķina grīdas līmenī, par robežu nosakot norobežojošās konstrukcijas virsmu vai margu iekšējo virsmu, vai terases grīdas beigas.

27. Skatītāju zāles platību kinoteātriem, klubiem, teātriem un koncertzālēm aprēķina līdz skatuves priekšējai plaknei vai orķestra bedrei.

28. Ražošanas ēkās telpu platībā ieskaita tuneļus, iekšējās zonas, antresolstāvus, visus iekšējo stāvu līmeņus, rampas, galerijas (horizontālas projekcijas) un galerijas pārejai uz citām ēkām.

29. Ugunsdrošības nodalījuma platību mēra atbilstoši Latvijas būvnormatīvam par būvju ugunsdrošību.

30. Ražošanas ēku telpu platībā neieskaita tehniskās pagrīdes, kas zemākas par 1,6 metriem, izvirzītu konstrukciju pamatnes vai šahtas, kam nav nepieciešami kanāli, kā arī platformas celtņu, konveijeru un apgaismes ķermeņu apkopei.

31. Telpas daļu, kas aizņem divus vai vairāk stāvus daudzstāvu ēkā, iekļauj kopējā platībā tajā stāvā, kurā atrodas tās grīdas līmenis.

32. Telpu platību katram lietotājam nosaka atbilstoši šā būvnormatīva 1. pielikumam un higiēnas prasības regulējošajiem normatīvajiem aktiem.

3. Vides pieejamība

33. Vides pieejamības projektēšanā izmanto pētījumos paustās atziņas par universālā dizaina izmantošanu, kā arī Latvijā un citās valstīs izstrādātās un aprobētās vadlīnijas, metodiskos ieteikumus un standartus.

34. Publiskajās ēkās un publiskajās telpās, tai skaitā biroju ēkās un telpu grupās, un cita publiska lietošanas veida telpās, kuras atrodas ražošanas ēkās, kā arī publisko ēku teritorijā un daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku teritorijā nodrošina piekļuvi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, izmantojot patstāvīgai lietošanai piemērotus risinājumus. Vides pieejamības prasības var nepiemērot biroju telpām, ja to summārā platība ražošanas ēkās nepārsniedz 30 m2.

35. Daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās līdz četriem stāviem nodrošina vides pieejamības prasības iekļūšanai ēkā pirmā stāva līmenī. Daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās, kurās liftu uzstādīšanas obligātu nepieciešamību nosaka Latvijas būvnormatīvi, vides pieejamības prasības nodrošina visos stāvos pieejai līdz liftam un līdz katra dzīvokļa ieejai.

36. Publiskās ēkās un to telpās (izņemot viena stāva publiskas ēkas ar kopējo platību līdz 60 m2, publiskas telpas otrās grupas ēkās ar telpu grupas kopējo platību līdz 30 m2, lauksaimniecības un noliktavu ēkas) personām ar funkcionāliem traucējumiem nodrošina piekļuvi un lietošanas ērtības gan kā apmeklētājiem, gan kā telpu lietotājiem. Papildaprīkojuma nepieciešamību nosaka projektēšanas uzdevumā.

37. Citās īslaicīgas apmešanās ēkās (kempingos) nodrošina vides pieejamību vismaz vienā no ēkām, ja paredzētas divas līdz piecas ēkas. Ja paredzētas vairāk par piecām ēkām, vides pieejamību nodrošina vismaz 20 % ēkās no kopējā ēku skaita.

38. (Svītrots ar MK 08.08.2023. noteikumiem Nr. 418)

39. Vides pieejamības prasības var nepiemērot ražošanas un tehniskajām telpām, ja telpā notiekošo procesu specifika ir tāda, ka personas ar noteiktiem funkcionāliem traucējumiem nevar veikt šajās telpās paredzētās darbības.

40. Publisku pasākumu telpās vismaz 3 % vietu no kopējā vietu skaita paredz personām ar funkcionāliem traucējumiem, nodrošinot vismaz 1,2 metrus garu un 0,9 metrus platu brīvu laukumu ar horizontālu grīdu.

41. Riteņkrēslu lietotājiem paredzētā virtuve ir ar ejas platumu ne mazāku kā 1,5 metri līdz virtuves aprīkojumam, atbilstošu aprīkojumu nosaka projektēšanas uzdevumā.

42. Riteņkrēslu lietotājiem paredzētai ārtelpai (balkons, lodžija, terase) minimālais platums ir 1,5 metri līdz norobežojošām konstrukcijām. Pieeju ārtelpai paredz bez sliekšņiem (maksimālais sliekšņa augstums – 15 mm, ar noapaļojumu).

43. Personām ar funkcionāliem traucējumiem gaiteņu platumu paredz ne mazāku par 1,5 metriem, kā arī saskaņā ar evakuācijas prasībām.

3.1. Pandusi un uzbrauktuves

44. Pandusu vai lokālo uzbrauktuvi aprīko ar neslīdīgu segumu, un to platums ir ne mazāks par 1 metru.

45. Pandusa, lokālās uzbrauktuves vai grīdas slīpums kustības šķērsvirzienā nedrīkst pārsniegt 1:30.

46. Pandusa slīpumu (garenvirzienā) nosaka atkarībā no līmeņu starpības, kas jāpārvar. Ja kopējā līmeņu starpība, kas jāpārvar:

46.1. ir līdz 0,15 metriem, lokālās uzbrauktuves slīpums nedrīkst būt lielāks par 1:10;

46.2. ir robežās no 0,15 metriem līdz 0,3 metriem, slīpums nedrīkst būt lielāks par 1:12;

46.3. ir robežās no 0,3 metriem līdz 0,5 metriem, slīpums nedrīkst būt lielāks par 1:15;

46.4. ir lielāka par 0,5 metriem, slīpums ir 1:20.

47. Ja lokālās uzbrauktuves līmeņu starpības pārvarēšanai slīpums ir mazāks par 4 %, kopējais garums mazāks par 10 metriem un līmeņu starpība ir mazāka par 0,2 metriem, margas un apmales nav jāparedz.

48. Pandusa abās pusēs paredz margas ar rokturiem divos līmeņos ar augstumu 0,70 metri un 1,1 metrs no grīdas līmeņa. Pandusu aprīko ar apmalēm visā tā garumā 0,1 metra augstumā.

49. Ja pandusa vai lokālās uzbrauktuves garums pārsniedz 10 metrus, paredz vismaz vienu atpūtas laukumu, bet ne retāk kā ik pēc 6 metriem. Atpūtas laukuma minimālais garums ir 1,2 metri, ja šajā vietā panduss vai lokālā uzbrauktuve maina virzienu, atpūtas laukuma garums nav mazāks par 1,5 metriem.

3.2. Skaņas, vizuālā un taktilā informācija

50. Personām ar redzes vai dzirdes traucējumiem publiskās būvēs paredz iespēju saņemt nepieciešamo balss, vizuālo (vizuālo trauksmes signālu) un taktilo (taustāmo) informāciju:

50.1. būves ieejas, stāvus un telpas aprīko ar labi uztveramām, kontrastējošām un labi izgaismotām zīmēm un norādēm 1,4 metru augstumā no grīdas līmeņa;

50.2. evakuācijas ceļos durvīm, kā arī grīdām un citām apdares virsmām jābūt savstarpēji kontrastējošām;

50.3. evakuācijas izeju apzīmē ar vizuāliem un taktiliem (sataustāmiem) apzīmējumiem Braila rakstā valsts valodā;

50.4. uz kāpņu margām pie pirmā un pēdējā pakāpiena iestrādā stāva numura taktilo (sataustāmo) apzīmējumu vai numuru Braila rakstā valsts valodā;

50.5. līmeņu maiņu pandusa vai lokālās uzbrauktuves sākumā un beigās, kā arī kāpņu pirmo un pēdējo pakāpienu marķē ar spilgtu kontrastējošu ne mazāk kā 5 cm platu svītru visā kāpņu, pandusa vai lokālās uzbrauktuves platumā vai kāpņu pirmo un pēdējo pakāpienu vai kāpņu laukumiņu marķē ar kontrastējošām krāsām;

50.6. kāpņu sākumā un beigās 0,3–0,5 metrus pirms kāpnēm visā kāpņu platumā izveido 0,4 metrus platu taktilo virsmu, kas brīdina par tuvošanos kāpnēm;

50.7. apkārt pelbaseiniem, kā arī līdz pieejamai ieejai izveido vaduļu sistēmu, kas izteikti kontrastē ar apkārtējo vidi. Ar vizuāliem un taustes kontrastiem atzīmē peldbaseina robežu, sāniem jābūt kontrastējošiem. Prasība neattiecas uz peldbaseiniem viena vai divu dzīvokļu mājās;

50.8. nokļūšanai liftā vai cēlējplatformā, ja nepieciešams, arī norādi par lifta vai pacēlāja izsaukuma pogas atrašanās vietu.

51. Mācību telpas, biroja telpas (konferenču, semināru telpas) un plašizklaides telpas (koncertzāles) un citas telpas un zonas, kurās būtiska skaņas uztveršana un saprašana, aprīko ar indukcijas cilpas sistēmu vai citu sistēmu, kas novērš blakus trokšņu iedarbību un nodrošina atskaņošanu personām ar dzirdes traucējumiem.

52. Taktilā uzraksta burti Braila rakstā valsts valodā un cipari kontrastē ar pamatni, un burtu lielums nav mazāks par 25 mm, burtu biezums nav mazāks par 5 mm, reljefa izvirzījums nav mazāks par 1 mm.

53. Izvietojot informācijas taktilās plāksnes pie telpām, tās novieto blakus durvīm roktura pusē 1,4 metru augstumā no grīdas līmeņa, pie liftiem lifta izsaukuma pogas pusē 0,9–1,2 metru augstumā no grīdas līmeņa.

4. Lietošanas drošība

54. Visus būvju elementus un konstrukcijas projektē, ierīko un uztur tā, lai neapdraudētu cilvēku drošību.

55. Publiskās, daudzdzīvokļu dzīvojamās, ražošanas ēkās, kā arī inženierbūvēs, ja tajās ir attiecīgas telpas, paredz grīdas segumu atbilstoši telpu funkcionālajai nozīmei. Ieejas mezglos lieto grīdas seguma materiālus ar pretslīdes koeficientu vismaz R10, lai novērstu paklupšanas vai paslīdēšanas gadījumus (piemēram, uz slidenas vai slapjas grīdas).

56. Telpu grīdas, kāpnes, pandusus un lokālās uzbrauktuves ierīko un uztur tā, lai tās nav slidenas, ar bīstamiem izciļņiem, caurumiem vai slīpumiem un tādējādi pasargātu cilvēkus no nokrišanas, paslīdēšanas vai savainošanās.

57. Būves elementiem, kuru apakšējā mala atrodas mazāk nekā 1,9 metru augstumā no grīdas vai zemes virsmas līmeņa (piemēram, telpas zem kāpnēm), paredz kontrastējošu marķējumu vai citu risinājumu, lai novērstu pakrišanu, sasišanos vai savainošanos.

58. Margas projektē atbilstoši konstruktīviem aprēķiniem un ēkas lietošanas veidam, nodrošinot ēkas lietotājiem drošu vidi, novēršot krišanu, kā arī nodrošinot vides pieejamības prasības cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.

59. Logus bērnu iestādēs projektē ar drošības slēdžiem.

60. Caurspīdīgas vai caurredzamas norobežojošās konstrukcijas (īpaši vienlaidu stikla šķērssienas darba telpās un koplietošanas telpās) izgatavo no droša materiāla vai norobežo tā, lai pasargātu cilvēkus no nokrišanas, uzgrūšanās sienām vai no savainojumiem, sienai sagrūstot.

5. Kāpnes

61. Pakāpienu skaits vienā kāpņu laidā nedrīkst būt mazāks par trim, izņemot ēku ieejas, un vienā kāpņu laidā nedrīkst būt dažāda augstuma pakāpieni. Kāpņu laidus un laukumus norobežo ar margām, to minimālais augstums ir 1,1 metrs no pakāpiena priekšējās malas.

62. Pakāpiena augstums ir no 12 līdz 18 cm. Pakāpiena platuma un divu augstumu summai jābūt no 60 līdz 65 cm.

63. Margas stāva pārseguma līmenī sniedzas 30 cm pāri pirmajam un pēdējam pakāpienam, margu gali noapaļoti uz leju, ja margu rokturis ir pārtraukts.

64. Ar margām vai citām norobežojošām konstrukcijām, kuras kontrastē ar apkārtējo vidi un kas nav zemākas par 1,1 metru, aprīko:

64.1. atklātas telpas daļas, kuru grīdas līmeņu starpība vertikālajā projekcijā ir lielāka par 0,45 metriem;

64.2. ārējās un iekšējās kāpnes, ja tās savieno telpas, kuru grīdas līmeņu starpība vertikālajā projekcijā ir lielāka par 0,45 metriem;

64.3. ja nepieciešams, margām var paredzēt papildu margu rokturi 0,7 metru augstumā.

65. Margu aizpildījumu veido tā, lai uz margām nebūtu iespēja pakāpties vai caur tām izspraukties. Daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās un publiskās būvēs attālums starp margu konstrukcijas vertikālajiem dalījumiem nedrīkst būt lielāks par 0,12 metriem.

66. Bērnu iestādēs kāpnēm, kurām attālums starp laidiem ir lielāks par 0,1 metru, projektē norobežojošās konstrukcijas (piemēram, siets, režģis) 1,5 metru augstumā ar attiecīgajam vecumam piemērotiem papildu margu rokturiem.

67. Ēkās, kas paredzētas pirmsskolas vecuma bērniem, margām paredz papildu rokturus 0,7 metru augstumā.

68. Skatītāju tribīnēs un būvēs, kurās apmeklētāju skaits vienlaikus pārsniedz 500, ar margām 1,1 metru augstumā sadala kāpņu laidus evakuācijas ceļos, kā arī ejas un tribīņu kāpnes, ja to platums pārsniedz 3,1 metru. Joslas nevar būt šaurākas par 1,2 metriem un platākas par 2 metriem.

69. Ražošanas, noliktavu un lauksaimniecības ēkās, kā arī tehnisko stāvu, antresolstāvu un iekārtu apkalpei var izmantot cita slīpuma kāpnes ar minimālo platumu 0,6 metri, ja tas nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem ugunsdrošības jomā.

70. Balkonus, lodžijas, jumta terases un ārējo kāpņu horizontālos posmus norobežo ar margām vai barjerām, kuru minimālais augstums ir 1,1 metri un minimālais brīvais attālums starp vertikālajiem margu elementiem ir 0,12 metri.

6. Gaiteņi, durvis un stiklotās sienas

71. Publisku telpu durvju un dzīvokļu izejas durvju brīvo platumu projektē ne mazāku par 0,9 metriem.

72. Ēkās, kurās paredzēta gulošu personu aprūpe, gaiteņa platumu projektē ne mazāku par 1,5 metriem un durvju brīvo platumu ne mazāku par 1,2 metriem.

73. Stiklotās norobežojošās konstrukcijas (piemēram, stikla sienas, durvis) projektē vizuāli viegli pamanāmas, tām nodrošina kontrastējošu (tumšs uz gaiša) necaurspīdīgu marķējumu vismaz 0,1 metru platā joslā visā stiklotās norobežojošās konstrukcijas platumā un aptuveni 0,35, 1,4 un 1,6 metru augstumā no grīdas.

74. Abpus ēku ieejas durvīm, izņemot savrupmājas, dvīņu un rindu mājas, projektē manevrēšanas laukumu ne mazāku par 1,5 x 1,5 metriem.

75. Ja tiek projektētas virpuļdurvis, papildus paredz atsevišķu ieeju ar veramām durvīm ar brīvo platumu ne mazāku par 0,9 metriem. Virpuļdurvis aprīko ar apstādināšanas mehānismu.

76. Stiklojumiem, kas augstumā no grīdas ir 0,7 metrus un zemāk, paredz drošības pasākumus pret izkrišanu, nokrišanu vai savainošanos. Minētā prasība neattiecas uz savrupmājām, rindu un dvīņu mājām.

7. Lifti un cēlējplatformas

77. Publiskās būvēs, kas ir augstākas par vienu stāvu, visu stāvu apkalpošanai paredz vismaz vienu pasažieru liftu vai izmanto citu risinājumu, kas būtu piemērots personām ar funkcionāliem traucējumiem patstāvīgai lietošanai.

78. Daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās, kas ir augstākas par četriem stāviem, nepieciešams lifts, kas nodrošina pieeju visiem dzīvokļiem stāva pārseguma līmenī.

79. Ja mazstāvu daudzīvokļu mājā dzīvokļi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem tiek paredzēti augstāk par pirmo stāvu, paredz liftu vai pacēlāju.

80. Liftu un cēlējplatformu skaitu un tehniskos rādītājus aprēķina atbilstoši būves funkcijai, projektēšanas uzdevumam, tajā noteiktajam lietotāju skaitam un maksimālajam lifta un cēlējplatformas gaidīšanas ilgumam.

81. Minimālie lifta kabīnes izmēri neatkarīgi no stāvu skaita ēkā ir 1,1 x 1,4 metri. Publiskajās būvēs minimālie vertikālās cēlējplatformas izmēri ir 1,1 x 1,4 metri.

82. Lifta priekštelpas dziļumu (brīvo zonu) projektē vismaz 1,3 reizes lielāku par lifta kabīnes dziļumu, bet, ja vairāki lifti izvietoti viens otram pretim, – divas reizes lielāku par mazākās lifta kabīnes dziļumu.

83. Lifta durvju vērtnes brīvais platums ir vismaz 0,9 metri. Publiskajās būvēs vertikālās cēlējplatformas durvju vērtnes brīvais platums ir vismaz 0,9 metri.

84. Liftu šahtas un mašīntelpas projektē tādā veidā, lai mehānismi neradītu troksni un vibrāciju publiskās un dzīvojamās telpās.

85. Lifta vadības panelis atrodas 0,9 metrus no grīdas līmeņa. Lifta kontrolpaneļa augstākās pogas nedrīkst būt augstāk par 1,2 metriem no grīdas līmeņa. Lifta izsaukuma pogas un vadības paneļa pogu apzīmējumu nodrošina Braila rakstā valsts valodā vai citā taktilā veidā.

86. Ja pārbūvējamās un atjaunojamās ēkās nav iespējama lifta izbūve, var izmantot citu risinājumu, kas piemērots patstāvīgai lietošanai personām ar funkcionāliem traucējumiem.

87. Publisku ēku lifta kabīnē nodrošina audio un vizuālo informāciju par lifta darbību (stāvs, kurā lifts atrodas, braukšanas virziens, durvju atvēršanās, aizvēršanās). Lifta izsaukuma pogas un vadības paneļa pogu apzīmējumu nodrošina Braila rakstā valsts valodā vai citā taktilā veidā.

88. Kravas lifta priekštelpas laukums ir:

88.1. ne mazāks kā 6 m2 – liftiem ar celtspēju līdz 2 t;

88.2. ne mazāks kā 8 m2 – liftiem ar celtspēju virs 2 t.

8. Rampas

89. Iekraušanas un izkraušanas rampas un platformas projektē, ņemot vērā prasības kravas iekraušanas un izkraušanas mehānismu aizsardzībai no atmosfēras nokrišņiem, kā arī prasības attiecībā uz trokšņu līmeni un cilvēku drošības prasības.

90. Pie dzīvojamām ēkām, kur fasādē nav dzīvojamo telpu logu (piemēram, gala fasāde bez logiem), preču izkraušanai vai iekraušanai cita lietošanas veida ēkās projektē īpašas iebrauktuves, pazemes tuneļus vai speciālas iekraušanas telpas. Iekraušanas telpas var neprojektēt, ja publiskas telpas platība nav lielāka par 150 m2.

91. Preču izkraušana un iekraušana cita lietošanas veida telpās caur ēkas dzīvojamās daļas ieeju ir aizliegta. Ir aizliegta tāda preču izkraušanas un iekraušanas tehnoloģija, kas traucē transporta kustību uz ielas vai gājēju pārvietošanos pa ietvi.

9. Jumti

92. Ēku jumtus projektē:

92.1. ar ārējo vai iekšējo ūdens noteci – sešu stāvu un zemākām ēkām;

92.2. tikai ar iekšējo ūdens noteci – septiņu stāvu un augstākām ēkām.

93. Veicot sešu stāvu ēkas pārbūvi un izbūvējot mansarda stāvu, ir atļauts saglabāt esošo lietusūdens novadīšanas sistēmu.

94. Jumtus ar slīpumu, lielāku par 11º, aprīko ar sniega aiztures sistēmām vai sniega turētājiem.

95. Jumtiem, sākot ar 45º slīpumu, uzstāda sniega noturēšanas sistēmas.

96. Savietotajiem jumtiem paredz risinājumus, kas samazina saules siltuma transmisiju telpā.

10. Higiēnas prasības

10.1. Dabiskais apgaismojums

97. Dzīvojamām un publiskām ēkām paredz dabisko apgaismojumu caur logiem ārsienās vai virsgaismas logiem jumta pārsegumā, kā arī aprīko tās ar mākslīgo apgaismojumu. Telpās, kurās atrodas darba vietas, tai skaitā ražošanas un darba telpās paredz mākslīgo apgaismojumu atbilstoši funkcionālai nepieciešamībai, higiēnas prasībām un normatīvajiem aktiem par darba aizsardzības prasībām darba vietās.

98. Dabiskais apgaismojums nepieciešams koplietošanas telpās (kāpņu telpās, kopējos gaiteņos) un dzīvojamo ēku dzīvojamās telpās.