Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu

106.2. otrais līmenis – lipoma un ateroma;

106.3. trešais līmenis – bazalioma un melanoma.

107. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādu patoloģiju diagnosticēšanu un ārstēšanu strutainajā ķirurģijā šādos līmeņos:

107.1. pirmais līmenis:

107.1.1. furunkuls;

107.1.2. karbunkuls;

107.1.3. virspusēji pēcinjekciju abscesi;

107.1.4. hidradenīts;

107.1.5. subkutāns panarīcijs, paronīhijs;

107.1.6. izgulējumi;

107.1.7. sastrutojošas brūces ar lokālu klīniku;

107.2. otrais līmenis:

107.2.1. erisipelas (roze);

107.2.2. hidradenīts;

107.2.3. subkutāns panarīcijs, paronīhijs;

107.2.4. mastīts;

107.2.5. akūts un hronisks paraproktīts;

107.2.6. anālās fisūras;

107.2.7. sastrutojusi brūce ar limfadenītu un limfangoītu;

107.3. trešais līmenis:

107.3.1. osteomielīts;

107.3.2. cīpslu un kaulu panarīcijs;

107.3.3. akūts un hronisks epiteliālo eju iekaisums;

107.3.4. sastrutojumi sejā, galvā un citās bīstamās ķermeņa daļās;

107.3.5. sepse.

108. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādām diagnostiskām un ārstnieciskām manipulācijām ķirurģijā:

108.1. infūzija, transfūzija;

108.2. sterilu operāciju galdu, veļas, materiālu, instrumentu sagatavošana;

108.3. pirmsoperāciju sagatavošanās;

108.4. ādas vai zemādas šuvju uzlikšana;

108.5. ādas šuvju noņemšana;

108.6. dobumu punkcijas (pleiras, vēdera, hidroceles, ceļa locītavas bursas, elkoņa locītavas bursas);

108.7. urīnpūšļa katetrizācija un punkcija;

108.8. lokāla, vadu, intrakutāna anestēzija;

108.9. visu veidu imobilizācijas;

108.10. incīzijas;

108.11. ādas, zemādas veidojumu ekscīzijas;

108.12. rektālā izmeklēšana (manuāli).

109. Rezidentūras laikā rezidents apgūst zināšanas par šādiem jautājumiem ķirurģijā, onkoloģijā un ortopēdijā:

109.1. ķirurģisko pacientu rehabilitācija, hronisko pacientu aprūpe un darba ekspertīze;

109.2. ortopēdisko pacientu indikācijas operācijām un rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);

109.3. taktika onkoloģisko saslimšanu gadījumā;

109.4. inoperablo pacientu aprūpe.

110. Rezidentūras laikā rezidents apgūst teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par šādiem jautājumiem neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā:

110.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības un dzīvības uzturēšanas pasākumu veikšana pacientiem ar vitālo funkciju traucējumiem pirmsslimnīcas etapā:

110.1.1. samaņas līmeņa novērtēšana;

110.1.2. elpceļu stāvokļa un elpošanas novērtēšana;

110.1.3. elpošanas nodrošināšana ar un bez palīglīdzekļiem (elpvadi, elpināmais maiss, sejas maskas, krikotomija);

110.1.4. cirkulācijas novērtēšana;

110.1.5. cirkulācijas nodrošināšana;

110.2. paplašinātā dzīvības pamatfunkciju uzturēšana pēc padziļinātās sirds un plaušu reanimācijas algoritmiem:

110.2.1. ventrikulu fibrilācijas un bezpulsa ventrikulu tahikardijas algoritms;

110.2.2. asistolijas algoritms;

110.2.3. bezpulsa sirds elektriskās aktivitātes algoritms;

110.3. palīdzības sniegšana traumas pacientiem pirmsslimnīcas etapā:

110.3.1. cietušo primārā apskate;

110.3.2. cietušo šķirošana;

110.3.3. cietušo sekundārā apskate;

110.3.4. dzīvībai svarīgo funkciju stabilizācija;

110.3.5. traumatiskā un hipovolēmiskā šoka ārstēšana;

110.3.6. cietušo nešanas un pārvietošanas tehnika;

110.3.7. imobilizācijas metodes;

110.3.8. ārējās asiņošanas apturēšanas metodes;

110.3.9. neatliekamā medicīniskā palīdzība pie dažādu anatomisko apvidu bojājumiem:

110.3.9.1. galvas trauma;

110.3.9.2. ekstremitāšu trauma;

110.3.9.3. krūšu kurvja trauma;

110.3.9.4. vēdera trauma;

110.3.9.5. muguras trauma.

111. Rezidentūras laikā rezidents apgūst pamatzināšanas par šādiem jautājumiem katastrofu medicīnā:

111.1. jēdziens par katastrofu medicīnas vadīšanu:

111.1.1. trauksmes izziņošanas principi;

111.1.2. ārkārtējo medicīnisko situāciju pārvaldīšanas organizācija notikuma vietā;

111.2. jēdziens par katastrofu psiholoģiju:

111.2.1. psiholoģisko faktoru loma dažādos katastrofu situācijas posmos;

111.2.2. kolektīvās reakcijas ekstremālās situācijās, to ietekmēšanas iespējas;

111.2.3. posttraumatiskie traucējumi cietušajiem un glābšanas komandas dalībniekiem;

111.3. toksikoloģijas un radioloģijas pamatjēdzieni:

111.3.1. riska zonas;

111.3.2. individuālie aizsarglīdzekļi.

112. Rezidentūras laikā rezidents apgūst mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanu diferenciāldiagnostikas nolūkos ģimenes ārsta (vispārējās prakses ārsta) profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.

2.9. Ķirurgs (P 03)

113. Ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

114. Ķirurga kompetencē ir visu vecumu cilvēku iedzimtu un iegūtu, akūtu un hronisku ķirurģisko slimību, traumatisko bojājumu un jaunveidojumu izmeklēšana, diagnostika, konservatīvā un ķirurģiskā ārstēšana, intensīvā terapija.

115. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

115.1. ambulatorā un stacionārā ķirurģija, neatliekamā un plānveida (tai skaitā onkoloģija) ķirurģija, tas ir, iedzimto un iegūto, akūto un hronisko ķirurģisko slimību, mīksto audu bojājumu un jaunveidojumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika un ārstēšana;

115.2. ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes (tai skaitā radioloģija, mērķētā ultrasonogrāfija diferenciāldiagnostikas nolūkos), to izmantošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

115.3. ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

115.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

116. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

116.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, proktoloģijā, uroloģijā, ginekoloģijā, anestezioloģijā, reanimatoloģijā un intensīvajā terapijā;

116.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, onkoloģijā, bērnu ķirurģijā, mutes, sejas un žokļu ķirurģijā, radioloģijā, mērķētajā ultrasonogrāfijā;

116.3. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā klīniskajā praksē.

2.10. Neiroķirurgs (P 04)

117. Neiroķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Neiroķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

118. Neiroķirurga kompetencē ir veikt slimību un traumatisko bojājumu diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, izmantojot zināšanas par galvaskausa, galvas smadzeņu, cerebrālo un precerebrālo asinsvadu, mugurkaulāja, muguras smadzeņu, spinālo asinsvadu, veģetatīvās un perifērās nervu sistēmas slimību un traumatisko bojājumu etioloģiju, patoģenēzi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, kā arī ķirurģiskas, neiroloģiskas un tikai neiroķirurģijai raksturīgas metodes.

119. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neiroķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

119.1. specialitātes, kas saistītas ar neiroķirurģiju (vispārējā ķirurģija, neiroloģija, neiropatoloģija, radioloģija, oftalmoloģija, otolaringoloģija);

119.2. neiroķirurģijā izmantojamās diagnostiskās metodes;

119.3. galvaskausa un galvas smadzeņu traumu un to seku diagnostika un ārstēšana;

119.4. mugurkaulāja un muguras smadzeņu traumu un to seku diagnostika un ārstēšana;

119.5. centrālās nervu sistēmas asinsrites traucējumu diagnostika un ārstēšana;

119.6. nervu sistēmas audzēju un audzējveidīgu procesu diagnostika un ārstēšana;

119.7. hidrocefālijas diagnostika un ārstēšana;

119.8. perifērās nervu sistēmas un veģetatīvās nervu sistēmas slimību, traumatisko bojājumu diagnostika un ārstēšana;

119.9. ekstrapiramidālās sistēmas funkciju traucējumu diagnostika un ārstēšana;

119.10. elektrostimulācija;

119.11. epilepsijas diagnostika un ārstēšana;

119.12. iedzimtu centrālās nervu sistēmas attīstības traucējumu ārstēšana;

119.13. profesionālās darbības juridiskie pamati.

120. Rezidentūras ilgums neiroķirurģijā ir seši gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroķirurģijā, ķirurģijā, bērnu ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, sejas un žokļu ķirurģijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, neiroradioloģijā, oftalmoloģijā, neiroloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, tiesu medicīnā, rehabilitoloģijā, otolaringoloģijā, neiroonkoloģijā un neiropatoloģijā, bērnu neiroķirurģijā un profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

2.11. Torakālais ķirurgs (P 05)

121. Torakālais ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Torakālā ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

122. Torakālā ķirurga kompetencē ir veikt krūšu kurvja orgānu slimību un traumatisku bojājumu diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un rehabilitāciju.

123. Lai veiktu ārstniecisko darbību, torakālajam ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

123.1. specialitātes, kas saistītas ar vispārējo ķirurģiju;

123.2. iedzimto un iegūto plaušu un citu krūšu kurvja orgānu slimību un traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

123.3. torakālajā ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to lietošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana iedzimto un iegūto slimību un traumatisko bojājumu gadījumos;

123.4. torakālajā ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

123.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

124. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

124.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, proktoloģijā, uroloģijā, ginekoloģijā, dzemdniecībā, sirds ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, neiroķirurģijā, onkoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, bērnu ķirurģijā, traumatoloģijā;

124.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bronholoģijā, invazīvajā radioloģijā, specializētajā reanimatoloģijā, torakālajā ķirurģijā;

124.3. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā stacionārā un ambulatorā ārstniecības iestādē.

2.12. Sirds ķirurgs (P 06)

125. Sirds ķirurga specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Sirds ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

126. Sirds ķirurga kompetencē ir sirds slimību un traumatisko bojājumu diagnostisko un ārstniecisko darbību veikšana, kas nodrošina sekmīgu iedzimto un iegūto sirds slimību, aortas loka patoloģiju un traumatisko sirds bojājumu ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

127. Lai veiktu ārstniecisko darbību, sirds ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

127.1. iedzimto un iegūto sirdskaišu un sirds ritma patoloģijas – slimību un traumatisko bojājumu – etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

127.2. vispārējā un torakālā ķirurģija;

127.3. sirds ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to lietošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana iedzimto un iegūto sirds un krūšu aortas ķirurģisko slimību un traumatisko bojājumu gadījumā;

127.4. sirds ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

127.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

128. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

128.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, uroloģijā, ginekoloģijā, dzemdniecībā, torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā;

128.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, traumatoloģijā, neiroķirurģijā, onkoloģijā, bērnu ķirurģijā, mutes, sejas un žokļu ķirurģijā, plastiskajā un rekonstruktīvajā ķirurģijā;

128.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas invazīvajā kardioloģijā, invazīvajā radioloģijā, specializētajā reanimatoloģijā, aritmoloģijā, bērnu sirds ķirurģijā;

128.4. ceturtajā un piektajā gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sirds ķirurģijā stacionārā un ambulatorā ārstniecības iestādē.

2.13. Asinsvadu ķirurgs (P 07)

129. Asinsvadu ķirurga specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Asinsvadu ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

130. Asinsvadu ķirurga kompetencē ir asinsvadu, limfvadu slimību un to traumatisku bojājumu diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse.

131. Lai veiktu ārstniecisko darbību, asinsvadu ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

131.1. asinsvadu, limfvadu slimību un to traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

131.2. specialitātes, kas saistītas ar asinsvadu ķirurģiju;

131.3. asinsvadu ķirurģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana un iegūto rezultātu izvērtēšana asinsvadu, limfvadu slimību un traumatisko bojājumu gadījumos;

131.4. asinsvadu ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

131.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

132. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

132.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, proktoloģijā, uroloģijā, ginekoloģijā un dzemdniecībā;

132.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas torakālajā ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, neiroķirurģijā, onkoloģijā, mutes, sejas un žokļu ķirurģijā, bērnu ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā;

132.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neinvazīvajā un invazīvajā asinsvadu slimību diagnostikā, specializētajā reanimatoloģijā un intensīvajā terapijā, kardioloģijā, kardioķirurģijā, neiroloģijā, koagulopātijā, sistēmiskajās slimībās, nieres transplantācijā, arteriovenozajā šuntēšanā hemodialīzei, asinsvadu ķirurģijā;

132.4. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas asinsvadu ķirurģijā klīniskajā un ambulatorajā praksē, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos asinsvadu ķirurga profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.

2.14. Urologs (P 08)

133. Urologs ir ārsta pamatspecialitāte. Urologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

134. Urologa kompetencē ir:

134.1. veikt vīriešu uroģenitālās sistēmas un sieviešu urīnizvadorgānu slimību, anomāliju un ievainojumu diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi, rehabilitāciju un novērošanu pēc ārstēšanas, ietverot arī bērnu uroloģiju, uroloģisko onkoloģiju un androloģiju, lietojot hormonālo terapiju, ķīmijterapiju un imūnterapiju;

134.2. pārzināt un patstāvīgi lietot diagnostikā un ārstniecības procesā visas specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, tai skaitā distances litotriptoru, ultrasonoskopijas iekārtas, rentgeniekārtas, endoskopijas iekārtas un citas tehnoloģijas.

135. Lai veiktu ārstniecisko darbību, urologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

135.1. uroloģijā sastopamo iedzimto un iegūto slimību un traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnos­tika un ārstēšana;

135.2. specialitātes, kas saistītas ar uroloģiju (ķirurģija, onkoloģija, ginekoloģija, dermatoveneroloģija);

135.3. uroloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes (tai skaitā attēldiagnostika – mērķētā ultrasonogrāfija diferenciāldiagnostikas un ārstnieciskos nolūkos), to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana iedzimto un iegūto uroloģisko un traumatisko bojājumu gadījumos;

135.4. uroloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

135.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

136. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas uroloģisko slimību etioloģijā, diagnostikā un diferenciāldiagnostikā, tai skaitā fizikālās izmeklēšanas metodēs, laboratoriskās izmeklēšanas metodēs, rentgenoloģiskās un radioloģiskās izmeklēšanas metodēs, instrumentālās izmeklēšanas metodēs, datortomogrāfijā, ultrasonoskopijā (tai skaitā mērķētā urīnceļu ultrasonoskopijā diferenciāldiagnostiskos un ārstnieciskos nolūkos urologa profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros) un instrumentālās biopsijās, operatīvās metodēs, uroloģisko, tai skaitā onkoloģisko, slimību indikāciju izvērtēšanā konservatīvai ārstēšanai un šādas terapijas īstenošanā, indikāciju noteikšanā operatīvai terapijai, izmantojot arī medikamentozu ārstēšanu, diagnostiskās, ārstnieciskās un operatīvās manipulācijās, izmantojot nozares endoskopiskās, transuretrālās un laparaskopiskās metodes, kā arī distances litotripsiju, skrīninga metodēs agrīnu uroloģisku audzēju diagnostikai, iedzimtās urīnceļu attīstības anomālijās un slimībās, to etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanas metodēs, rehabilitācijā un profilaksē, bērnu un pusaudžu uroloģisko slimību diagnostikā, konsultēšanā un ārstēšanā, uroloģiskās infekcijās, to etioloģijā, patoģenēzē, simptomātikā, diagnostikā, diferenciāl­diagnostikā, ārstēšanas metodēs un profilaksē, uroloģisko, tai skaitā onkoloģisko, slimību rehabilitācijā, nozares klīnisko laboratorijas analīžu metodikā un šo analīžu veikšanā un prasmē izvērtēt analīžu rezultātus, indikācijās uroloģiskai staru terapijai, anestēzijas, intensīvās terapijas un reanimācijas īpatnībās uroloģijā, farmakoloģisko līdzekļu, tai skaitā kontrastvielu, lietošanas indikācijās un to izraisītās blaknēs, kā arī profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

2.15. Plastikas ķirurgs (P 09)

137. Plastikas ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte. Plastikas ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

138. Plastikas ķirurga kompetencē ir veikt ķermeņa formas un traucētu ķermeņa funkciju atjaunošanu un uzlabošanu ar plastisku operāciju.

139. Lai veiktu ārstniecisko darbību, plastikas ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

139.1. normālā, topogrāfiskā un patoloģiskā anatomija, teratoloģija un ektodermas un mezodermas attīstības vēsture;

139.2. nepareizi attīstīto ķermeņa daļu, kā arī iegūto defektu, vecuma regresīvo izmaiņu, apdeguma ievainojumu diagnostika un diferenciāl­diagnostika, sevišķi specifiski vajadzīgās izmeklēšanas metodes un paņēmieni;

139.3. brūču ārstēšana un ārstēšanas procesi, un plastiskās ķirurģijas iespējamo komplikāciju ārstēšana;

139.4. viena vai vairāku etapu operāciju indikāciju izvērtēšana un plānošana;

139.5. speciālie pārsēji un miera stāvokļa fiksācijas tehnika, sevišķi pēc transplantācijas;

139.6. lokālā un reģionālā anestēzija;

139.7. psihosomatiskās kopsakarības iedzimtu vai iegūtu defektu gadījumos un rehabilitācijā;

139.8. pacientu specifiskā izglītošana, apspriežot plastiskās ķirurģijas relatīvās indikācijas;

139.9. nozares speciālā intensīvā terapija;

139.10. mikroķirurģiskās tehnikas, to lietojums;

139.11. izmeklēšanas rezultātu dokumentācija un attēlu dokumentācija;

139.12. specialitātē lietojamo medikamentu un kontrastlīdzekļu lietošana (farmakokinētika, mijiedarbība un blakusiedarbība), ieskaitot tās terapeitisko nesaderību un zāļu nepareizas lietošanas risku;

139.13. specialitātē veiktā darba metodika un realizācija, kā arī izmeklēšanas novērtēšana, laboratorijas izmeklēšanas rezultātu novērtēšana un iekļaušana medicīniskajā dokumentācijā;

139.14. plastiskajā ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

139.15. profesionālās darbības juridiskie pamati.

140. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

140.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā ķirurģijā, uroloģijā, dzemdniecībā, ginekoloģijā un traumatoloģijā;

140.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu ķirurģijā, asinsvadu ķirurģijā, torakālajā ķirurģijā, onkoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā un neiroķirurģijā;

140.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā un topogrāfiskā anatomijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, rekonstruktīvā mikroķirurģijā, sejas un žokļu ķirurģijā un plaukstas ķirurģijā;

140.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu traumatoloģijā, kakla, deguna, ausu slimībās, uroloģijā, ginekoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, plaukstas ķirurģijā, rekonstruk­tīvā mikroķirurģijā, rehabilitācijā un ergoterapijā, apdegumos un apsaldējumos;

140.5. piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas plastiskajā ķirurģijā klīniskā praksē.

2.16. Bērnu ķirurgs (P 12)

141. Bērnu ķirurga specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Bērnu ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

142. Bērnu ķirurga kompetencē ir jaundzimušo, bērnu un pusaudžu orgānu iedzimtu anomāliju un ķirurģisko slimību, kā arī traumatisko bojājumu diagnostika, ārstēšana, neatliekamā palīdzība, profilakse un rehabilitācija.

143. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

143.1. primārās un neatliekamās ķirurģiskās palīdzības sniegšanas principi;

143.2. specialitātes, kas saistītas ar bērnu ķirurģiju (pediatrija, vispārējā ķirurģija, traumatoloģija, ortopēdija un citas);

143.3. bērnu ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

143.4. specialitātē izmantojamo medicīnisko ierīču lietošana;

143.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

144. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

144.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā bērnu neatliekamajā ķirurģijā un vispārējā ķirurģijā;

144.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas uroloģijā, onkoloģijā, sirds asinsvadu ķirurģijā, traumatoloģijā, ortopēdijā, strutainajā ķirurģijā un plastiskajā ķirurģijā;

144.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pediatrijā, neonatoloģijā, bērnu anestezioloģijā un intensīvajā terapijā, bērnu radioloģijā un bērnu abdominālā ķirurģijā;

144.4. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīnikā bērnu proktoloģijā, bērnu torakālajā ķirurģijā, jaundzimušo ķirurģijā, bērnu onkoloģijā, bērnu un pus­audžu ginekoloģijā, bērnu neiroķirurģijā, bērnu uroloģijā, bērnu strutainajā ķirurģijā, apdeguma slimībās bērniem un bērnu traumatoloģijā, ortopēdijā, bērnu mikroķirurģijā, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu ķirurga profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.

2.17. Traumatologs ortopēds (P 13)

145. Traumatologs ortopēds ir ārsta pamatspecialitāte. Traumatologa ortopēda profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

146. Traumatologa ortopēda kompetencē ir veikt cilvēka balsta un kustību orgānu iedzimtu un iegūtu deformāciju, slimību, ievainojumu un funkciju traucējumu diagnostiku un ārstēšanu.

147. Lai veiktu ārstniecisko darbību, traumatologam ortopēdam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

147.1. bērnu un pieaugušo vecumā sastopamo balsta un kustību orgānu slimību un traumu etioloģija, patoģenēze, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

147.2. specialitātes, kas saistītas ar traumatoloģiju un ortopēdiju (vispārējā ķirurģija, uroloģija, asinsvadu ķirurģija, plastiskā ķirurģija, neiroķirurģija, anestezioloģija un reanimatoloģija, reimatoloģija);

147.3. traumatoloģijā un ortopēdijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

147.4. traumatoloģijā un ortopēdijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

147.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

148. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas traumatoloģijā, ortopēdijā, vispārējā ķirurģijā, uroloģijā, asinsvadu ķirurģijā, apdegumos, plastiskajā ķirurģijā, kombustoloģijā, rehabilitoloģijā, neiroķirurģijā, neirotraumatoloģijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, reimatoloģijā, plaukstas ķirurģijā, mikroķirurģijā, balsta un kustību orgānu slimību, ievainojumu un to seku diagnostikā un ārstēšanā, kā arī to norises formu diagnostikā un ārstēšanā, ieskaitot patoloģiskās anatomijas un patoloģiskās fizioloģijas pamatus, biomehāniku, speciālos izmeklēšanas paņēmienus, instrumentālās izmeklēšanas metodes, radioloģiskās izmeklēšanas metodes, konservatīvās ārstēšanas metodes, reanimācijas pasākumus un ārstēšanu šoka gadījumos un anestēzijas veidus un metodes, kā arī profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

2.18. Mugurkaulāja ķirurgs (A 131)

149. Mugurkaulāja ķirurgs ir traumatologa ortopēda apakšspecialitāte. Mugurkaulāja ķirurga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

150. Mugurkaulāja ķirurga kompetencē ir mugurkaulāja slimību un traumu diagnostika, ārstēšana un profilakse, izņemot spinālu intradurālu veidojumu ārstēšanu.

151. Lai veiktu ārstniecisko darbību, mugurkaulāja ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

151.1. bērnu un pieaugušo vecumā sastopamo mugurkaulāja (kaulu, neirālo struktūru, saišu un muskuļu aparāta) slimību un traumu etioloģija, patoģenēze, biomehānika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;

151.2. ar mugurkaulāja ķirurģiju (traumatoloģija, ortopēdija, neiroķirurģija, vispārējā ķirurģija, uroloģija, asinsvadu ķirurģija, torakālā ķirurģija, onkoloģija, neiroloģija, plastiskā ķirurģija, reimatoloģija) saistītajās specialitātēs;

151.3. mugurkaulāja ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

151.4. mugurkaulāja ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

151.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

152. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

153. Rezidentūra mugurkaulāja ķirurga apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas mugurkaulāja ķirurģijā:

153.1. slimnieka ortopēdiska un neiroloģiska izmeklēšana;

153.2. paraklīnisko izmeklējumu interpretēšana saistībā ar mugurkaulāja patoloģijām;

153.3. bērnu un pieaugušo mugurkaulāja saslimšanu etioloģija, patoģenēze, diagnostika, ķirurģiska un neķirurģiska ārstēšana;

153.4. bērnu un pieaugušo mugurkaulāja traumu klasifikācija, diagnostika, ķirurģiska un neķirurģiska ārstēšana;

153.5. mugurkaulāja ķirurģiskas ārstēšanas praktiskās iemaņas;

153.6. mugurkaulāja pacientu rehabilitācijas principi.

2.19. Ginekologs dzemdību speciālists (P 14)

154. Ginekologa dzemdību speciālista specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Ginekologa dzemdību speciālista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

155. Ginekologa dzemdību speciālista kompetencē ir:

155.1. sieviešu dzimumorgānu un krūšu dziedzeru slimību diagnostika un profilakse;

155.2. sieviešu dzimumorgānu slimību konservatīva un operatīva terapija un rehabilitācija;

155.3. normālo un patoloģisko grūtniecību novērošana, dzemdību un pēcdzemdību perioda vadīšana, tai skaitā operatīvo dzemdību palīdzība.

156. Lai veiktu ārstniecisko darbību, ginekologam, dzemdību speciālistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

156.1. iedzimto un iegūto sieviešu slimību etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana un profilakse;

156.2. normālas un patoloģiskas grūtniecības norise, to medicīniskā aprūpe, dzemdību vadīšana un palīdzība, tai skaitā operatīvo dzemdību un pēcdzemdību perioda vadīšana;

156.3. ģimenes plānošana un reproduktīvā veselība;

156.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

156.5. specialitātes, kas saistītas ar dzemdniecību un sieviešu slimībām (dermatoveneroloģija, onkoginekoloģija, seksoloģija, neonatoloģija, medicīniskā ģenētika, psihosomatika, uroginekoloģija);

156.6. dzemdniecībā un sieviešu slimībās izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas, izpildes metodika un iegūto rezultātu izvērtēšana;

156.7. specialitātē izmantojamo medicīnisko ierīču lietošana;

156.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

157. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par sieviešu konsultācijas darba īpatnībām, patoloģiskajā anatomijā, citoloģijā, patoloģiskajā fizioloģijā, klīniski laboratoriskajā diagnostikā, medicīniskajā ģenētikā, embrioloģijā, ķirurģijā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā, ultrasonoskopijā, ekstraģenitālajā patoloģijā un grūtniecībā, dermatoveneroloģijā, psihoterapijā, psihosomatiskajā medicīnā, seksoloģijā, klīniskajā praksē dzemdību palīdzībā, neonatoloģijā un ginekoloģijā, dzemdību palīdzībā perinatālā un ginekoloģijas profila ārstniecības iestādēs, ārstniecības iestāžu onkoginekoloģijas nodaļās, ambulatorajā palīdzībā grūtniecēm un ginekoloģiskām pacientēm, ģimenes plānošanā, praktiskās iemaņas ārstniecības iestāžu ginekoloģijas, dzemdību un onkoloģijas nodaļās.

2.20. Onkoloģijas ginekologs (A 142)

158. Onkoloģijas ginekologa specialitāte ir ginekologa dzemdību speciālista apakšspecialitāte. Onkoloģijas ginekologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

159. Onkoloģijas ginekologa kompetencē ir onkoloģisko slimību ķirurģiska ārstēšana un krūts onkoplastiskā ķirurģija.

160. Lai veiktu ārstniecisko darbību, onkoloģijas ginekologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

160.1. sieviešu dzimumorgānu ļaundabīgo audzēju etioloģija un patoģenēze;

160.2. fona un pirmsvēža slimības;

160.3. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības onkoloģiski ginekoloģisko slimību gadījumā;

160.4. onkoloģiski ginekoloģisko pacientu fizikālās izmeklēšanas metodes;

160.5. krūšu izmeklēšanas metodika;

160.6. ginekoloģiskā statusa noteikšana un rektālā izmeklēšana;

160.7. citoloģiskā materiāla iegūšana un analizēšana;

160.8. materiāla ņemšana histoloģiskai izmeklēšanai un histoloģisko atbilžu izvērtēšana;

160.9. indikācijas endoskopiskai izmeklēšanai un iegūto datu izvērtēšana;

160.10. radioloģiskās izmeklēšanas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati;

160.11. galveno laboratorisko izmeklējumu metodika, veikšana un datu izvērtēšana onkoloģiski ginekoloģisko slimību gadījumā, diagnozes un audzēja stadijas noteikšanā, intensīvajā terapijā un reanimācijā onkoloģiskajā ginekoloģijā;

160.12. vēdera dobuma (ascīta) un pleiras punkcijas tehnika, materiāla ņemšana citoloģiskai izmeklēšanai;

160.13. biopsijas, frakcionētās proves abrāzijas, Duglasa dobuma punkcijas un dzemdes kakla konusveida elektroekscīzijas tehnika;

160.14. sieviešu dzimumorgānu audzēju ķirurģiska ārstēšana un pēcoperāciju komplikācijas, to diagnostika un ārstēšana;

160.15. sieviešu dzimumorgānu ļaundabīgo audzēju staru terapijas pamati;

160.16. sieviešu dzimumorgānu ļaundabīgo audzēju ķīmijterapija;

160.17. imūnterapija onkoloģiskajā ginekoloģijā;

160.18. staru terapijas komplikācijas, to diagnostika un ārstēšana;

160.19. hormonterapija onkoloģiskajā ginekoloģijā;

160.20. ķīmijterapijas komplikācijas, to profilakse un ārstēšana;

160.21. onkoloģiskās ginekoloģijas pacienšu novērošana un rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);

160.22. onkoloģisko pacientu reģistra darbības principi;

160.23. onkoloģiski ginekoloģisko pacienšu simptomātiskā terapija;

160.24. profesionālās darbības juridiskie pamati.

161. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

162. Rezidentūra onkoloģijas ginekologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība.

2.21. Pediatrs (P 15)

163. Pediatrs ir ārsta pamatspecialitāte. Pediatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

164. Pediatra kompetencē ir veikt visu vecumu bērnu veselības aprūpi, aptverot somatiskās un psihiskās attīstības problēmas, iegūtās un iedzimtās slimības un veselības traucējumus, kā arī veicinot bērnu veselību un slimību profilaksi.

165. Lai veiktu ārstniecisko darbību, pediatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

165.1. akūtu un hronisku bērnu slimību diagnostika, ārstēšana, rehabili­tācija un profilakse atbilstoši primārajam un sekundārajam veselības aprūpes līmenim;

165.2. mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos pediatra profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros;

165.3. bērnu veselības, harmoniskas attīstības un interešu veicināšana un aizstāvība;

165.4. konsultāciju sniegšana pacientiem, viņu piederīgajiem un citām ārstniecības personām;

165.5. profesionālu attiecību veidošana ar pacientiem un viņu aprūpētājiem, citām ārstniecības personām, ņemot vērā kulturālās un etniskās īpatnības;

165.6. nacionālo un globālo bērnu tiesību, ētikas, profesionālā noslēpuma un konfidencialitātes principi;

165.7. izvairīšanās no liekiem izmeklējumiem, nepamatotas ārstēšanas un nevajadzīgas bērna stacionēšanas;

165.8. prasme strādāt komandā, sadarboties ar vecākiem un citām sabiedrības grupām;

165.9. profesionālās darbības juridiskie pamati.

166. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu infekcijas slimībās, ķirurģijā, ftiziatrijā, bērnu ausu, kakla deguna slimībās, dermatoloģijā, neonatoloģijā (tai skaitā dzemdību palīdzības profila ārstniecības iestādē), ambulatorajā pediatrijā, bērnu intensīvajā terapijā, reimatoloģijā, kardioloģijā, hematoonkoloģijā, nefroloģijā, pneimonoloģijā, alergoloģijā, gastroenteroloģijā, endokrinoloģijā, neiroloģijā, sociālajā pediatrijā un rehabilitācijā, ģenētikā, hospitālajā pediatrijā vai ambulatorajā pediatrijā (pēc izvēles), kā arī profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

2.22. Neonatologs (A 151)

167. Neonatologs ir pediatra apakšspecialitāte. Neonatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

168. Neonatologa kompetencē ir, izmantojot teorētiskās zināšanas par augļa un jaundzimuša bērna fizioloģiju un patoloģiju un praktiskās iemaņas šo patoloģiju diagnostikā, ārstēšanā, rehabilitācijā un profilaksē, veikt šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

169. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neonatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

169.1. neonatoloģiskās, ģimenes biogrāfiskās un sociālās anamnēzes ievākšanas metodika;

169.2. jaundzimuša bērna izmeklēšanas metodika;

169.3. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo anatomija, fizioloģija, adaptācijas īpatnības, viņu raksturīgākās patoloģijas, pārejas stāvokļi;

169.4. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo elpošanas orgānu saslimšanas;

169.5. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo termoregulācijas, imunoloģijas, homeostāzes īpatnības;

169.6. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo ēdināšana – enterālā (krūts, mākslīgā, zondes) un parenterālā;

169.7. dažādu gestācijas vecumu jaundzimušo aprūpes taktika;

169.8. sanitāri epidemioloģiskie nosacījumi jaundzimušo aprūpē;

169.9. jaundzimušo reanimācija, dzīvībai svarīgo orgānu darbības uzturēšana, plaušu mākslīgā ventilācija ar pozitīva spiediena nodrošināšanu izelpā;

169.10. jaundzimušo transportēšana;

169.11. jaundzimušo ādas, zemādas, nabas saslimšanas;

169.12. jaundzimušo kaulu, muskuļu, saistaudu saslimšanas;

169.13. jaundzimušo bilirubīna vielmaiņas īpatnības;

169.14. dzeltes diferenciāldiagnostika;

169.15. jaundzimušo hemolītiskā slimība;

169.16. jaundzimušo anēmijas un hemorāģiskais sindroms;

169.17. redzes un dzirdes patoloģiju attīstība jaundzimušajiem;

169.18. jaundzimušo endokrīnās sistēmas saslimšanas;

169.19. jaundzimušo nervu sistēmas saslimšanas;

169.20. jaundzimušo sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanas, iedzimtas sirdskaites;

169.21. jaundzimušo nozokomiālās infekcijas, specifiskās un nespeci­fiskās intrauterīnās infekcijas;

169.22. perinatālā asfiksija;

169.23. ģenētiskā patoloģija, iedzimtas anomālijas, neatliekamās ķirurģiskās palīdzības indikācijas iedzimto anomāliju gadījumos;

169.24. jaundzimušo bērnu patoloģiju ārstēšanas indikācijas un taktika;

169.25. jaundzimušo imūnprofilakse;

169.26. patoloģiju sijājošās pārbaudes (obligātās un vēlamās);

169.27. laboratorisko izmeklējumu indikācijas, metodika un datu izvērtēšana;

169.28. ārstniecisko un diagnostisko līdzekļu (medikamentu, diagnostikas kontrastvielu, skābekļa) lietošanas indikācijas, metodika, dozēšana, riska faktori;

169.29. transfuzioloģija jaundzimušo vecumā;

169.30. neirosonogrāfija jaundzimušajiem un zīdaiņiem šīs metodes standarta prasību līmenī (izmeklējumu veikšanai nepieciešams diagnostiskās metodes sertifikāts "M54 – Neirosonogrāfija jaundzimušajiem un zīdaiņiem") un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšana diferenciāldiagnostikas nolūkos neonatologa profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros;

169.31. deontoloģiskie jautājumi ārstu savstarpējās attiecībās, attiecībās ar pacienta vecākiem un medicīnisko personālu;

169.32. profesionālās darbības juridiskie pamati.

170. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:

170.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamat­specialitātē ieskaitot kā pirmo gadu neonatologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši neonatologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs dzemdību palīdzībā un pirmā etapa intensīvajā terapijā;

170.2. otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs otrā etapa intensīvajā terapijā un jaundzimušā perioda patoloģijā un diagnostikā.

171. Ārstiem bez iepriekš apgūtas pediatra specialitātes rezidentūras ilgums ir seši gadi:

171.1. pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek apgūtas šo noteikumu 2.21. apakšnodaļā noteiktās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pediatra specialitātē;

171.2. piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs dzemdību palīdzībā un pirmā etapa intensīvajā terapijā;

171.3. sestajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādēs otrā etapa intensīvajā terapijā un jaundzimušā perioda patoloģijā un diagnostikā.

2.23. Bērnu infektologs (A 152)

172. Bērnu infektologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu infektologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

173. Bērnu infektologa kompetencē ir, izmantojot teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par infekcijas slimību diagnostiku, veikt bērnu ārstēšanu un profilaksi, šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi atbilstoši terciārajam veselības aprūpes līmenim, kā arī atbilstoši kompetencei sniegt konsultācijas pacientiem, viņu piederīgajiem un citām ārstniecības personām.

174. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu infektologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

174.1. infekcijas aģentu klasifikācija;

174.2. mikrobu virulences faktori;

174.3. bērnu organisma aizsardzības mehānismi pret infekcijām dažādos vecuma periodos;

174.4. bērnu infekciju epidemioloģijas galvenie jēdzieni, metodes, epidemioloģiskās ķēdes galvenie posmi, to kontrole;

174.5. bērnu infekciju imūnprofilakse;

174.6. mūsdienu koncepcijas par augļa un jaundzimušā infekcijām;

174.7. mātes piena nozīme infekciju profilaksē;

174.8. infekciju patoģenēze, diagnostika, ārstēšana un profilakse visās orgānu sistēmās;

174.9. ar bakteriālām, vīrusu, sēņu un citu infekcijas aģentu izraisītām slimībām slimu bērnu ambulatorā un stacionārā ārstēšana;

174.10. racionāla antimikrobā terapija (antimikrobo līdzekļu darbības mehānismi, koncentrācija dažādos organisma šķidrumos, mijiedarbība ar citiem farmakoloģiskiem aģentiem un potenciālie blakusefekti);

174.11. antimikrobās rezistences mehānismi un antimikrobās rezistences attīstības kontrole;

174.12. specifiskā terapija, tās indikācijas un lietošana;

174.13. kortikosteroīdu lietošana bērnu infekcijas slimību ārstēšanā;

174.14. imūnās atbildes mehānismi pie iedzimtiem un iegūtiem imūndeficītiem, HIV infekcijas, infekcijas slimību imūnmodulējošā terapija;

174.15. dažādu slimību, imūnsupresīvās terapijas un imūnkompromitēta organisma nozīme infekciju attīstībā;

174.16. stacionārajā ārstniecības iestādē iegūto (nozokomiālo) un sabiedrībā iegūto infekciju kontroles pasākumi;

174.17. jaunatklātās infekcijas slimības pasaulē, biežāk sastopamās tropiskās infekcijas;

174.18. likumdošana, kas saistīta ar infekciju problēmām Latvijā, infekcijas slimību uzraudzības programmas valstī;

174.19. kvalitātes kontrole un izmaksu efektivitāte bērnu infekciju praksē;

174.20. ētikas jautājumi bērnu infektologa praksē;

174.21. sociālie un psiholoģiskie jautājumi saskarē ar infekcijām slimiem bērniem un viņu ģimenēm;

174.22. profesionālās darbības juridiskie pamati.

175. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu infektologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu infektologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu infekcijās stacionārā, klīniskajā mikrobioloģijā un imunoloģijā, klīniskajā imunoloģijā un imūndeficītos, zinātniskajā un pedagoģiskajā darbā, kā arī ambulatoro pacientu aprūpē, epidemioloģijā, tropiskās slimībās, pieaugušo infekcijas slimībās, pneimonoloģijā vai citās specialitātēs, kas saistītas ar bērnu infektoloģiju (pēc izvēles).

2.24. Bērnu kardiologs (A 153)

176. Bērnu kardiologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu kardiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

177. Bērnu kardiologa kompetencē ir, izmantojot teorētiskās zināšanas par augļa un jaundzimuša bērna sirds un asinsvadu sistēmas attīstību, fizioloģiju un patoloģiju un praktiskās iemaņas šo patoloģiju diagnostikā, ārstēšanā un profilaksē, nodrošināt to jaundzimušo un bērnu līdz 18 gadu vecumam ārstēšanu, profilaksi un rehabilitāciju, kuri slimo ar iedzimtām sirdskaitēm.

178. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu kardiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

178.1. ģimenes biogrāfiskās un sociālās anamnēzes iegūšanas metodika;

178.2. jaundzimuša bērna izmeklēšanas metodika;

178.3. dažāda gestācijas vecuma jaundzimušo anatomija, fizioloģija, adaptācijas īpatnības, raksturīgākās patoloģijas un pārejas stāvokļi;

178.4. dažāda vecuma bērnu (arī jaundzimušo) sirds un asinsvadu sistēmas orgānu saslimšanas;

178.5. dažāda vecuma bērnu (arī jaundzimušo) aprūpes taktika;

178.6. visu vecumu bērnu aprūpes sanitāri epidemioloģiskie nosacījumi;

178.7. visu vecumu bērnu reanimācija;

178.8. dzīvībai svarīgo orgānu darbības uzturēšana, homeostāzes rādītāju izvērtēšana (asins gāzu sastāvs, elektrolītu līdzsvars, skābju–sārmu līdzsvars);

178.9. plaušu mākslīgā ventilācija ar pozitīva spiediena nodrošināšanu izelpā;

178.10. jaundzimušo transportēšana;

178.11. iedzimto sirdskaišu epidemioloģija, dažādu sirdskaišu sastopa­mības biežums atbilstošā vecumā, iedzimto sirdskaišu struktūra vecuma grupās;

178.12. raksturīgākās pamata (klīniskās) pazīmes, kuras ņemot vērā bērns nosūtāms uz specializēto bērnu kardioloģijas klīniku;

178.13. primāras vai sekundāras pulmonālas hipertensijas savlaicīgas neārstēšanas sekas;

178.14. elektrokardiogrammas, krūšu rentgenogrammas, ehokardiogrā­fiskās atrades izvērtēšana;

178.15. pacienta kardioloģiska rakstura diagnozes traktēšana;

178.16. medikamentozās terapijas noteikšana un pamatošana;

178.17. intrauterīnās izmeklēšanas nozīmes aktīva propagandēšana iedzimtas sirdskaites savlaicīgā diagnostikā, indikācijas sirdskaišu ķirurģiskai korekcijai pa diagnožu grupām (plānveida, neatliekamas, urgentas);

178.18. profesionālās darbības juridiskie pamati.