Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu

249. Oftalmologa kompetencē ir vispusīga redzes sistēmas aprūpe, refrakcijas anomāliju diagnostika un korekcija, acs un tās palīgorgānu slimību diagnostika, konservatīva un ķirurģiska ārstēšana, profilakse un rehabilitācija.

250. Lai veiktu ārstniecisko darbību, oftalmologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

250.1. acs uzbūve, acs optiskā sistēma, acu slimības, to etiopatoģenēze, simptomatoloģija, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana, profilakse un rehabilitācija;

250.2. neatliekamie stāvokļi oftalmoloģijā;

250.3. vispārējo slimību oftalmoloģiskās izpausmes;

250.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

251. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

251.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas diagnostikas metodēs oftalmoloģijā, acs priekšējo daļu patoloģijā, kā arī par kataraktu un glaukomu;

251.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas tīklenes un redzes nerva slimībās, acs traumās, ambulatorā oftalmoloģijā un dienas stacionārā, kardioloģijā, endokrinoloģijā, neiroloģijā, otolaringoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, psihoterapijā, reanimācijā, ķirurģijā;

251.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu oftalmoloģijā, oftalmoonkoloģijā, neirooftalmoloģijā, oftalmo­endokrinoloģijā, ambulatorajā ķirurģijā oftalmoloģijā, vitreoretinālajā patoloģijā, kā arī par refrakciju un kontaktlēcām;

251.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas oftalmoloģisko operāciju pilnveidošanā, vitreoretinālo slimību diagnostikā un ķirurģiskajā ārstēšanā, okuloplastiskajā ķirurģijā.

2.42. Otolaringologs (P 23)

252. Otolaringologs ir ārsta pamatspecialitāte. Otolaringologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

253. Otolaringologa kompetencē ir ausu, deniņu, deguna blakusdobumu, mutes dobuma, rīkles, balsenes, trahejas, barības vada, galvas, kakla un to struktūru saslimšanu, kā arī traumatisku bojājumu izmeklēšana, konservatīvā un operatīvā ārstēšana, profilakse un rehabilitācija.

254. Lai veiktu ārstniecisko darbību, otolaringologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

254.1. dzirdes un līdzsvara orgānu, smadzeņu nervu, deguna un tā blakusdobumu, lūpu, vaigu, mēles pamatnes, mutes pamatnes un mandeļu, rīkles, balsenes, traheobronhiālās sistēmas, barības vada, siekalu dziedzeru, otobāzes un rinobāzes, kā arī galvas un kakla limfātiskās sistēmas anatomija un fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze un simptomatoloģija;

254.2. endoskopija;

254.3. mikroskopiskā izmeklēšana;

254.4. dzirdes orgānu funkciju izmeklēšana, ieskaitot elektroakustiskās metodes (to rezultātu izskaidrošana, kā arī dzirdes apa­rātu lietošanas indikācijas un pārbaude);

254.5. līdzsvara orgānu izmeklēšana (tai skaitā ar neiroloģiskām metodēm);

254.6. smaržas un garšas maņu pārbaude, kā arī pārējo smadzeņu nervu pārbaude ausu, kakla, deguna rajonā;

254.7. rentgendiagnostika (tai skaitā staru aizsardzība), datortomogrāfija, scintigrāfija, angiogrāfija un ultrasonogrāfija, to lietošanas indikācijas, kontr­indikācijas, izpildes tehnika un rezultātu izvērtēšana;

254.8. lokālā un reģionālā anestēzija;

254.9. konservatīvā un operatīvā terapija;

254.10. onkoloģija specialitātes ietvaros;

254.11. alerģisko saslimšanu diagnostika un terapija;

254.12. balss un valodas, kā arī bērnu dzirdes traucējumu diagnostikas un terapijas pamatmetodes;

254.13. farmakoloģiskie līdzekļi un kontrastvielu farmakoloģija;

254.14. profesionālās darbības juridiskie pamati.

255. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

255.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā, fizioloģijā, izmeklēšanas metodēs, auss, deguna un tā blakusdobuma, rīkles un balsenes, kā arī tiem klātpiegulošo orgānu vai ķermeņa reģionu (izņemot vairogdziedzeri un blakus vairogdziedzerim esošo orgānu) slimību etioloģijā, patoģenēzē, simptomatoloģijā un diagnostikā, piegulošo deguna blakusdobumu, rīkles, balsenes un barības vada kakla posmā reģionu tiešā izmeklēšanā, ausu, kakla, deguna slimību etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā, profilaksē, vienkāršāko otolaringoloģijas operāciju uzsākšanā – adenotomijā, tonsilektomijā, antrotomijā, miringotomijā, miringostomijā, asiņošanas apturēšanā, šuvju uzlikšanā;

255.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dzirdes orgānu funkciju izmeklēšanā, smaržas un garšas maņu pārbaudē, ausu, kakla, deguna slimību etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā, profilaksē, sarežģītāko otolaringoloģijas operāciju veikšanā degunā, deguna starpsienā, deguna blakusdobumos;

255.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas endoskopijā, līdzsvara orgānu izmeklēšanā, radioloģiskajā diagnostikā, farmakoloģijā, vidusauss operāciju un plastisko operāciju veikšanā, augšējo gaisa barības ceļu funkciju diagnostikā, ieskaitot elpošanas elektrofizioloģiskajās metodēs, alerģisko saslimšanu diagnostikā un terapijā, laboratorijas izmeklējumos, iekšējās auss, implantu, vibrantu, kakla ārējo operāciju veikšanā;

255.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vidusauss operāciju pilnveidošanā, otolaringoloģijas onkoloģijā, onkoloģisko saslimšanu diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā, profilaksē, prognozē, ķirurģijā, ķīmijterapijā, staru terapijā, rehabilitoloģijā, operēto pacientu kopšanā pēc operācijām, foniatrijā, bērnu audioloģijā.

2.43. Foniatrs (A 231)

256. Foniatrs ir otolaringologa apakšspecialitāte. Foniatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

257. Foniatra kompetencē ir veikt izmeklēšanu, ārstēšanu, profilaksi un pacientu izglītošanu komunikācijas spēju, runas, fonācijas un rīšanas traucējumu gadījumos, kā arī vadīt un koordinēt ar šiem traucējumiem saistītos ārstēšanas un rehabilitācijas pasākumus. Foniatrs sniedz rekomendācijas korekcijai un rehabilitācijai personām jebkurā vecumā, kurām ir dažādu etioloģiju izraisīti runas, valodas, balss un rīšanas traucējumi.

258. Lai veiktu ārstniecisko darbību, foniatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

258.1. dzirdes un līdzsvara orgānu, smadzeņu nervu, deguna un tā blakusdobumu, lūpu, vaigu, mēles pamatnes, mutes pamatnes un mandeļu, rīkles, balsenes, traheobronhiālās sistēmas, barības vada, siekalu dziedzeru, otobāzes un rinobāzes, kā arī galvas un kakla limfātiskās sistēmas anatomija un fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze un simptomatoloģija;

258.2. balss akustisko un aerodinamisko mērījumu veikšana, iegūto akustisko un aerodinamisko mērījumu datu interpretēšana un dokumentēšana, balss izmeklēšanas aparatūras lietošana;

258.3. videolaringoskopijas, videolaringostroboskopijas un fibrolaringoskopijas veikšana;

258.4. balss izpēte un izvērtēšana, konsultēšana personām ar balss traucējumiem, orāli faringeālās funkcijas traucējumiem, artikulācijas, tempa/ritma, balss traucējumiem, kā arī afāzijas un citiem neiroloģiskas izcelsmes runas traucējumiem;

258.5. organisku un funkcionālu balss traucējumu diagnosticēšanas iespēju un metožu pārzināšana;

258.6. balss traucējumu smaguma novērtēšana, subjektīvo un objektīvo izmeklēšanas un diagnostikas metožu lietošana, balss izmeklēšanas tehnoloģiju lietošana;

258.7. ārstēšanas plāna sastādīšana, ārstēšanas procesa gaitas un rezultātu novērtēšana, dažādu zinātņu sasniegumu integrēšana foniatra darbā;

258.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

259. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

260. Rezidentūra foniatra apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas visos šo noteikumu 258. punktā minētajos jautājumos, kā arī tiek apgūti lietvedības un ētikas pamatjautājumi saistībā ar darbību foniatra apakšspecialitātē.

2.44. Bērnu audiologs (A 232)

261. Bērnu audiologs ir otolaringologa apakšspecialitāte. Bērnu audiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

262. Bērnu audiologa kompetencē ir veikt izmeklēšanu, ārstēšanu un profilaksi auditoru traucējumu un ar tiem saistīto komunikācijas traucējumu gadījumos, kā arī vadīt un koordinēt ar šiem traucējumiem saistītos ārstēšanas un rehabilitācijas pasākumus bērniem.

263. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu audiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

263.1. dzirdes un līdzsvara orgānu, smadzeņu nervu, deguna un tā blakusdobumu, lūpu, vaigu, mēles pamatnes, mutes pamatnes un mandeļu, rīkles, balsenes, traheobronhiālās sistēmas, barības vada, siekalu dziedzeru, otobāzes un rinobāzes, kā arī galvas un kakla limfatiskās sistēmas anatomija un fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze un simptomatoloģija;

263.2. bungu plēvītes mikroskopiskā izmeklēšana;

263.3. līdzsvara orgānu izmeklēšana (tai skaitā ar neiroloģiskām metodēm);

263.4. smaržas un garšas maņu pārbaude, kā arī pārējo smadzeņu nervu pārbaude ausu, kakla, deguna rajonā;

263.5. radioloģiskās izmeklēšanas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati;

263.6. lokālā un reģionālā anestēzija;

263.7. konservatīvā un operatīvā terapija;

263.8. onkoloģija specialitātes ietvaros;

263.9. alerģisko saslimšanu diagnostika un terapija;

263.10. balss un valodas, kā arī bērnu dzirdes traucējumu diagnostikas un terapijas pamatmetodes;

263.11. farmakoloģiskie līdzekļi un kontrastvielu farmakoloģija;

263.12. dzirdes orgānu izmeklēšanas metodes (timpanometrija, stapedius refleksu noteikšana, audiometrija – subjektīvie testi (toņu audiometrijas, komforta, diskomforta sliekšņu noteikšana, pārbaude brīvajā skaņu laukā ar un bez dzirdes tehniskajām ierīcēm, valodas skaņu un spēļu audiometrija), objektīvie dzirdes pārbaudes testi (smadzeņu stumbra izraisīto potenciālu audiometrija, kortikāli izraisīto potenciālu audiometrija, otoakustiskās emisijas izmeklējumi (CLICK, TEOAE, DPOAE), elektrokohleogrāfija u. c.));

263.13. bērnu dzirdes funkciju attīstība dažādos bērna vecuma periodos;

263.14. valodas attīstība dažādos bērna vecuma periodos;

263.15. pedagoģiskās apmācības metodes bērniem ar dzirdes traucējumiem;

263.16. dzirdes traucējumu veidi, to saistība ar dažādiem komunikācijas traucējumiem;

263.17. dzirdes traucējumu elektro­akustiskā korekcija ar dažādu veidu dzirdes tehniskajām iekārtām, individuālajiem ausu ieliktņiem (to veidi, lietojums), individuālajiem dzirdes aparātiem – analogiem, digitāliem (to veidi, iedalījums), kohleāriem implantiem, parametriem, kā arī programmēšanas nosacījumi, indikācijas, izmeklējumi operācijas laikā;

263.18. dzirdes tehniskās palīgiekārtas – FM sistēmas, indukcijas cilpas, modinātājpulksteņi, durvju zvani u. c.;

263.19. profesionālās darbības juridiskie pamati.

264. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

265. Rezidentūra bērnu audiologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība.

2.45. Infektologs (P 24)

266. Infektologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Infektologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

267. Infektologa kompetencē ir:

267.1. veikt augsti kvalificētu un specializētu akūtu un hronisku infekcijas slimību diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi;

267.2. sniegt konsultācijas citām ārstniecības personām, pacientiem un viņu piederīgajiem ar infekcijām saistītajos jautājumos;

267.3. piedalīties infekcijas slimību profilaksē un sabiedrības veselības veicināšanā;

267.4. pārzināt infektoloģijā izmantojamo laboratoriski diagnostisko metožu principus;

267.5. pārzināt un ārstēt ar antimikrobiālo rezistenci saistītās saslimšanas un ar veselības aprūpi saistītās infekcijas, kā arī sniegt attiecīgas konsultācijas.

268. Lai veiktu ārstniecisko darbību, infektologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

268.1. infekcijas procesa būtība;

268.2. mikroorganismu virulences un patogenitātes faktori;

268.3. organisma dabiskie un mākslīgie aizsardzības mehānismi pret infekcijas slimībām;

268.4. speciālās epidemioloģijas galvenie jēdzieni, metodes, epidemioloģiskā procesa galvenie posmi, to kontrole un infekciju kontroles jautājumi;

268.5. specifiskās (imunoloģiskās) terapijas izmantošanas indikācijas un lietojums;

268.6. rīcība ārkārtas situācijās sevišķi bīstamu infekciju gadījumos;

268.7. vakcīnu uzbūves un darbības principi, vakcinācijas nozīme infekciju profilaksē un lietošanas kārtība;

268.8. antibakteriāla terapija;

268.9. antivirāla terapija;

268.10. antiparazitāra terapija;

268.11. antimikotiska terapija;

268.12. infekcijas slimību attīstības mehānisms kā patoģenētiskās terapijas pamats;

268.13. galvenie simptomi un sindromi, kas sastopami infekcijas slimību gadījumos (drudzis, dzelte, eksantēmas, limfadenopātija, diareja, akūta elpošanas mazspēja, samaņas zudums, akūta nieru mazspēja, akūta aknu šūnu mazspēja, dissiminēta intravazāla koagulācija, infekciozi toksisks šoks, sepse un multiorgānu disfunkcijas sindroms, hipovolēmisks šoks, meningeālais sindroms);

268.14. šādu infekcijas slimību un sindromu etioloģija, epidemioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana un profilakse, tai skaitā imūnkompromitētām personām:

268.14.1. virusālas infekcijas:

268.14.1.1. akūtas respiratoriskas slimības:

268.14.1.1.1. adenovīrusa infekcija;

268.14.1.1.2. gripa;

268.14.1.1.3. koronavīrusu infekcija;

268.14.1.1.4. paragripa;

268.14.1.1.5. respiratori sincitiālā vīrusa infekcija;

268.14.1.1.6. rinovīrusu infekcija;

268.14.1.2. cilvēka imūndeficīta vīrusa ierosināta infekcija;

268.14.1.3. dzeltenais drudzis;

268.14.1.4. epidēmiskais parotīts jeb cūciņa;

268.14.1.5. enterovīrusu ierosinātās patoloģijas:

268.14.1.5.1. poliomielīts;

268.14.1.5.2. roku–kāju–mutes jeb enterovīrusa 71 ierosināta slimība;

268.14.1.6. ērču encefalīts;

268.14.1.7. hantavīrusa infekcija jeb hemorāģiskais drudzis ar nieru sindromu;

268.14.1.8. herpesvīrusu infekcija:

268.14.1.8.1. parastais herpess jeb HHV-1, 2 infekcija;

268.14.1.8.2. vējbakas jeb HHV-3 infekcija;

268.14.1.8.3. jostas roze jeb HHV-3 infekcija;

268.14.1.8.4. infekciozā mononukleoze jeb Epšteina–Barra vīruss, jeb HHV-4 infekcija;

268.14.1.8.5. citomegalovīrusu jeb HHV-5 infekcija;

268.14.1.8.6. cilvēka herpesvīrusa-6 infekcija jeb HHV-6;

268.14.1.8.7. cilvēka herpesvīrusa-7 infekcija jeb HHV-7;

268.14.1.8.8. cilvēka herpesvīrusa-8 infekcija jeb HHV-8;

268.14.1.9. masalas;

268.14.1.10. masaliņas;

268.14.1.11. mutes un nagu sērga;

268.14.1.12. cilvēka papilomas vīrusa infekcija;

268.14.1.13. rotavīrusu infekcija;

268.14.1.14. trakumsērga;

268.14.1.15. vīrushepatīti, tai skaitā vīrushepatīts A, vīrushepatīts E, vīrushepatīts B, vīrushepatīts D, vīrushepatīts C, vīrushepatīts G, vīrushepatīts TT;

268.14.2. bakteriālās infekcijas:

268.14.2.1. aktinomikoze;

268.14.2.2. botulisms;

268.14.2.3. difterija;

268.14.2.4. erizipeloīds;

268.14.2.5. erlihioze;

268.14.2.6. esherihioze;

268.14.2.7. garais klepus;

268.14.2.8. gonoreja;

268.14.2.9. hlamidiozes;

268.14.2.10. holera;

268.14.2.11. izsitumu tīfs;

268.14.2.12. jersiniozes;

268.14.2.13. kaķa skrāpējuma slimība;

268.14.2.14. kampilobakterioze;

268.14.2.15. Q drudzis;

268.14.2.16. Laimas slimība;

268.14.2.17. legioneloze;

268.14.2.18. leptospiroze;

268.14.2.19. listerioze;

268.14.2.20. meningokoku infekcija;

268.14.2.21. mēris;

268.14.2.22. mikoplazmozes;

268.14.2.23. ornitoze;

268.14.2.24. paratīfs A un B;

268.14.2.25. pneimokoku infekcija;

268.14.2.26. roze;

268.14.2.27. salmoneloze;

268.14.2.28. Sibīrijas mēris;

268.14.2.29. sifiliss;

268.14.2.30. skarlatīna;

268.14.2.31. stingumkrampji;

268.14.2.32. šigeloze;

268.14.2.33. tuberkuloze;

268.14.2.34. tularēmija;

268.14.2.35. vēdertīfs;

268.14.2.36. sodoku jeb žurkas koduma slimība;

268.14.3. helmintozes:

268.14.3.1. askaridoze;

268.14.3.2. difilobotrioze;

268.14.3.3. ehinokokoze;

268.14.3.4. enterobioze;

268.14.3.5. fasciolozes;

268.14.3.6. filarioze;

268.14.3.7. himenolepidoze;

268.14.3.8. opistorhoze;

268.14.3.9. teniarinhoze;

268.14.3.10. tenioze;

268.14.3.11. toksokaroze;

268.14.3.12. trihocefaloze;

268.14.3.13. trihineloze;

268.14.4. sēnīšu slimības jeb mikozes:

268.14.4.1. aspergiloze;

268.14.4.2. blastomikoze;

268.14.4.3. histoplazmoze;

268.14.4.4. kandidozes;

268.14.4.5. kokcidiodomikoze;

268.14.4.6. kriptokokoze;

268.14.4.7. mukormikoze;

268.14.5. vienšūņu ierosinātas slimības:

268.14.5.1. amebiāze;

268.14.5.2. balantidiāze;

268.14.5.3. lamblioze;

268.14.5.4. leišmanioze;

268.14.5.5. malārija;

268.14.5.6. toksoplazmoze;

268.14.6. riketsiozes;

268.14.7. lēnās infekcijas;

268.14.8. pneimocistoze;

268.14.9. ceļotāju slimības infektoloģijas kontekstā;

268.15. profesionālās darbības juridiskie pamati.

269. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

269.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

269.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas specializētā infektoloģijas stacionārā vai daudzprofilu slimnīcas specializētajās struktūrās, konsultatīvā ambulatora tipa blokā un vakcinācijas iestādē bērnu infektoloģijā, neiroloģijā, narkoloģijā, darbā ar nozokomiālo infekciju un infekciju pacientiem dažādu profilu nodaļās daudzprofilu slimnīcās – strutainajā ķirurģijā, transplantoloģijā, hematoonkoloģijā, reanimācijā, dermatoveneroloģijā, klīniski diagnostiskajā laboratorijā un radioloģijas metožu izvēlē un rezultātu izvērtēšanā un citās specializētajās struktūrās.

2.46. Mutes, sejas un žokļu ķirurgs (P 26)

270. Mutes, sejas un žokļu ķirurgs ir ārsta pamatspecialitāte ar iepriekš iegūtu zobārsta profesionālo kvalifikāciju, kas atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

271. Mutes, sejas un žokļu ķirurga kompetencē ir veikt zobu, žokļu un mutes dobuma orgānu un galvaskausa un sejas rajona slimību, traumu, iedzimtu un iegūtu defektu un deformāciju diagnostiku un ārstēšanu ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm.

272. Lai veiktu ārstniecisko darbību, mutes, sejas un žokļu ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

272.1. zobu, žokļu un mutes dobuma orgānu un galvaskausa un sejas rajona slimību, traumu, iedzimtu un iegūtu defektu un deformāciju etioloģija, patoģenēze, simptomatoloģija, diagnostika un ārstēšana ar konservatīvām un ķirurģiskām metodēm;

272.2. mutes, sejas un žokļu ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes;

272.3. mutes, sejas un žokļu ķirurģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

272.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

273. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

273.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā, vispārējā ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, oftalmoloģijā, kombustioloģijā, asinsvadu ķirurģijā, neiroķirurģijā, mutes, sejas un žokļu radioloģijas metožu izvēlē un rezultātu izvērtēšanas pamatos, mutes, sejas un žokļu rajona ķirurģiskajā anatomijā un operāciju mācībā, anestezioloģijā un reanimatoloģijā;

273.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas otolaringoloģijā, mutes ķirurģijā, orālajā patoloģijā un orālajā medicīnā, iekaisuma procesos sejas un žokļu rajonā, siekalu dziedzeru saslimšanu ārstēšanā, iedzimtu sejas šķeltņu ķirurģijā, bērnu ķirurģiskajā stomatoloģijā;

273.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sejas un žokļu traumatoloģijā, deniņu un žokļa locītavas traumās un saslimšanās, ortognātiskajā un kraniofaciālajā ķirurģijā, preprotētiskajā ķirurģijā un implantoloģijā;

273.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas onkostomatoloģijā, mikroķirurģijā, rekonstruktīvajā ķirurģijā, sejas plastiskajā un kosmētiskajā ķirurģijā, obstruktīvās miega apnojas diagnostikā un ārstēšanā, lāzerķirurģijā, ultraskaņas ķirurģijā, radiofrekvences ķirurģijā un krioķirurģijā.

2.47. Dermatologs venerologs (P 27)

274. Dermatologa venerologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Dermatologa venerologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

275. Dermatologa venerologa kompetencē ir:

275.1. ādas, ādas derivātu, gļotādu un seksuāli transmisīvo slimību diagnostika, ārstēšana un profilakse;

275.2. imūndermatoloģija;

275.3. darba vides izraisīto ādas bojājumu diagnostika, ārstēšana un profilakse;

275.4. fotodermatoloģija un fototerapija;

275.5. pediatriskā dermatoloģija;

275.6. geriatriskā dermatoloģija;

275.7. estētiskā un kosmētiskā dermatoloģija;

275.8. psihodermatoloģija;

275.9. infekcijas slimību izraisītu ādas bojājumu diagnostika, ārstēšana un profilakse.

276. Lai veiktu ārstniecisko darbību, dermatologam venerologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

276.1. diagnostisko metožu izpildes tehnika un iegūto rezultātu izvērtēšana ādas, ādas derivātu, gļotādu izmeklēšana, ādas raudzes un specifisko testu veikšana, ādas, ādas derivātu un gļotādu biopsiju un punkciju veikšana, bulozo un vezikulozo pūšļu satura izmeklēšana, ādas, ādas derivātu un gļotādu mikroskopiskā un mikrobioloģiskā izmeklēšana;

276.2. vaginālā un uretrālā izmeklēšana, asins seroloģiskā izmeklēšana;

276.3. ārstniecisko metožu lietošanas indikācijas, kontrindikācijas un izpildes tehnika dermatoloģijā un veneroloģijā;

276.4. mikroķirurģisko operāciju izpildes indikācijas, kontrindikācijas un tehnika dermatoloģijā un veneroloģijā;

276.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

277. Rezidentūras ilgums specialitātē ir trīs gadi:

277.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dermatoveneroloģijas propedeitikā, normālajā ādas histoloģijā, patoloģiskajā ādas histoloģijā, imunoloģijā, alergoloģijā, iekšķīgās slimībās, ķirurģijā, uroloģijā, dermatoveneroloģijā;

277.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas infekcijas slimībās, ginekoloģijā, psihiatrijā un psihoterapijā, neiroloģijā, onkoloģijā, endokrinoloģijā, fizikālajā terapijā, laboratoriskajā diagnostikā, dermatoloģijā;

277.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dermatoveneroloģijā.

2.48. Laboratorijas ārsts (P 29)

278. Laboratorijas ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Laboratorijas ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

279. Laboratorijas ārsta kompetencē ir:

279.1. pārzināt, pielietot praksē un attīstīt laboratoriskās medicīnas specifiskās zināšanas, metodes un tehnoloģijas cilvēka bioloģisko audu un šķidrumu, kā arī izvadproduktu testēšanā (izmeklēšanā);

279.2. nodrošināt pirmsanalītiskā, analītiskā un pēcanalītiskā laboratoriskās diagnostikas posma pārraudzību atbilstoši valsts noteiktajām prasībām un starptautiskajām rekomendācijām;

279.3. veikt izmeklējumu rezultātu klīnisko interpretāciju, konsultēt pacientus un citu specialitāšu ārstus saistībā ar laboratorisko parametru pielietojumu cilvēka patoloģiju predispozīcijas noteikšanai, savlaicīgai diagnostikai, smaguma pakāpes, riska un prognozes raksturošanai, ārstēšanas izvēlei un efektivitātes uzraudzībai;

279.4. apmācīt un informēt pacientus, sabiedrību un veselības aprūpes profesionāļus par zinātniskajos pierādījumos balstītām laboratoriskās medicīnas iespējām dažādu klīnisko situāciju veiksmīgiem risinājumiem.

280. Lai veiktu ārstniecisko darbību, laboratorijas ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

280.1. laboratoriskajā diagnostikā izmantojamās diagnostiskās metodes un tehnoloģijas;

280.2. laboratoriskajā diagnostikā izmantojamās medicīniskās ierīces (iekārtas, mērīšanas līdzekļi, laboratorijas piederumi, reaģenti, programmatūra);

280.3. laboratoriskajā diagnostikā izmantojamie kvalitātes kontroles principi un to īstenošanas veidi;

280.4. medicīniskas indikācijas laboratorisko izmeklējumu veikšanai;

280.5. medicīnas specialitātēs, kas saistītas ar laboratorisko diagnostiku.

281. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

281.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas laboratorijas darba organizācijā, darba drošības tehnikā, laboratorijas dokumentācijā, laboratorijas izmeklējumu metodiskajos pamatos, klīniskās ķīmijas tehnoloģiju principos, hematoloģijā, klīniskās izmeklēšanas pamatos, koaguloģijā, imūnhematoloģijā;

281.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas parazitoloģijā, ādas un venērisko slimību izmeklēšanā, laboratoriskā imunoloģijā, bakterioloģijā, tuberkulozes diagnostikā;

281.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas virusoloģijā un molekulārajā bioloģijā, ģenētisko slimību diagnostikā, citoloģijā un onkoloģisko slimību diagnostikā, iekšķīgo slimību laboratoriskajā diagnostikā;

281.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas hematoloģisko slimību morfoloģijā (histopatoloģijā), laboratorijas darba īpatnībās un praktiskā darba nodrošināšanā specializētajos medicīnas centros un daudzprofilu slimnīcās un ambulatorā ārstniecības iestādē.

2.49. Radiologs terapeits (P 31)

282. Radiologs terapeits ir ārsta pamatspecialitāte. Radiologa terapeita profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

283. Radiologa terapeita kompetencē ir veikt slimību ārstēšanu ar jebkura veida jonizējošo starojumu.

284. Lai veiktu ārstniecisko darbību, radiologam terapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

284.1. staru terapijas radiobioloģija;

284.2. indikācijas un kontrindikācijas staru terapijai;

284.3. pacientu sagatavošana staru terapijai (imobilizācija, topometrisko datu iegūšana, apstarojamā apjoma noteikšana, jonizējošā starojuma dozu noteikšana, staru terapijas plānu analīze un simulācija, divdimensiju un trīsdimensiju plānošana);

284.4. staru terapijas aparatūras uzbūves un darbības principi;

284.5. jonizējošā starojuma fizikas un dozimetrijas pamati;

284.6. ļaundabīgo audzēju bioloģijas, diagnostikas, klasifikācijas un kompleksās terapijas metodes;

284.7. vizuālās diagnostikas attēlu iegūšanas pamati, attēlošanas metodes un to lietošanas īpatnības staru terapijas kursa plānošanai;

284.8. staru terapijas metožu lietošana radikālā nolūkā dažādas lokalizācijas un morfoloģisko formu ļaundabīgo audzēju ārstēšanā;

284.9. ļaundabīgo audzēju paliatīva un simptomātiska staru terapija un pacientu rehabilitācija;

284.10. neonkoloģisko slimību staru terapija;

284.11. staru terapijas komplikāciju ārstēšana, klīniskie pētījumi un ārstēšanas rezultātu novērtēšana;

284.12. radiācijas drošība un aizsardzība, kodolmedicīnas lietošana diagnostikā un terapijā;

284.13. profesionālās darbības juridiskie pamati.

285. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

285.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā onkoloģijā, klīniski laboratoriskajā diagnostikā, sistēmiskajā ārstēšanā, kā arī par medicīnisko dokumentāciju un medicīnas statistiku;

285.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas paliatīvajā aprūpē onkoloģijā, radiācijas drošībā un aizsardzībā, vizuālās diagnostikas metodēs, radionuklīdās diagnostikas un terapijas metodēs, jonizējošā starojuma fizikas lietošanā staru terapijā (medicīnas fizika), kā arī par staru terapijas aparatūru;

285.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas attēlošanā un apstarojamā apjoma noteikšanā, klīniskajā staru terapijā;

285.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā staru terapijā.

2.50. Radiologs (P 32)

286. Radiologs ir ārsta pamatspecialitāte. Radiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

287. Radiologa kompetencē ir veikt rentgenoloģisko, datortomogrāfisko, ultrasonogrāfisko, radionukleārās medicīnas un magnētiskās rezonanses izmeklēšanu, kā arī invazīvās diagnostiskās un ārstnieciskās procedūras.

288. Lai veiktu ārstniecisko darbību, radiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

288.1. akūtu un hronisku slimību radioloģiskā diagnostika;

288.2. ar radioloģiju saistītās specialitātes;

288.3. radioloģijā izmantojamās diagnostiskās metodes, to veikšanas indikācijas, klīniski radioloģiskā izvērtēšana, izpildes metodoloģija un iegūto rezultātu izvērtēšana;

288.4. darbs ar radioloģijā izmantojamām medicīniskām ierīcēm;

288.5. darbs ar radioloģijā izmantojamām kontrastvielām un radioaktīvām vielām;

288.6. radioloģijas fizika, bioloģija, radiācijas aizsardzība un patoloģija;

288.7. neatliekamā radioloģija, onkoloģiskā radioloģija, krūšu kurvja radioloģija, krūts dziedzera radioloģija, muskuloskeletālā radioloģija, gastrointestinālā un abdominālā radioloģija, dzemdniecība, iegurņa un uroģenitālā radioloģija, neiroradioloģija, pediatrijas radioloģija, galvas un kakla, sirds un asinsvadu radioloģija, invazīvā radioloģija un radionukleārā radioloģija;

288.8. radioloģijā izmantojamās diagnostiskās nevaskulārās invazīvās manipulācijas radioloģisko vizualizācijas ierīču kontrolē, lietošanas indikācijas, kontrindikācijas un izpildes metodoloģija;

288.9. radioloģijā izmantojamās terapeitiskās invazīvās nevaskulārās perkutānās manipulācijas radioloģisko vizualizācijas ierīču kontrolē, lietošanas indikācijas, kontrindikācijas un izpildes metodoloģija;

288.10. profesionālās darbības juridiskie pamati.

289. Rezidentūras ilgums radioloģijas specialitātē ir pieci gadi:

289.1. pirmajā, otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardiovaskulārajā radioloģijā, krūšu kurvja radioloģijā, neatliekamajā radioloģijā; krūts dziedzera radioloģijā, gastrointestinālajā un abdominālajā radioloģijā, neiroradioloģijā, galvas un kakla radioloģijā, invazīvajā radioloģijā, muskuloskeletālajā radioloģijā, pediatrijas radioloģijā, uroģenitālajā radioloģijā, radionukleārajā radioloģijā, radiācijas drošībā un aizsardzībā, molekulārās attēldiagnostikas un tehnoloģiju principos, komunikācijā un vadībā;

289.2. ceturtajā un piektajā studiju gadā padziļinātā apmācībā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neatliekamajā radioloģijā, onkoloģiskajā radioloģijā, radionukleārajā radioloģijā, neiroradioloģijā, pediatrijas radioloģijā, krūts dziedzera radioloģijā, kardiovaskulārajā radioloģijā, krūšu kurvja radioloģijā, gastrointestinālajā un abdominālajā radioloģijā, galvas un kakla radioloģijā, invazīvajā radioloģijā, muskuloskeletālajā radioloģijā, uroģenitālajā radioloģijā, kā arī informācijas datu pārraidē, medicīnisko datu statistiskajā apstrādē, informācijas sistēmās, kvalitātes kontrolē un kvalitātes vadībā, radiācijas drošībā un aizsardzībā, profesijas juridiskajos pamatos.

2.51. Invazīvais radiologs (A 321)

290. Invazīvais radiologs ir radiologa apakšspecialitāte. Invazīvā radiologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

291. Invazīvā radiologa kompetencē ir veikt slimību endovaskulāru minimāli invazīvu diagnostiku un ārstēšanu, lietojot radioloģisko tehnoloģiju vizualizācijas kontroli.

292. Lai veiktu ārstniecisko darbību, invazīvajam radiologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

292.1. ar invazīvās radioloģijas metodēm diagnosticējamo un ārstējamo iedzimto un iegūto slimību, kā arī traumatisko bojājumu etioloģija, patoģenēze, simptomātika, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana, profilakse un novērošana pēc ārstēšanas;

292.2. invazīvās radioloģijas tehnoloģijas un metodes, to lietošanas indikācijas un kontrindikācijas, klīniski radioloģiskā izvērtēšana, izpildes metodika un rezultātu izvērtēšana;

292.3. invazīvajā radioloģijā lietojamās medicīniskās ierīces, materiāli un medikamenti;

292.4. ar invazīvo radioloģiju saistītās specialitātes;

292.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

293. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

294. Rezidentūra invazīvā radiologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādu akūtu un hronisku saslimšanu minimāli invazīvajā diagnostikā un ārstēšanā – kardiovaskulārās, gastrointestinālās, hepatobiliārās, onkoloģiskās, ginekoloģiskās, uroloģiskās, neiroloģiskās, neiroķirurģiskās, muskuloskeletālās sistēmas saslimšanas, akūti traumatiski bojājumi un citas saslimšanas –, lietojot ultrasonogrāfijas, datortomogrāfijas, konvencionālās fluoroskopijas, kodolmagnētiskās rezonanses un angiogrāfijas vizualizācijas kontroli, ar invazīvās radioloģijas metodēm ārstējamo saslimšanu etioloģijā, patoģenēzē, diagnostikā un diferenciāldiagnostikā, indikāciju un kontrindikāciju noteikšanā invazīvai ārstēšanai, indikāciju noteikšanā konservatīvai un ķirurģiskai ārstēšanai, profilaksē, novērošanā pēc ārstēšanas un rehabilitācijā.

2.52. Patologs (P 33)

295. Patologs ir ārsta pamatspecialitāte. Patologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

296. Patologa kompetencē ir:

296.1. cilvēka audu un orgānu biopsija un operācijas materiāla morfoloģiskā diagnostika;

296.2. autopsijas veikšana ārstniecības iestādēs un ārpus tām mirušiem pacientiem, kuri atradušies ģimenes (vispārējās prakses) ārsta aprūpē un kuru nāve nav saistīta ar vardarbību un aizdomām uz to, un kuru tiešais nāves cēlonis nav skaidrs;

296.3. autopsiju materiāla patoloģisko procesu makroskopiskā un mikroskopiskā diagnostika.

297. Lai veiktu ārstniecisko darbību, patologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

297.1. vispārējie patoloģiskie procesi;

297.2. speciālā patoloģija, kas ietver visu orgānu sistēmu makroskopiskās un mikroskopiskās izmaiņas gan autopsiju, gan operācijas, gan biopsiju materiālā;

297.3. rutīnas, histoķīmiskās un imūnhistoķīmiskās metodes onkoloģisku un neonkoloģisku saslimšanu morfoloģiskajā diagnostikā;

297.4. patoloģijas nodaļās esošās medicīniskās ierīces;

297.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

298. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas normālajā histoloģijā, vispārējā un speciālajā patoloģiskajā anatomijā, elektronmikroskopijas pamatos, tiesu medicīnā, citoloģijas pamatos, hematopatoloģijā, osteopatoloģijā, bērnu vecuma patoloģijā, infekcijas slimību morfoloģijā, neiropatoloģijā, dažādu orgānu saslimšanu morfoloģijā, kā arī profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

2.53. Tiesu medicīnas eksperts (P 34)

299. Tiesu medicīnas eksperts ir ārsta pamatspecialitāte. Tiesu medicīnas eksperta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

300. Tiesu medicīnas eksperta kompetencē ir veikt tiesu medicīniskās ekspertīzes un sniegt zinātniski pamatotus tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinumus uz medicīniskas un bioloģiskas dabas jautājumiem kriminālprocesa, civilprocesa, administratīvā procesa un administratīvo pārkāpumu procesa lietās, ieskaitot:

300.1. cietušo un aizdomās turamo personu ekspertīze (klīniskā tiesu medicīniskā ekspertīze), tai skaitā personām nodarīto miesas bojājumu rakstura, izcelsmes laika, mehānisma un smaguma pakāpes noteikšana, personu vecuma un veselības stāvokļa noteikšana, pazīmju, kas norāda par dzimumnozieguma izdarīšanu, noteikšana, grūtniecības un tās mākslīgās pārtraukšanas fakta noteikšana, ārstniecības personu profesionālo pienākumu nepienācīgas pildīšanas izvērtēšana;

300.2. mirušu personu tiesu medicīniskā ekspertīze, tai skaitā nāves cēloņa, nāves iestāšanās laika, miesas bojājumu rašanās mehānisma un citu jautājumu risināšana vardarbīgas nāves gadījumos, aizdomās uz to un pēkšņas nāves gadījumos, neatpazītu mirušu personu identifikācija atbilstoši kriminālprocesa prasībām, skeletizējušos, sadalītu, kā arī ekshumētu līķu ekspertīze, jaundzimušo līķu (svarā no 500 g) ekspertīze;

300.3. līdzdalība tiesas sēdēs atbilstoši kriminālprocesa prasībām;

300.4. piedalīšanās līķa apskatē notikuma vietā un citās likumā paredzētās procesuālās darbībās;

300.5. līķa audu un orgānu mikromorfoloģisko pārmaiņu histoloģiskā izmeklēšana;

300.6. bioloģiski seroloģiskā tiesu medicīniskā ekspertīze – bioloģiskas izcelsmes objektu individuālās piederības noteikšana personu vai līķu materiālā un uz lietiskiem pierādījumiem, lietojot speciālas laboratoriskās testēšanas metodes;

300.7. tiesu medicīniskā ģenētiskā (DNS) ekspertīze, tai skaitā bioloģiskas izcelsmes objektu individuālās piederības noteikšana personu vai līķu materiālā un uz lietiskiem pierādījumiem, līķu identifikācija, paternitātes un cita veida perentitātes noteikšana;

300.8. ķīmiski toksikoloģiskā ekspertīze (izmeklēšana), tai skaitā toksisko vielu klātbūtnes noteikšanas ekspertīze līķu biomateriālā un lietiskajos pierādījumos, toksisko vielu, tostarp narkotisko, klātbūtnes noteikšanas ekspertīze cilvēka iekšējā bioloģiskajā vidē;

300.9. medicīniski kriminālistiskā ekspertīze (izmeklēšana), tai skaitā bioloģisko objektu un apģērba bojājumu rakstura un izcelsmes mehānisma noteikšana, traumējošo priekšmetu identifikācija, asinspēdu veidošanās mehānisma noteikšana uz apģērba, traumējošiem priekšmetiem un citiem objektiem, metāliskas un citas fizikālas dabas uzslāņojumu noteikšana bioloģiskajos objektos un uz lietiskiem pierādījumiem ar fizikālām metodēm, metālisku savienojumu klātbūtnes noteikšana līķu biomateriālā ar spektrālām metodēm, neatpazītu līķu identifikācija;

300.10. tiesu medicīniskās komisijas un kompleksā ekspertīze;

300.11. profesionālās darbības juridiskie pamati.

301. Lai veiktu ārstniecisko darbību, tiesu medicīnas ekspertam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

301.1. tiesu patoloģija;

301.2. klīniskā tiesu medicīna;

301.3. medicīniskā kriminālistika;

301.4. tiesu histoloģija;

301.5. tiesu bioloģija – seroloģija;

301.6. tiesu ģenētika;

301.7. tiesu medicīniskā ķīmija – toksikoloģija;

301.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

302. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vispārējā tanatoloģijā, vardarbīgas un nevardarbīgas nāves patomorfoloģijā, tiesu medicīniskajā traumatoloģijā, toksikoloģijā, psihiatrijā, tiesu bioloģijā – seroloģijā, tiesu ģenētikā (DNS), vardarbīgas un nevardarbīgas nāves cēloņu diagnostikā, tiesu histoloģijā, dzīvo personu ekspertīžu veidos, medicīniskās kriminālistikas izmeklēšanas metodēs, tiesu medicīniskās ekspertīzes procesuālajos pamatos, tiesu medicīnas ekspertu darbības veidos kriminālprocesā un tiesā, kā arī klīniskajos tiesu medicīnas aspektos un profesionālās darbības juridiskajos pamatos.

2.54. Sporta ārsts (P 36)

303. Sporta ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Sporta ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

304. Sporta ārsta kompetencē ir:

304.1. veikt sportistu, tai skaitā pielāgota sporta dalībnieku un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi, veselības aprūpi, arī padziļināto, posma un papildu profilaktisko medicīnisko pārbaudi, medicīniski pedagoģiskos novērojumus un medicīnisko uzraudzību;

304.2. organizēt un koordinēt ar sportistu un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi veselības aprūpi un medicīnisko uzraudzību saistītos jautājumus sadarbībā ar citām ārstniecības personām, sporta organizāciju darbiniekiem un citām iesaistītajām personām;

304.3. veikt ar fiziskām aktivitātēm un sporta nodarbībām saistīto slimību un traumu profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu, kā arī fizikālās un rehabilitācijas medicīnas pasākumus sportā;

304.4. veikt pasākumus sportistu sagatavošanā slodzei un pēcslodzes atjaunošanā;

304.5. sniegt konsultācijas bērniem, grūtniecēm, cilvēkiem ar aptaukošanos, gados vecākiem cilvēkiem un citām personu grupām par fiziskām aktivitātēm un fiziskas slodzes ietekmi;

304.6. piedalīties sabiedrības izglītošanā par aktīvu dzīvesveidu un fizisko aktivitāšu popularizēšanā mazkustīga dzīvesveida izraisītu hronisku slimību profilaksei;

304.7. piedalīties citu ārstniecības personu, studentu un sporta organizāciju darbinieku izglītošanā par fiziskas slodzes ietekmi uz organismu, fizisko un funkcionālo darbspēju novērtēšanu, piemērota sporta veida izvēli, drošu sportu jaunajiem sportistiem un citiem sporta medicīnas aspektiem;

304.8. piedalīties sabiedrības, citu ārstniecības personu un sporta organizāciju darbinieku izglītošanā par uztura bagātinātāju, zāļu un citu farmakoloģisku vielu lietošanas drošību un ietekmi uz organismu, par dopinga kontroli;

304.9. uzlabot drošības standartus sportā.

305. Lai veiktu ārstniecisko darbību, sporta ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

305.1. sporta medicīnā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes un manipulācijas, to lietošanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana, tai skaitā pacienta dzīves, ģimenes, sporta un slimības anamnēzes iegūšana, pacienta fiziskās veselības novērtēšana, pacienta funkcionālā stāvokļa noteikšana un darbspēju novērtēšana, atbilstības sporta veidam noteikšana, fiziskās slodzes noteikšana atbilstoši katra organisma veselībai, fiziskajām un funkcionālajām spējām, ieteikumi, nosakot pacientam piemērotu fizisko slodzi, atbilstības noteikšana dalībai sporta sacensībās, ar sportu saistīto slimību un traumu diagnostika, ārstēšana un profilakse, sporta treniņu (nodarbību) izraisīto slimību un traumu cēloņu noteikšana;

305.2. sporta fizioloģija;

305.3. sporta bioķīmija;

305.4. sporta morfoloģija;

305.5. funkcionālā anatomija un biomehānika;

305.6. treniņu (sporta nodarbību) teorijas un metodikas pamati;

305.7. sportista uzturs;

305.8. konkrēta sporta veida specifika un ietekme uz organismu;

305.9. treniņu (sporta nodarbību) režīma, biežuma un perioda ietekme uz organismu un tā atbildes reakcija uz slodzi;

305.10. citu iespējamo faktoru (ģenētiskas īpatnības, brieduma pakāpe, uzturs, iepriekšējā fiziskā sagatavotība, apkārtējā vide, miegs, atpūta, stress, slimība vai trauma, motivācija, ceļošana, aklimatizācija) ietekme uz organismu un tā atbildes reakcija uz slodzi, to savstarpēja mijiedarbība;

305.11. fizikālā un rehabilitācijas medicīna sportā;

305.12. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

305.13. piemērotības sporta veidam novērtēšana, specifisku personu grupu identificēšana (personas ar pēkšņas nāves risku, pusaudži un gados jaunas personas, kurām ir paaugstināts risks ļaunprātīgai zāļu vai alkohola lietošanai, nosliece uz depresiju), atbilstošu fizisko aktivitāšu ieteikšana, izvērtējot iegūtos anamnēzes datus, orgānu sistēmu objektīvās izmeklēšanas un funkcionālo testu datus, diagnostisko izmeklējumu rezultātus un citu speciālistu atzinumus;

305.14. komandas darba organizēšana optimālai sportista veselības aprūpei, savlaicīga ar fizisku slodzi saistītu slimību un traumu profilakse, diagnostika, ārstēšana un efektīva sportista fizisko darbspēju izmantošana labāku sporta rezultātu sasniegšanai;

305.15. atbilstoši kompetencei un sadarbībā ar citiem speciālistiem slimību un traumu diagnostika un ārstēšana sportistiem;

305.16. uztura bagātinātāju, zāļu un citu farmakoloģisku vielu lietošana sportā un ietekme uz organismu;

305.17. dopinga kontrole un antidopinga pasākumi;

305.18. sporta medicīnas psihosociālie aspekti (ētika, psiholoģija, saskarsme);

305.19. profesionālās darbības juridiskie pamati.

306. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

306.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas internajā medicīnā, intensīvajā terapijā, kardioloģijā, pediatrijā, infektoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, otolaringoloģijā, dermatoveneroloģijā, ginekoloģijā, oftalmoloģijā;

306.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, ķirurģijā, psihosomatiskajā medicīnā un psihoterapijā, fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā;

306.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sporta fizioloģijā, funkcionālajā anatomijā un biomehānikā, sporta morfoloģijā, sporta bioķīmijā, treniņu teorijā un metodikā, sportistu, tai skaitā pielāgota sporta dalībnieku, veselības aprūpē, sporta traumatoloģijā, organizatoriskajās prasmēs sporta medicīnā un profesionālās darbības juridiskajos pamatos;

306.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sporta medicīnas psihosociālajos aspektos (ētika, ētika sporta medicīnā, sporta psiholoģija, saskarsme), kā arī šādos jautājumos – sportista uzturs, fiziskās aktivitātes veicināšana sabiedrībā, fizisko aktivitāšu ieteikumi iedzīvotājiem, sporta farmakoloģija, dopinga kontrole un antidopinga pasākumi, sporta komandas ārsta darbība, izglītība un zinātne attiecīgajā jomā.

2.55. Neatliekamās medicīnas ārsts (P 39)

307. Neatliekamās medicīnas ārsts ir ārsta pamatspecialitāte. Neatliekamās medicīnas ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

308. Neatliekamās medicīnas ārsta kompetencē ir, pārvaldot neatliekamās medicīniskās palīdzības, intensīvās terapijas, reanimācijas, toksikoloģijas un katastrofu medicīnas teoriju, medicīniskās tehnoloģijas un praksi, sniegt neatliekamo palīdzību slimajiem/cietušajiem dzīvībai vai veselībai bīstamā, kritiskā stāvoklī pirmsslimnīcas etapā un stacionāro ārstniecības iestāžu uzņemšanas (neatliekamās medicīniskās palīdzības) nodaļās.

309. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neatliekamās medicīnas ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

309.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana akūtas sirds un asinsvadu patoloģijas gadījumā, akūtas ķirurģiskas patoloģijas gadījumā, akūtas elpošanas orgānu sistēmas patoloģijas gadījumā, akūtas neiroloģiskas un neiroķirurģiskas patoloģijas gadījumā, akūtu infekciju un seksuāli transmisīvo slimību gadījumos, traumatisku bojājumu gadījumos, akūtas uroģenitālās patoloģijas gadījumā, akūtas ginekoloģiskās un dzemdību patoloģijas gadījumā, akūtas psihiatriskās un narkoloģiskās patoloģijas gadījumā, bērnu slimību un traumatisku bojājumu gadījumā, akūtas saindēšanās gadījumā, endokrinoloģisku saslimšanu gadījumā;

309.2. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana un tās organizācija ārkārtēju medicīnisku situāciju gadījumos, pakļautībā esošā personāla darba organizācija un vadība;

309.3. medicīniskajā palīdzībā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes (tai skaitā mērķētā ultrasonogrāfija diferenciāldiagnostikas nolūkos);

309.4. neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā izmantojamās medicīniskās ierīces;

309.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

310. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

310.1. anestezioloģija, reanimatoloģija un intensīvā terapija:

310.1.1. kardiopulmonālās mazspējas attīstības mehānismi (elpceļu obstrukcija, elpošanas mazspēja, cirkulācijas traucējumi);

310.1.2. vitālo funkciju traucējumu diagnosticēšana (tai skaitā laboratoriskā diagnosticēšana) un novēršana notikuma vietā un stacionārās ārstniecības iestādes neatliekamās medicīniskās palīdzības un uzņemšanas nodaļā;

310.1.3. paplašināta dzīvības funkciju uzturēšana:

310.1.3.1. kardiopulmonālā reanimācija, tās algoritmi;

310.1.3.2. reanimācijas īpatnības dažādās vecuma grupās;

310.1.3.3. klīniskās un bioloģiskās nāves pazīmes un kritēriji;

310.1.3.4. efektīvas reanimācijas kritēriji;

310.1.4. vispārējās intensīvās terapijas metodes:

310.1.4.1. trahejas intubācija, krikotireotomija, konikotomija;

310.1.4.2. plaušu mākslīgā ventilācija un palīgventilācija;

310.1.4.3. elpināšanas un narkozes aparāti, reanimācijas un intensīvās terapijas palīglīdzekļi, aprīkojums un neatliekamās medicīniskās palīdzības apstākļos lietojamie inhalācijas un neinhalācijas anestētiķi;

310.1.4.4. defibrilācija, elektroimpulsu terapija, sirds elektrostimulācija;

310.1.4.5. kardiopulmonālās reanimācijas farmakoterapija;

310.1.4.6. plazmas aizvietotāji un dezintoksikācijas līdzekļi;

310.1.5. intensīvā terapija:

310.1.5.1. masīvas asiņošanas;

310.1.5.2. galvas smadzeņu traumas, epileptisks stāvoklis, meningo­encefalīts, diagnostika;

310.1.5.3. elektrotraumas;

310.1.5.4. asfiksijas (nosmakšana, noslīkšana, strangulācija);

310.1.5.5. akūta nieru mazspēja;

310.1.5.6. neatliekamie stāvokļi endokrinoloģijā (cukura diabēts, tireo­toksikoze, virsnieru mazspēja);

310.1.5.7. akūtas saindēšanās gadījumi (saindēšanās ar fosfor­organiskajiem savienojumiem, sedatīviem līdzekļiem, narkotiskajām vielām un citiem medikamentiem, skābēm, sārmiem, hlorētiem ogļūdeņražiem, tvana gāzi, alkoholu un tā surogātiem, smagiem metāliem, augu indēm, sēnēm, methemoglobīnu veidojošām un hemolītiskām indēm, indīgo čūsku kodumi);

310.1.6. ārstēšana ar antidotiem;

310.1.7. šoki, to veidi, diferencēta ārstēšana;

310.2. neatliekamas sirds un asinsvadu patoloģijas:

310.2.1. akūtas sāpes krūtīs, to diferenciāldiagnoze;

310.2.2. slodzes stenokardija (pirmreizēja, stabila, progresējoša), spontāna stenokardija;

310.2.3. miokarda infarkts, tā diagnostika, sarežģījumi, ārstēšana;

310.2.4. kardiogēnais šoks;

310.2.5. sirds astma, plaušu tūska;

310.2.6. neparoksizmālie sirds ritma traucējumi;

310.2.7. akūts koronārs sindroms;

310.2.8. revaskularizācijas metodes, trombolītiskā terapija;

310.2.9. lēkmjveida sirds ritma traucējumi;

310.2.10. sirds vadīšanas traucējumi, sinusa mezgla vājuma sindroms, Morganji–Edemsa–Stoksa lēkmes;

310.2.11. asinsrites apstāšanās veidi;

310.2.12. hipertenzīvās krīzes, to veidi;

310.2.13. neatliekamie stāvokļi iegūto sirdskaišu gadījumā;

310.2.14. tromboembolija plaušu artērijas sistēmā (stumbra, galveno zaru, sīko zaru);

310.2.15. embolijas lielā asinsrites loka artērijās;

310.2.16. aortas atslāņošanās, sirds plīsumi;

310.2.17. akūta asinsvadu mazspēja, kolapss, ģībonis;

310.2.18. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu elektrokardiogrāfiskā diagnostika, diferenciāldiagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.3. neatliekamas elpošanas orgānu sistēmas patoloģijas:

310.3.1. akūtas pneimonijas, to sarežģījumi;

310.3.2. krupozā pneimonija;

310.3.3. akūta elpošanas mazspēja;

310.3.4. bronhiālā astma, ieilgusi lēkme, astmatisks stāvoklis;

310.3.5. pneimotorakss, tā veidi;

310.3.6. asins spļaušana, plaušu asiņošana;

310.3.7. akūta balsenes stenoze;

310.3.8. svešķermeņi augšējos elpošanas ceļos;

310.3.9. elpceļu obstrukcijas sindroms;

310.3.10. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.4. akūtas infekcijas slimības un seksuāli transmisīvās slimības:

310.4.1. gaisa pilienu infekcijas (gripa un citas);

310.4.2. angīna, paratonsilārs abscess;

310.4.3. difterija, tās sarežģījumi;

310.4.4. kuņģa un zarnu trakta infekcijas, pārtikas toksikoinfekcija, dizentērija, salmoneloze, botulisms, vēdertīfs, šigelozes;

310.4.5. vīrusu hepatīti, to sekas;

310.4.6. holēra, mēris, Sibīrijas čūla, hemorāģiskie drudži;

310.4.7. neiroinfekcijas (meningokoku infekcija, ērču encefalīts un citi vīrusu encefalīti), poliomielīts, Laima slimība, trakumsērga;

310.4.8. karantīnas, sevišķi bīstamās un brūču infekcijas;

310.4.9. stinguma krampji;

310.4.10. transmisīvās infekcijas, malārija;

310.4.11. jersinioze, pseidotuberkuloze, leptospiroze;

310.4.12. HIV, AIDS;

310.4.13. sifiliss;

310.4.14. tuberkuloze, neatliekamie stāvokļi tās gadījumā;

310.4.15. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.5. neatliekamas ķirurģiskas saslimšanas:

310.5.1. akūts peritonīts;

310.5.2. akūta kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas patoloģija (čūlas slimība, tās sarežģījumi, perforācija, penetrācija, asiņošana, pilorostenoze, akūta kuņģa dilatācija), barības vada plīsumi;

310.5.3. gremošanas trakta apdegumi ar skābēm un sārmiem;

310.5.4. akūts apendicīts, periapendikulārs infiltrāts;

310.5.5. zarnu trakta akūta ķirurģiska patoloģija, zarnu necaurlaidības veidi, īpatnības dažādās vecuma grupās;

310.5.6. apzarņa asinsvadu tromboze un embolija;

310.5.7. aknu kolika, akūts holecistīts, mehāniskā dzelte;

310.5.8. akūts pankreatīts;

310.5.9. vēdera dobuma slēgti un vaļēji, parenhimatozo un dobo orgānu bojājumi;

310.5.10. krūšu kurvja orgānu vaļējie bojājumi;

310.5.11. trūces, iekšējas un ārējas, to iesprūšana;

310.5.12. akūta ekstremitāšu išēmija;

310.5.13. kuņģa un zarnu trakta svešķermeņi;

310.5.14. kombinētu traumu vadošā bojājuma noteikšanas principi, politrauma;

310.5.15. mastīts, abscess, flegmona, sepse;

310.5.16. apakšējo ekstremitāšu vēnu saslimšanas;

310.5.17. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.5.18. aseptikas un antiseptikas principi;

310.6. traumatiskie bojājumi:

310.6.1. ekstremitāšu kaulu lūzumi un mežģījumi;

310.6.2. atslēgas kaula un lāpstiņas kaula lūzumi un mežģījumi;

310.6.3. muskuļu, cīpslu, perifēro nervu bojājumi;

310.6.4. mugurkaulāja traumatiski bojājumi;

310.6.5. iegurņa kaulu un orgānu bojājumi;

310.6.6. galvas un muguras smadzeņu traumas;

310.6.7. ilgstošas saspiešanas sindroms;

310.6.8. augšžokļa un apakšžokļa lūzumi un mežģījumi;

310.6.9. auss, deguna, balsenes, trahejas un bronhu svešķermeņi;

310.6.10. traumatisks hipovolēmisks šoks;

310.6.11. termiskie bojājumi;

310.6.12. kombinētas traumas, politraumas, to īpatnības vecuma grupās, vadošā bojājuma noteikšanas principi;

310.6.13. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.6.14. asiņošanas apturēšanas pagaidu metodes;

310.6.15. brūces, palīdzības sniegšanas principi;

310.6.16. desmurģija;

310.6.17. cietušo šķirošanas un evakuācijas principi ārkārtējās medicīniskās situācijās, ievainojumu rašanās mehānismi un to klasifikācija;

310.6.18. cietušo transportēšanas un imobilizācijas veidi traumu gadījumos, pirmā palīdzība un neatliekamā medicīniskā palīdzība, tās apjoms ikdienas un ārkārtējās medicīniskās situācijās;

310.7. neatliekamas uroģenitālās sistēmas patoloģijas:

310.7.1. akūta urīna aizture, urīnpūšļa katetrizācija;

310.7.2. nierakmeņu slimība, kolika;

310.7.3. akūts pielonefrīts, paranefrīts;

310.7.4. akūta nieru mazspēja, oligūrija, anūrija;

310.7.5. urēmiskā koma;

310.7.6. akūti vīriešu dzimumorgānu iekaisumi;

310.7.7. parafimoze, priapisms;

310.7.8. nieru, urīnpūšļa un urīnvadu traumas;

310.7.9. ārējo dzimumorgānu traumas;

310.7.10. kombinētas urīnpūšļa un iegurņa traumas;

310.7.11. mikrohematūrija un makrohematūrija;

310.7.12. uroģenitālā trakta svešķermeņi;

310.7.13. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāldiagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.8. akūtas ginekoloģiskas un dzemdību patoloģijas:

310.8.1. akūti sieviešu dzimumorgānu iekaisumi;

310.8.2. olnīcas plīsums;

310.8.3. ārpusdzemdes grūtniecība;

310.8.4. krimināls aborts;

310.8.5. spontāns aborts;

310.8.6. grūtniecības toksikozes, preeklampsija, eklampsija;

310.8.7. priekšlaicīgas dzemdības;

310.8.8. dzemdības ārpus stacionāra;

310.8.9. dzemdes plīsums;

310.8.10. dzemdes asiņošana;

310.8.11. asiņošana placentārā un pēcdzemdību periodā;

310.8.12. placentas priekšguļa, normāli piestiprinātas placentas priekš­laicīga atslāņošanās;

310.8.13. sieviešu dzimumorgānu audzēju izsaukti akūti sarežģījumi;

310.8.14. metroendometrīts, peritonīts, sepse, septisks šoks;

310.8.15. tromboflebīti un trombembolijas ginekoloģijā un dzemdniecībā;

310.8.16. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.8.17. neatliekamā medicīniskā palīdzība jaundzimušajam un dzemdētājai;

310.8.18. jaundzimušā atdzīvināšana un dzīvības funkciju novērtēšana pēc Apgares skalas;

310.8.19. traumatisms dzemdniecībā un ginekoloģijā;

310.9. akūtas neiroloģiskas, psihiatriskas un narkoloģiskas patoloģijas:

310.9.1. komatozi stāvokļi, komu skalas;

310.9.2. akūti smadzeņu asinsrites traucējumi;

310.9.3. akūti galvas smadzeņu un muguras smadzeņu un to apvalku iekaisumi;

310.9.4. smadzeņu tūska;

310.9.5. muguras un galvas smadzeņu tilpuma procesi;

310.9.6. spondiloze, radikulīti;

310.9.7. krampju sindromi, epilepsija, epileptisks stāvoklis;

310.9.8. alkoholisms, alkohola delīrijs;

310.9.9. toksikomānijas, narkomānijas, abstinences sindroms;

310.9.10. akūtas psihozes;

310.9.11. psihopātijas, depresijas;

310.9.12. psihoemocionālais sindroms, tā robežstāvokļi;

310.9.13. akūta psihoneiroloģiskā palīdzība bērniem;

310.9.14. galvas un muguras smadzeņu traumas;

310.9.15. akūtas acs un tās piedēkļu saslimšanas, traumas un svešķermeņi;

310.9.16. intrakraniālas hemorāģijas;

310.9.17. posttraumatiskais stress un psiholoģiskā palīdzība ārkārtas situācijās;

310.9.18. visu šajā apakšpunktā minē­to stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.10. pediatrija:

310.10.1. zīdaiņu barošanas principi;

310.10.2. rahīts;

310.10.3. krampji bērna vecumā;

310.10.4. spazmofilija;

310.10.5. hipertermija, toksikoze, eksi­koze;

310.10.6. masalas, masaliņas, skarlatīna, vējbakas, garais klepus, epidēmiskais parotīts;

310.10.7. elpošanas orgānu neatliekamā patoloģija;

310.10.8. sirds un asinsvadu sistēmas neatliekamā patoloģija;

310.10.9. neatliekamās ķirurģiskās patoloģijas īpatnības bērna vecumā;

310.10.10. intensīvās terapijas, reanimācijas un neatliekamās medicīniskās palīdzības īpatnības dažādās vecuma grupās;

310.10.11. neatliekamā medicīniskā palīdzība un traumu aprūpe bērna vecumā;

310.10.12. ārējās vides faktoru izraisītie bojājumi un neatliekamā medicīniskā palīdzība;

310.10.13. visu šajā apakšpunktā minēto stāvokļu diagnostika, diferenciāl­diagnostika un ar to saistīto izmeklēšanas rezultātu izvērtēšana un interpretācija;

310.10.14. neatliekamās medicīniskās palīdzības farmakoterapija bērniem;

310.11. katastrofu medicīnas un neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darba organizācija:

310.11.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas pirmsslimnīcas un slimnīcas etapa organizācijas principi;

310.11.2. neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes un stacionārās ārstniecības iestādes neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas personāla funkcionālie pienākumi;

310.11.3. pirmsslimnīcas un slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības un uzņemšanas nodaļas etapa palīdzības apjoms slimajiem un cietušajiem;