Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu

179. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu kardiologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu kardiologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas sirds normālajā un patoloģiskajā anatomijā un fizioloģijā, embrioloģijā, iedzimto un iegūto sirdskaišu etioloģijā, augļa asinsritē un prenatālajā hemodinamikas adaptācijā, kardiofarmakoloģijā, iedzimto un iegūto sirdskaišu hemodinamikas novērtēšanā augošam indivīdam, slimības anamnēzes iegūšanas specifikā pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm, kā arī prasmē izskaidrot vecākiem bērna slimības būtību, sirds un asinsvadu sistēmas stāvokļa novērtēšanā, pacienta izmeklēšanas secībā, kardioloģisko izmeklējumu indikācijās, to specifikā un riskā, veicot diagnostiskas un terapeitiskas manipulācijas, tai skaitā augļa un bērna sirds asinsvadu sistēmas ultrasonogrāfijā, kardioloģisko izmeklējumu izmaksās un to nepieciešamības pamatošanā, hemodinamikas traucējumu novēršanā un ārstēšanā bērniem, sirds ritma un vadīšanas sistēmas traucējumu izvērtēšanā un ārstēšanā bērniem, postoperatīvā ārstēšanā, bērnu kardioloģijas specifikā un vispārīgajās psihosociālajās problēmās bērniem un viņu vecākiem, kā arī pusaudžiem un pieaugušajiem ar iedzimtām sirdskaitēm.

2.25. Bērnu reimatologs (A 154)

180. Bērnu reimatologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu reimatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

181. Bērnu reimatologa kompetencē ir, izmantojot zināšanas par bērnu balsta un kustību (saistaudu) sistēmas un autoimūno saistaudu sistēmas slimību etioloģiju, patoģenēzi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, veikt šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

182. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu reimatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

182.1. balsta–kustību (saistaudu) sistēmas un autoimūno saistaudu sistēmas slimību etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, diferenciāldiag­nostika, ārstēšana un šo slimību rehabilitācija;

182.2. reimatoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas, diagnostiskās manipulācijas un ārstnieciskās metodes, to lietošana un iegūto datu izvērtēšana;

182.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

183. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:

183.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu reimatologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu reimatologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu reimatoloģijas ievadā, dermatoveneroloģijā, bērnu imunoloģijā, bērnu fizioterapijā, bērnu locītavu radioloģijā, bērnu rehabilitācijā, bērnu traumatoloģijā un ortopēdijā, bērnu endokrinoloģijā, bērnu nefroloģijā un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu reimatologa kompetences ietvaros;

183.2. otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas stacionārās ārstniecības iestādes bērnu reimatoloģijas nodaļā un ambulatorā ārstniecības iestādē, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu reimatologa kompetences ietvaros.

2.26. Bērnu pneimonologs (A 155)

184. Bērnu pneimonologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu pneimonologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

185. Bērnu pneimonologa kompetencē ir elpceļu, plaušu, videnes un pleiras slimību, kā arī jebkuras lokalizācijas tuberkulozes diagnostika, terapija un profilakse pacientiem līdz 18 gadu vecumam.

186. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu pneimonologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

186.1. elpceļu, plaušu, videnes un pleiras slimību, kā arī jebkuras lokalizācijas tuberkulozes etioloģija, patoģenēze, diagnostika, terapija un profilakse bērniem;

186.2. tuberkulozes un plaušu slimību specialitātē lietojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes un manipulācijas, to principi un metodika, indikācijas, kontrindikācijas, kā arī prasme izvērtēt iegūtos rezultātus;

186.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

187. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu pneimonologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu pneimonologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bronhoskopijā bērniem, rentgendiagnostikā bērniem un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu pneimonologa kompetences ietvaros, bērnu reanimācijā, fizioterapijā bērnu pneimono­loģijā, torakālajā ķirurģijā bērniem, klīniskā un ambulatorā praksē pieaugušo pneimonoloģijā, praksē ftiziatrijā, bērnu otolaringoloģijā, klīniskā un ambulatorā praksē bērnu pneimonoloģijā.

2.27. Bērnu endokrinologs (A 156)

188. Bērnu endokrinologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu endokrinologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

189. Bērnu endokrinologa kompetencē ir:

189.1. sniegt augsti kvalificētu un specializētu palīdzību akūtu un hronisku endokrinoloģisku slimību diagnostikā, ārstēšanā, dinamiskā novērošanā, profilaksē un rehabilitācijā bērniem;

189.2. specialitātes ietvaros sniegt konsultācijas un veikt apmācību hronisku endokrīnu slimību gadījumos pacientiem, viņu piederīgajiem, izglītības darbiniekiem un citām ārstniecības personām;

189.3. aktīvi piedalīties slimību agrīnas diagnosticēšanas veicināšanā.

190. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu endokrinologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

190.1. endokrīno dziedzeru funkciju traucējumu izraisītu slimību etioloģija, patoģenēze, patoloģiskā anatomija, klīnika, diagnostika, diferenciāl­diagnostika, ārstēšana un profilakse;

190.2. endokrinoloģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana, izvēle un rezultātu izvērtēšana;

190.3. endokrīno slimību novērošanas kārtība;

190.4. fizioloģiski anatomiskās attīstības norises bērnu organismā un to izmaiņas attīstības procesā;

190.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

191. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:

191.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamat­specialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu endokrinologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu endokrinologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas laboratoriskajā hormonālajā diagnostikā, pieaugušo endokrinoloģijā, imūnģenētikā, radioloģijā, neonatoloģijā, ģenētikā, bērnu intensīvajā terapijā, bērnu ginekoloģijā, bērnu onkoloģijā, bērnu nei­roloģijā, bērnu oftalmoloģijā;

191.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu endokrinoloģijā stacionārā;

191.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu endokrinoloģijā stacionārā, bērnu endokrinoloģijā ambulatori, kā arī cukura diabēta pacientu apmācībā.

2.28. Bērnu nefrologs (A 157)

192. Bērnu nefrologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu nefrologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

193. Bērnu nefrologa kompetencē ir, izmantojot zināšanas par nierēm, nieru slimībām, to izcelsmi, simptomatoloģiju, saikni ar citu orgānu saslimšanām, ārstēšanu, nieru aizstājterapiju, kā arī no šīm zināšanām izrietošo mūsdienu praktisko rīcību pacientiem līdz 18 gadu vecumam, veikt šo pacientu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

194. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu nefrologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

194.1. nieru slimību diagnostika, ieskaitot anamnēzi un specifisko fizikālo izmeklēšanu;

194.2. nieru slimību histopatoloģiskā diagnostika;

194.3. urīntrakta attēlu diagnostikas rezultātu interpretācija;

194.4. nieru punkcijas biopsija;

194.5. glomeruļu filtrācijas ātruma un kanālīšu funkciju mērījumi;

194.6. nieru slimību ārstēšana, ieskaitot glomerulārās un kanālīšu slimības, skābju–sārmu un ūdens–elektrolītu vielmaiņas traucējumi, urīntrakta slimības;

194.7. hipertensija;

194.8. augšanas, fiziskās un garīgās attīstības uzturēšana bērniem ar nieru slimībām;

194.9. dialīzes un ar to saistīto tehnoloģiju lietojums bērniem ar akūtu un hronisku nieru mazspēju un citām slimībām;

194.10. nieru transplantācijas medicīniskā uzraudzība;

194.11. izglītojošais darbs, diagnostika un neķirurģiskā ārstēšana pacientiem, kuriem ir iedzimtas un iegūtas nieru slimības, glomerulāro un tubulāro funkciju traucējumi, nieru mazspējas metaboliskās sekas;

194.12. hroniskas nieru mazspējas ārstēšana ar peritoneālo dialīzi;

194.13. hemodialīze un ar to saistītās tehnoloģijas;

194.14. nieru transplantācija, ietverot pēcoperācijas un ilgtermiņa ambulatoro uzraudzību;

194.15. nieru transplantācija, ietverot pēcoperācijas un ilgtermiņa ambulatoro uzraudzību;

194.16. profesionālās darbības juridiskie pamati.

195. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

196. Rezidentūra bērnu nefrologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 180 kredītpunktu apjomā, no tām 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas nieru un urīnizvadceļu embrioloģijā, nieru anatomijā, histopatoloģijā un fizioloģijā un to izmaiņās normālos un patoloģiskos apstākļos, nieru un urīnizvadceļu iedzimto un iegūto slimību patoloģijā un patofizioloģijā augošam bērnam, augļa, zīdaiņa un bērna iedzimto un iegūto nieru slimību etioloģijā, simptomātikā, diagnostikā un diferenciāldiagnostikā un to izmeklēšanā ar attēlu diagnostiku, funkciju testiem un histopatoloģiju, nieru biopsijā, nieru ultrasonoskopijā, klīrensu tehnikās glomeruļu filtrācijas ātruma un nieru kanālīšu segmentu funkciju mērījumiem, peritoneālās dialīzes, hemodialīzes un ar to saistīto tehnoloģiju lietošanā kopā ar peritoneālās un vaskulārās pieejas problēmām akūtos un hroniskos gadījumos, diētas un medikamentu lietošanā nieru slimību ārstēšanā, urīnizvadceļu ķirurģiskās ārstēšanas indikācijās un lietošanā, urīnpūšļa un urinācijas anomālijās, cistometriskajā izmeklēšanā un medikamentu vai ķirurģiskās ārstēšanas iespējās, bērnu, kas sirgst ar hroniskām nieru slimībām, psihosociālajās problēmās un to profilaksē, izpausmēs un novēršanā, biežāk sastopamajās ētikas problēmās bērnu neiroloģijas praksē un pētījumu darbā, pieaugušo neiroloģijā.

2.29. Bērnu gastroenterologs (A 158)

197. Bērnu gastroenterologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu gastroenterologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

198. Bērnu gastroenterologa kompetencē ir, izmantojot zināšanas par barības vada, kuņģa, zarnu, aknu, žultsvadu, aizkuņģa dziedzera, vēderplēves un vēdera dobuma attīstību, uzbūvi, fizioloģiju un patoloģiju, kā arī prasmi novērst, diagnosticēt un ārstēt šo orgānu un struktūru patoloģijas, sniegt profesionālu palīdzību bērniem gastroenteroloģisku problēmu gadījumā.

199. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu gastroenterologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

199.1. gremošanas sistēmas embrioloģija, fizioloģija, slimību etioloģija, patoģenēze, ģenētika, klīniskā patoloģija, diagnostika un zāļu farmakokinētika;

199.2. gastrointestinālā motilitāte un funkcionālās slimības;

199.3. iedzimtās gastrointestinālās anomālijas un īso zarnu sindroms;

199.4. peptiskās slimības un ar skābes sekrēciju saistītās slimības;

199.5. iekaisīgās zarnu slimības;

199.6. gremošanas trakta infekciju un imunoloģiskās slimības;

199.7. aizkuņģa dziedzera slimības;

199.8. hepatobiliārās slimības;

199.9. endoskopiskā apmācība pediatrijas praksē;

199.10. barošana dažādos bērna vecumos un tās korekcija dažādu slimību gadījumos;

199.11. profesionālās darbības juridiskie pamati.

200. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi (pirmajā studiju gadā ceturto apmācības gadu pediatra pamatspecialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu gastroenterologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu gastroenterologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai). Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas gremošanas orgānu morfoloģijā, gremošanas sistēmas funkcionālajā diagnostikā, bērnu gastroenteroloģijas nodaļā stacionārā, kā arī ambulatorā ārstniecības iestādē, bērnu endoskopijā un mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos bērnu gastroenterologa kompetencē ietvaros, bērnu radioloģijas nodaļā stacionārā, bērnu abdominālajā ķirurģijā, bērnu infekciju (gremošanas trakta infekciju) slimībās, zīdaiņu nodaļā stacionārā, ambulatorā ārstniecības iestādē gastroenteroloģijā.

2.30. Bērnu hematoonkologs (A 159)

201. Bērnu hematoonkologs ir pediatra apakšspecialitāte. Bērnu hematoonkologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

202. Bērnu hematoonkologa kompetencē ir onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana, kā arī jebkuras lokalizācijas onkoloģisko slimību diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana pacientiem līdz 18 gadu vecumam.

203. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu hematoonkologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

203.1. onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību etioloģija, epidemioloģija, ģenētika, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, komplikācijas un ārstēšana;

203.2. bērnu vecumā sastopamo audzēju epidemioloģija, ģenētika, imunoloģijas aspekti, histopatoloģija, klasifikācija, diagnostika, ārstēšana, tai skaitā ķīmijterapija un staru terapija, suporatīvā terapija;

203.3. neatliekamās situācijas bērnu onkoloģijā;

203.4. infekcijas slimības imūnsupresija;

203.5. pacientu ārstēšana ambulatorā etapā;

203.6. pacientu psihosociālās problēmas;

203.7. vēlīni ķīmijterapijas un staru terapijas efekti;

203.8. bērna paliatīvā aprūpe;

203.9. prasme veikt diagnostiskās metodes un manipulācijas;

203.10. profesionālās darbības juridiskie pamati.

204. Rezidentūras ilgums apakšspecialitātē ir trīs gadi:

204.1. pirmajā studiju gadā (ceturto apmācības gadu pediatra pamat­specialitātē ieskaitot kā pirmo gadu bērnu hematoonkologa apakšspecialitātē, ja apmācība notiek atbilstoši bērnu hematoonkologa apakšspecialitātes rezidentūras programmai) tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pieaugušo hematoloģijā, pieaugušo onkoloģijā, transfuzioloģijā, koaguoloģijā, hematopatoloģijā, radioloģijā, imunoloģijā, ģenētikā, laboratoriskajā diagnostikā, perifēro cilmes šūnu transplantācijā, bērnu reanimācijā;

204.2. otrajā un trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu hematoonkoloģijā un hematoloģijā.

205. Ārstiem bez iepriekš apgūtas pediatra specialitātes rezidentūras ilgums ir seši gadi:

205.1. pirmajā, otrajā un trešajā studiju gadā tiek apgūtas šo noteikumu 2.21. apakšnodaļā noteiktās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pediatra specialitātē;

205.2. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pieaugušo hematoloģijā, pieaugušo onkoloģijā, transfuzioloģijā, koaguoloģijā, hematopatoloģijā, radioloģijā, imunoloģijā, ģenētikā, laboratoriskajā diagnostikā, perifēro cilmes šūnu transplantācijā, bērnu reanimācijā;

205.3. piektajā un sestajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu hematoonkoloģijā un hematoloģijā.

2.31. Bērnu alergologs (A 1510)

206. Bērnu alergologs ir pediatra apakš­specialitāte. Bērnu alergologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

207. Bērnu alergologa kompetencē ir veikt eksogēnu (neinfekciozu) alergēnu izraisītu dažādu orgānu saslimšanu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi pacientiem līdz 18 gadu vecumam.

208. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu alergologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

208.1. pacienta izmeklēšana, ņemot vērā alerģisko slimību komplekso patoģenēzi, diferenciāldiagnostiku, lai noteiktu alerģiskās slimības izraisošos alergēnus un to patoģenēzi;

208.2. ārējās vides un profesionālo faktoru loma alerģijas izcelsmē;

208.3. alergoloģijā lietojamo medikamentu klīniskā farmakoloģija, kā arī imūnterapijas indikācijas un metodes;

208.4. alerģisko slimību klīniskā aina, kā arī to norises, diagnostikas, ārstēšanas īpatnības dažāda vecuma bērniem;

208.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

209. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

210. Rezidentūra bērnu alergologa apakšspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 180 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu alergoloģijā, reanimācijā, otolaringoloģijā, pneimonoloģijā, pieaugušo ambulatorajā alergoloģijā, pieaugušo alergoloģijā stacionārā, klīniskajā imunoloģijā, bērnu alergoloģijā, bērnu dermatoloģijā, klīniskajā laboratorijā, pieaugušo ambulatorajā alergoloģijā, bērnu alergoloģijā.

2.32. Onkologs ķīmijterapeits (P 16)

211. Onkologs ķīmijterapeits ir ārsta pamatspecialitāte. Onkologa ķīmijterapeita profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

212. Onkologa ķīmijterapeita kompetencē ir:

212.1. onkoloģisko slimību diagnostika, konservatīva medikamentoza ārstēšana, tai skaitā ķīmijterapija, endokrīnā terapija, imūnterapija, kā arī atbalsta un simptomātiskā terapija;

212.2. paliatīvā aprūpe un rehabilitācija.

213. Lai veiktu ārstniecisko darbību, onkologam ķīmijterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

213.1. ļaundabīgo audzēju etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, komplikācijas un ārstēšana;

213.2. neoplastisko slimību morfoloģija;

213.3. ļaundabīgo audzēju kombinētās terapijas būtība, mērķis, komplikācijas;

213.4. onkoloģisko pacientu rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana) un paliatīvā aprūpe;

213.5. onkoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas – diagnostiskās metodes un manipulācijas, ārstnieciskās procedūras;

213.6. medikamentozajā onkoloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

213.7. zāļu farmakokinētika, farmaceitisko līdzekļu mijiedarbība un to blaknes onkoloģiskiem pacientiem;

213.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

214. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

214.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

214.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas onkoloģiskajā ķirurģijā (visi profili, kā arī prakse ambulatorā ārstniecības iestādē), onkoloģiskajā ginekoloģijā, radioloģijā, terapeitiskajā radioloģijā, morfoloģiskajā diagnostikā, medikamentozajā onkoloģijā (prakse ambulatorā ārstniecības iestādē), laboratoriskajā un imunoloģiskajā diagnostikā, bērnu onkoloģijā, paliatīvajā aprūpē, onkoloģiskās palīdzības organizācijā un vadīšanā;

214.3. ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas onkoloģijā, ķīmijterapijā, tai skaitā hematoloģijā (prakse ambulatorā ārstniecības iestādē).

2.33. Hematologs (P 17)

215. Hematologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Hematologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

216. Hematologa kompetencē ir onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana pieaugušiem pacientiem.

217. Lai veiktu ārstniecisko darbību, hematologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

217.1. onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura asinsrades sistēmas slimību etioloģija, klīnika, diagnostika, diferenciāldiagnostika, komplikācijas un ārstēšana;

217.2. hematoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas – diagnos­tiskās metodes un manipulācijas, ārstnieciskās metodes;

217.3. hematoloģijā izmantojamie instrumenti un to komplekti;

217.4. hematoloģiskas dabas komplikācijas citu saslimšanu gadījumos;

217.5. zāļu farmakokinētika, farmakoloģisko līdzekļu mijiedarbība un to izraisītās blaknes hematoloģiskiem pacientiem;

217.6. asins komponentu un produktu lietošana hematoloģisko pacientu ārstēšanā;

217.7. perifērisko asiņu un kaulu smadzeņu cilmes šūnu autologās un alogēnās transplantācijas metodes lietošana hematoloģiskiem pacientiem;

217.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

218. Rezidentūras ilgums pamatspecialitātē ir pieci gadi:

218.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

218.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas asins šūnu morfoloģijā, šūnu imūnfenotipēšanā ar plūsmas citometriju, imunoloģijā, laboratoriskajā diagnostikā, transfuzioloģijā un imūnhematoloģijā, ģenētiskajā un molekulāri bioloģiskajā diagnostikā, hematoloģisko slimību ārstēšanas principos, terapeitiskajā radioloģijā, onkoloģijā, bērnu hematoloģijā, cilmes šūnu transplantācijā, hematoloģisko pacientu aprūpē geriatrijā, vispārējā hematoloģijā un šādu patoloģiju diagnostikā un ārstēšanā: akūtu leikožu un mielodisplastisku sindromu, limfoīdo malignitāšu, plazmas šūnu patoloģiju, mieloproliferatīvo onkohematoloģisko slimību, hemorāģisko stāvokļu un trombožu gadījumos.

2.34. Anesteziologs reanimatologs (P 18)

219. Anesteziologa reanimatologa specialitāte ir ārsta pamatspecialitāte. Anesteziologa reanimatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

220. Anesteziologa reanimatologa kom­petencē ir:

220.1. vispārējās, reģionālās un lokālās anestēzijas un vitālo funkciju nodrošināšana ķirurģisko operāciju un dažādu manipulāciju laikā;

220.2. pirmsanestēzijas un pēcanestēzijas aprūpe;

220.3. intensīvā terapija un reanimācija;

220.4. akūtu un hronisku sāpju terapija;

220.5. anestezioloģijā, reanimatoloģijā, intensīvajā terapijā, prehospitālajā un intrahospitālajā neatliekamajā un katastrofu medicīnā, kā arī algoloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

220.6. pārzināt un patstāvīgi lietot diagnostikā un ārstniecības procesā visas specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, tai skaitā ultrasonoskopijas iekārtas, rentgeniekārtas, endoskopijas iekārtas un citas tehnoloģijas.

221. Lai veiktu ārstniecisko darbību, anesteziologam reanimatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

221.1. vispārējās, reģionālās un lokālās anestēzijas un vitālo funkciju nodrošināšana ķirurģisko operāciju un dažādu manipulāciju laikā;

221.2. pirmsanestēzijas un pēcanestēzijas aprūpes veikšana;

221.3. intensīvās terapijas un reanimācijas pasākumu veikšana;

221.4. akūtu un hronisku sāpju terapija;

221.5. neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas palīdzības sniegšana;

221.6. diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana un iegūto rezultātu izvērtēšana;

221.7. specialitātē izmantojamo medicīnisko ierīču lietošana;

221.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

222. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:

222.1. pirmajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anatomijā, patoloģiskajā fizioloģijā, farmakoloģijā, fizikā un statistikā, informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, juridiskajos pamatos, vispārējā ķirurģijā, torakālajā ķirurģijā, dzemdniecībā, neiroloģijā, internajā medicīnā, kardioloģijā, elektrokardiogrāfijā, vispārējās anestezioloģijas pamatos, vispārējās reanimatoloģijas un intensīvās terapijas pamatos, intensīvās terapijas pamatos pediatrijā, kardiopulmonālās reanimācijas sniegšanā pieaugušajiem un bērniem;

222.2. otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:

222.2.1. anestēzijas lietošanā abdominālajā ķirurģijā, ginekoloģijā, uroloģijā, neiroķirurģijā, ortopēdijā un traumatoloģijā, oftalmoloģijā, pediatrijā un angioloģijā;

222.2.2. intensīvās terapijas lietošanā terminālo stāvokļu un elpošanas mazspējas gadījumos, trombembolijas, tauku embolijas, intoksikācijas, sepses, intrahospitālās un nozokomiālās infekcijas, hemo­stāzes traucējumu, diseminētās intravaskulārās koagulācijas sindroma (DIK), akūta respiratora distresa sindroma (ARDS), sistēmisko infekciju reakciju sindroma (SIRS) un multiplās orgānu disfunkcijas sindroma (MODS) gadījumos, kā arī ūdens–elektrolītu vielmaiņas traucējumu un skābju–sārmu līdzsvara traucējumu korekcijā un mākslīgās plaušu ventilācijas nodrošināšanā;

222.3. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas anestēzijas lietošanā torakālajā ķirurģijā, bronholoģijā, dzemdniecībā, pediatrijā, perifēro nervu blokādēs, kā arī intensīvās terapijas lietošanā neatliekamajā palīdzībā, neatliekamajā medicīnā, pediatrijā, klīniskajā mikrobioloģijā un hospitālajā epidemioloģijā;

222.4. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:

222.4.1. anestēzijas lietošanā plastiskajā un mikroķirurģijā, stomatoloģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, otolaringoloģijā, endokrīnajā ķirurģijā, akūtajā ķirurģijā un diagnostisko manipulāciju laikā, ambulatorajā un vienas dienas ķirurģiskajā stacionārā;

222.4.2. intensīvās terapijas lietošanā kardioloģijā, nieru aizstājterapijā un organisma detoksikācijā, toksikoloģijā, neiroķirurģijā, transfuzioloģijā;

222.5. piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās un praktiskās zināšanas anestēzijas un intensīvās terapijas lietošanā kardioķirurģijā, neonatoloģijā un pediatrijā, pacientiem ar apdegumiem, transplantoloģijā, prolongētajā centroaksiālajā anestēzijā, akūto un hronisko sāpju ārstēšanā, padziļinātajā kardiopulmonālajā reanimācijā, jaunu tehnoloģiju apgūšanā un zinātnisko darbu izstrādē.

2.35. Psihiatrs (P 19)

223. Psihiatrs ir ārsta pamatspecialitāte. Psihiatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

224. Psihiatra kompetencē ir veikt psihisko traucējumu un slimību diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un psihiatrisko rehabilitāciju.

225. Lai veiktu ārstniecisko darbību, psihiatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

225.1. psihiatrijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, tai skaitā objektīvās un subjektīvās psihiatriskās anamnēzes iegūšana;

225.2. pacienta psihiskā stāvokļa novērošana, novērtēšana un aprakstīšana;

225.3. psiholoģiskā un psihodiagnostiskā izmeklēšana, izpratne par darbu ar psihiatrijā izmantojamiem psiholoģisko un psihodiagnostisko testu komplektiem un izmeklēšanas metodiku psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;

225.4. speciālā neiropsihiatriskā izmeklēšana psihiatram nepieciešamajā apjomā: neiroloģiskas patoloģijas simptomu atklāšanai – neiroloģiskā izmeklēšana, teorētiskās zināšanas par smadzeņu šķidruma diagnostiku, elektroencefalogrāfiju, galvas smadzeņu datortomogrāfiju, kodolmagnētisko rezonansi, pozitronu emisijas tomogrāfiju;

225.5. psihofarmakoloģisko līdzekļu izmantošana psihisku un uzvedības traucējumu ārstēšanā;

225.6. modificētā elektrokonvulsīvā terapija, transkraniālā magnētiskā stimulācija un citas ārstēšanas metodes psihiatrijā;

225.7. zināšanas un prasmes krīžu psihoterapijā, atbalsta psihoterapijā un sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā psihiatram nepieciešamā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;

225.8. kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas teorija, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas lietošana psihisku un uzvedības traucējumu ārstēšanā psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija, grupu psihoterapijas izmantošana psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;

225.9. psihodinamiskās teorijas, kā arī psihisku un uzvedības traucējumu psihodinamiskā attīstība, psihodinamiskā psihoterapija psihiatram nepieciešamajā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;

225.10. izpratne par ergoterapiju, mākslas terapiju (vizuālā māksla, mūzika, deju–kustību, drāmas terapija) un fizioterapiju psihiatrisko pacientu rehabilitācijā;

225.11. multiprofesionālas komandas vadīšana ambulatorās un stacionārās ārstēšanas etapā un psihiatrisko pacientu rehabilitācijā;

225.12. ar alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu lietošanu saistītu psihisku un uzvedības traucējumu diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija psihiatram nepieciešamā apjomā, ko nosaka Latvijas Psihiatru asociācija;

225.13. neiroloģiskie traucējumi un saslimšanas psihiatram nepieciešamajā apjomā;

225.14. psihiski un uzvedības traucējumi bērnu un jauniešu vecumā psihiatram nepieciešamajā apjomā;

225.15. psihiatriskās aprūpes, ārstēšanas un rehabilitācijas organizēšana un vadīšana;

225.16. profesionālās darbības juridiskie pamati, tai skaitā par psihiatrisko ārstēšanu un rehabilitāciju pacientiem, kuriem ar tiesas lēmumu noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis.

226. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

226.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā psihopatoloģijā un psihiatrijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, psihofarmakoloģijā, atkarību psihiatrijā psihiatram nepieciešamajā apjomā, tiek apgūti psihoterapijas pamati, kā arī bērnu un jauniešu psihiatrijas pamati;

226.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, tiesu psihiatrijā, atkarību psihiatrijā, alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu ekspertīzes pamati, konsultāciju (Liasion) psihiatrijā, multiprofesionālajā psihiatriskajā rehabilitācijā, gerontopsihiatrijā, psihoterapijā psihiatriskajā klīnikā, ambulatorajā un sociālajā psihiatrijā, kā arī profesionālās darbības juridiskie aspekti.

2.36. Bērnu psihiatrs (P64)

227. Bērnu psihiatrs ir ārsta pamatspecialitāte. Bērnu psihiatra profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

228. Bērnu psihiatra kompetencē ir bērnu un jauniešu psihisko traucējumu un slimību diagnostika, ārstēšana, profilakse un psihiatriskā rehabilitācija.

229. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu psihiatram ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

229.1. bērnu psihiatrijā izmantojamās diagnostiskās metodes, tai skaitā objektīvās un subjektīvās psihiatriskās anamnēzes, kā arī attīstības anamnēzes iegūšana, akcentējot grūtniecības norisi, dzemdību patoloģiju un citu bioloģisko faktoru ietekmi;

229.2. pacienta psihiskā stāvokļa un neiropsihiskās attīstības novērošana, novērtēšana un aprakstīšana;

229.3. pacienta psihisko veselību un attīstību ietekmējošo psihosociālo un vides faktoru atpazīšana, novērtēšana un aprakstīšana;

229.4. psiholoģiskā un psihodiagnostiskā izmeklēšana un izpētes atzinumu interpretācija, darbs ar bērnu psihiatrijā izmantojamiem psiholoģisko un psihodiagnostisko testu komplektiem un izmeklēšanas metodiku bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.5. speciālā neiropsihiatriskā izmeklēšana bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā: neiroloģiskas patoloģijas simptomu atklāšanai – neiroloģiskā izmeklēšana, smadzeņu šķidruma diagnostika, elektroencefalogrāfija, galvas smadzeņu datortomogrāfija un kodolmagnētiskā rezonanse, kā arī iegūto rezultātu interpretācija;

229.6. bērnu psihiatrijā izmantojamās ārstnieciskās metodes, tai skaitā akūtu psihisku traucējumu ārstēšanas un riska vadīšanas metodes;

229.7. uz zinātniskiem pierādījumiem balstīta psihofarmakoloģisko līdzekļu izmantošana psihisku, uzvedības un neirālās attīstības traucējumu ārstēšanā, akcentējot īpaši bērniem lietojamos medikamentus un to devas;

229.8. krīžu psihoterapijas, atbalsta psihoterapijas, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas, uzvedības analīzes, spēļu terapijas un grupu psihoterapijas metožu izmantošana bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.9. kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas teorija, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas metožu lietošana psihisku, uzvedības un neirālās attīstības traucējumu ārstēšanā bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.10. psihodinamiskās teorijas, kā arī emociju un uzvedības traucējumu psihodinamiskā attīstība, psihodinamiskās psihoterapijas metožu izmantošana bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.11. izpratne par audiologopēdiju, ergoterapiju, fizioterapiju, uztura terapiju un mākslas terapiju (vizuāli-plastiskās mākslas, mūzikas, drāmas, deju un kustību) bērnu un jauniešu ar psihiskiem, uzvedības un neirālās attīstības traucējumiem rehabilitācijā;

229.12. multiprofesionālas komandas vadīšana ambulatorās un stacionārās ārstēšanas etapā un psihiatrisko pacientu rehabilitācijā;

229.13. psihisku un uzvedības traucējumu, kas ir saistīti ar alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu lietošanu, diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.14. psihisku un uzvedības traucējumu pieaugušo vecumā diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.15. tiesu psihiatrija bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.16. bērnu neiroloģija, pediatrija un medicīniskā ģenētika bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā;

229.17. psihiatriskās aprūpes, ārstēšanas un rehabilitācijas organizēšana un vadīšana;

229.18. profesionālās darbības juridiskie pamati, tai skaitā ar bērnu tiesībām un to aizstāvību saistītais vietējā un starptautiskā normatīvā regulējuma ietvars.

230. Rezidentūras ilgums bērnu psihiatra pamatspecialitātē ir četri gadi:

230.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā psihopatoloģijā un psihiatrijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, psihofarmakoloģijā, atkarību psihiatrijā, tiek apgūti psihoterapijas pamati, kā arī bērnu un jauniešu psihiatrijas pamati;

230.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas tiesu psihiatrijā, bērna attīstības novērtēšanā un neiropsihiskās attīstības traucējumu ārstēšanā un rehabilitācijā, bērnu neiroloģijā, pediatrijā un medicīniskajā ģenētikā bērnu psihiatram nepieciešamajā apjomā, klīniskajā bērnu psihiatrijā, psihoterapijā un multiprofesionālā rehabilitācijā bērnu psihiatrijā, kā arī profesionālās darbības juridiskie aspekti.

2.37. Narkologs (P 28)

231. Narkologs ir ārsta pamatspecialitāte. Narkologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

232. Narkologa kompetencē ir veikt atkarības slimību (alkohola, narkotisko, psihotropo un toksisko vielu, nikotīna, spēļu atkarības) profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju.

233. Lai veiktu ārstniecisko darbību, narkologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

233.1. atkarības slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana un rehabilitācija;

233.2. specialitātes, kas saistītas ar narkoloģiju (psihiatrija, neiroloģija un neatliekamā medicīniskā palīdzība);

233.3. narkoloģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

233.4. narkoloģijā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas un vadlīnijas;

233.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

234. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

234.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā psihopatoloģijā un psihiatrijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, psihofarmakoloģijā, neiroloģijā psihiatram nepieciešamajā apjomā, tiek apgūti psihoterapijas pamati, kā arī bērnu un jauniešu psihiatrijas pamati;

234.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā narkoloģijā, tiesu psihiatriskajā un narkoloģiskajā ekspertīzē, ambulatorajā narkoloģijā, kā arī alkohola atkarības teorētiskajos un klīniskajos aspektos, kā arī praktiskās iemaņas alkohola psihoterapeitiskās ārstēšanas metodēs;

234.3. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas narkotisko, psihotropo un toksisko vielu atkarības teorētiskajos un klīniskajos aspektos, alkohola, narkotisko, psihotropo toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarīgo pacientu psihoterapijas un psihosociālās rehabilitācijas metodēs, infekcijas slimībās, kā arī intensīvajā terapijā un toksikoloģijā.

2.38. Neirologs (P 20)

235. Neirologs ir ārsta pamatspecialitāte. Neirologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

236. Neirologa kompetencē ir veikt centrālās nervu sistēmas, perifēriskās nervu sistēmas un veģetatīvās nervu sistēmas slimību diagnostiku, ārstēšanu, ekspertīzi un profilaksi.

237. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neirologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

237.1. centrālās, perifēriskās un veģetatīvās nervu sistēmas klīniskā anatomija un klīniskā fizioloģija;

237.2. neiropatoloģijas, patoloģiskās neirofizioloģijas un neiropsiho­patoloģijas pamati;

237.3. neiroloģiskā ģenētika un neiroloģiskā imunoloģija;

237.4. neiroloģiskās anamnēzes ievākšanas metodika, ņemot vērā slimību un sociālo anamnēzi;

237.5. neiroloģiskās izmeklēšanas metodika, tehnikas principi un neiroloģisko slimību diagnostika;

237.6. neiroloģisko slimību ārstēšana, tās tehnikas principi, pacienta aprūpe nei­roloģiskās patoloģijas gadījumos, kā arī indikācijas, metodes un tehnika neiroloģisko pacientu rehabilitācijai;

237.7. neiroloģiskā intensīvā terapija un reanimācija;

237.8. indikācijas un metodika manipulāciju veikšanai nervu sistēmas slimību diagnostikai un ārstēšanai;

237.9. neiroloģisko pacientu uztura medicīniskie principi;

237.10. laboratorisko izmeklējumu metodika un datu izvērtēšana neiroloģisko slimību gadījumos;

237.11. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neirofizio­loģiskiem izmeklējumiem;

237.12. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neiroradio­loģiskiem un neiroultrasonogrāfiskiem izmeklējumiem;

237.13. indikācijas neiropatoloģiskiem izmeklējumiem – smadzeņu, perifērās nervu sistēmas un muskuļu biopsijai;

237.14. indikācijas un datu izvērtēšana neiroimunoloģiskiem izmeklē­jumiem;

237.15. indikācijas nervu sistēmas slimību ķirurģiskai ārstēšanai;

237.16. neiroloģisko slimību profilakses pasākumi;

237.17. psihisko traucējumu noteikšana neiroloģisko slimību diagnostikai un ārstēšanai nepieciešamajā apjomā;

237.18. indikācijas sociālterapeitiskiem pasākumiem, tai skaitā nervu sistēmas bojājumu hronisko procesu gadījumos;

237.19. smadzeņu nāves diagnozes noteikšana;

237.20. medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekme, to blakusefekti, preparātu maisījuma riska iespējas un normatīvie akti, kas reglamentē medikamentu izrakstīšanu;

237.21. neiroloģiskā pacienta apskates un izmeklēšanas medicīniskā dokumentācija;

237.22. medicīniski neiroloģiskā ekspertīze;

237.23. profesionālās darbības juridiskie pamati.

238. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi:

238.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā;

238.2. trešajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bērnu neiroloģijas klīnikā, neiroķirurģijas un neiroradioloģijas klīnikās, internās medicīnas klīnikās, neiroreanimācijas un intensīvās terapijas palātās stacionārā, neirooftalmoloģijas, neirootiatrijas un neiroloģiskās instrumentālās diagnostikas kabinetos, neiroloģiskās rehabilitācijas nodaļā stacionārā, psihiatrijas klīnikā (ar psihoterapijas apgūšanu), apgūti neiroloģisko slimību ģenētiskās diagnostikas principi;

238.3. ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neirologa darbā klīnikā un ambulatorajā ārstniecības iestādē.

2.39. Neirofiziologs (P 65)

239. Neirofiziologs ir ārsta pamatspecialitāte. Neirofiziologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

240. Neirofiziologa kompetencē ir:

240.1. veikt centrālās nervu sistēmas izmeklējumus bērniem un pieaugušajiem – elektroencefalogrāfiju, elektroencefalogrāfijas videomonitoringu, polisomnogrāfiju, poligrāfiju, multiplo miega latentuma testu, nomodā palikšanas testu, aktigrāfiju, ierosinātos potenciālus, intraoperatīvo neiromonitorēšanu, izsauktos potenciālus un transkraniālo magnētisko stimulāciju;

240.2. veikt perifērās nervu sistēmas, skeleta muskulatūras un neiromuskulārās pārvades izmeklējumus bērniem un pieaugušajiem – neirogrāfiju, kvantitatīvo sensoro testēšanu, elektromiogrāfiju, vienas šķiedras elektromiogrāfiju, dekrementa analīzi, nervu un muskuļu ultrasonogrāfiju;

240.3. novērtēt un sniegt atzinumu par centrālās nervu sistēmas, perifērās nervu sistēmas, neiromuskulārās pārvades un skeleta muskuļu neirofizioloģisko funkcionālo stāvokli, bojājuma pakāpi un raksturu;

240.4. sadarbībā ar neiroķirurgiem, neirologiem, bērnu neirologiem, rokas ķirurgiem, endokrinologiem un citu specialitāšu ārstiem lemt par pacienta turpmākās izmeklēšanas vai ārstēšanas taktiku.

241. Lai veiktu ārstniecisko darbību, neirofiziologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

241.1. nervu sistēmas anatomija, fizioloģija un farmakoķīmija;

241.2. nervu sistēmas klīniskā izmeklēšana un novērtēšana;

241.3. sensoro traucējumu izmeklēšana – kvantitatīvā sensorā testēšana, sensoro šķiedru neirogrāfiskā izmeklēšana;

241.4. motoro traucējumu izmeklēšana – vēlīnās motorās atbildes – A, F un H, motoro šķiedru neirogrāfiskā izmeklēšana;

241.5. neiromuskulārās pārvades traucējumu diagnostika – miastēniskā reakcija un vienas šķiedras elektromiogrāfija;

241.6. dažādu mononeiropātiju un polineiropātiju diagnostika un diferenciāldiagnostika, kraniālo nervu izmeklēšana;

241.7. nervu pinumu un saknīšu bojājumu diagnostika un diferenciāldiagnostika;

241.8. elektromiogrāfija – spontānas aktivitātes noteikšana, voluntāras aktivitātes izvērtēšana un interferences paterna analīze;

241.9. primāru un sekundāru skeleta muskuļu šķiedru bojājumu noteikšana;

241.10. miotonisku traucējumu diagnostika;

241.11. motoneironu bojājumu diagnostika;

241.12. trīces analīze;

241.13. autonomās nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa analīze;

241.14. nervu un nervu pinumu izmeklēšana ar ultrasonogrāfijas metodi;

241.15. skeleta muskuļu izmeklēšana ar ultrasonogrāfijas metodi;

241.16. botulīna toksīna preparātu ievadīšana muskuļos elektromiogrāfijas vai ultrasonogrāfijas kontrolē;

241.17. redzes ierosināto potenciālu iegūšana un analīze;

241.18. dzirdes ierosināto potenciālu iegūšana un analīze;

241.19. lāzerierosināto potenciālu iegūšana un analīze;

241.20. somatosensoro un citu ierosināto potenciālu iegūšana un analīze;

241.21. intraoperatīvā neiromonitorēšana, iegūto datu analīze;

241.22. transkraniālās magnētiskās stimulācijas rezultātā iegūto datu analīze;

241.23. elektroencefalogrāfijas tehnika, montāža, kalibrēšana, filtru lietošana;

241.24. nomoda elektroencefalogrammas veikšana;

241.25. smadzeņu funkcionālās aktivitātes izvērtēšana atbilstoši nobriešanai, aktivācijas procedūras veikšana un izvērtēšana;

241.26. elektroencefalogrāfijas pieraksta artefaktu identifikācija un korelācijas izvērtēšana;

241.27. epilepsijas un citu paroksizmālo stāvokļu diagnostika un izvērtēšana;

241.28. smadzeņu fokālu un difūzu bojājumu verificēšana elektroencefalogrāfijā;

241.29. smadzeņu nāves diagnostika ar elektroencefalogrāfiju;

241.30. smadzeņu bojājuma izvērtēšana komas pacientiem ar elektroencefalogrāfiju;

241.31. medikamentu un dažādu apreibinošu vielu ietekmes uz galvas smadzenēm izvērtēšana ar elektroencefalogrāfiju;

241.32. ilgtermiņa videoelektroencefalogrāfijas monitorēšana;

241.33. polisomnogrāfijas veikšana un iegūto datu analīze;

241.34. iemigšanas, miega traucējumu, medikamentu ietekmes izvērtēšana un miega deprivācijas veikšana, datus analizējot ar polisomnogrāfiju, poligrāfiju, multiplo miega latentuma testu, nomodā palikšanas testu, aktigrāfiju;

241.35. invazīvā EEG ar dziļajiem un subdurālajiem elektrodiem, tai skaitā intraoperatīva elektrokortikogrāfija;

241.36. profesionālās darbības juridiskie pamati.

242. Rezidentūras ilgums pamatspecialitātē ir četri gadi:

242.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā un bērnu neiroloģijā;

242.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģisko, neiroķirurģisko, dažādu somatisko slimību un traumatisku nervu bojājumu diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanas iespējās, izmantojot sensorās un motorās neirofizioloģijas, elektroencefalogrāfijas un perifēro nervu ultrasonogrāfijas metodes. Ultrasonogrāfijas metodes izmantošana tiek apgūta tādā apjomā un intensitātē, kāds noteikts ārstnieciskās un diagnostiskās metodes "M33 – Vispārējā ultrasonogrāfija" apgūšanai.

2.40. Bērnu neirologs (P 62)

243. Bērnu neirologs ir ārsta pamatspecialitāte. Bērnu neirologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

244. Bērnu neirologa kompetencē ir centrālās, perifērās un veģetatīvās nervu sistēmas slimību diagnostika, ārstēšana un profilakse pacientiem līdz 18 gadu vecumam.

245. Lai veiktu ārstniecisko darbību, bērnu neirologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

245.1. centrālās, perifērās un veģetatīvās nervu sistēmas klīniskā anatomija un fizioloģija;

245.2. neiropatoloģijas, patoloģiskās neirofizioloģijas un neiropsihopatoloģijas pamati;

245.3. neiroloģiskā ģenētika un neiroloģiskā imunoloģija;

245.4. nervu sistēmas slimību diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse;

245.5. anamnēzes iegūšana un pacienta izmeklēšanas metodika neiroloģijā;

245.6. nervu sistēmas slimību ķirurģiskās ārstēšanas indikācijas;

245.7. indikācijas un metodika manipulāciju veikšanai nervu sistēmas slimību diagnostikai un ārstēšanai;

245.8. intensīvā terapija un reanimācija neiroloģijā;

245.9. neiroloģisko pacientu uztura medicīniskie principi;

245.10. neiroloģisko izmeklējumu indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana;

245.11. laboratorisko izmeklējumu metodika un datu izvērtēšana neiroloģisko slimību gadījumos;

245.12. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neirofizioloģiskiem izmeklējumiem;

245.13. indikācijas, metodika un iegūto datu izvērtēšana neiroradioloģiskiem un neiroultrasonogrāfiskiem izmeklējumiem;

245.14. indikācijas neiropatoloģiskiem izmeklējumiem – smadzeņu, perifērās nervu sistēmas un muskuļu biopsijai;

245.15. indikācijas un datu izvērtēšana neiroimunoloģiskiem izmeklējumiem;

245.16. neiroloģisko slimību profilakses pasākumi;

245.17. psihisko traucējumu noteikšana neiroloģisko slimību diagnostikai un ārstēšanai;

245.18. smadzeņu nāves diagnozes noteikšana bērnu neirologam noteiktajā apjomā;

245.19. medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekmes, to blakusefekti, preparātu maisījuma riska iespējas un normatīvie akti, kas reglamentē medikamentu izrakstīšanu;

245.20. neiroloģiskā pacienta apskates un izmeklēšanas medicīniskā dokumentācija;

245.21. medicīniski neiroloģiskā ekspertīze;

245.22. sociālās aprūpes pasākumu noteikšana nervu sistēmas hronisku bojājumu gadījumā;

245.23. neiroloģisko slimību īpatnības bērniem;

245.24. neiroloģiskās izmeklēšanas īpatnības bērniem, neiroloģiskā izmeklēšana jaundzimušajiem un zīdaiņiem;

245.25. neiroloģisko slimību diagnostikas, ārstēšanas, rehabilitācijas, profilakses un ekspertīzes īpatnības bērniem;

245.26. profesionālās darbības juridiskie pamati.

246. Rezidentūras ilgums specialitātē ir četri gadi.

247. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas neiroloģijā, neiroķirurģijā, neiroradioloģijā, neiropatoloģijā, pediatrijā, bērnu neiroloģijā, neonatoloģijā, neiroloģiskajā rehabilitoloģijā, oftalmoloģijā, neirootiatrijā, neirofizioloģijā, neiroloģiskajā diagnostikā, bērnu psihiatrijā, ambulatorā dienesta specifikā, intensīvajā terapijā, nervu sistēmas slimību un neiroloģisko sindromu etioloģijā, patoģenēzē, morfoloģijā, klīniskajā ainā, diagnostikā, diferenciāldiagnostikā, ārstēšanā un profilaksē.

2.41. Oftalmologs (P 22)

248. Oftalmologs ir ārsta pamatspecialitāte. Oftalmologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.