Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu

370. Hepatologs ir ārsta papildspecialitāte. Hepatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

371. Hepatologa papildspecialitāti var iegūt internists, infektologs, pediatrs un gastroenterologs.

372. Hepatologa kompetencē ir aknu slimību diagnostika un ārstēšana, kā arī nepieciešamo profilakses un ārstniecības pasākumu ieteikšana pacientiem un citu specialitāšu ārstiem.

373. Lai veiktu ārstniecisko darbību, hepatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

373.1. aknu slimību diagnostika, klīniskās izpausmes, ārstēšanas un rehabilitācijas metodes, profilakse;

373.2. specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, to lietošana;

373.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

374. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

375. Rezidentūra hepatologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par aknu uzbūvi un fizioloģiju, aknu morfoloģiskajām izmaiņām dažādu slimību gadījumos, aknu bioķīmiskajām funkcijām un to izmaiņām dažādu slimību gadījumos, dzeltes patoģenētiskiem variantiem un to saistību ar konkrētajām slimībām, simptomiem un sindromiem, citolīzes sindromu un tā diferenciāldiagnostiku, holestāzes sindromu un tā patoģenētiskiem variantiem, aknu patoloģiju bioķīmiskajiem marķieriem, aknu slimību etioloģiskajiem faktoriem, staru diagnostiku aknu slimību gadījumos, endoskopisko metožu izmantošanu aknu slimību diagnostikā un ārstēšanā, aknu biopsijā, ģenētiskajos izmeklējumos aknu slimību diagnostikā un ārstēšanā, aknu slimību ārstēšanas principos, aknu transplantācijā un retransplantācijā, par vīrushepatītiem, infekciju un parazitārām slimībām, kas rada aknu bojājumus, par toksiskiem aknu bojājumiem, aknu autoimūnām slimībām, pārmantotām aknu slimībām, žults izvadceļu slimībām un ar tām saistītām aknu patoloģijām, aknu bojājumiem citu orgānu un sistēmu saslimšanas gadījumos, aknu nozīmi metabolā sindroma patoģenēzē, hroniskiem hepatītiem un hepatozēm, aknu cirozi, tās komplikācijām, ārstēšanas principiem, portālo hipertensiju, tās medikamentozo un ķirurģisko ārstēšanu, veidojumiem aknās (labdabīgi, ļaundabīgi, iedzimti, iegūti).

2.71. Imunologs (PP 03)

376. Imunologs ir ārsta papildspecialitāte. Imunologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

377. Imunologa papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

378. Imunologa kompetencē ir imūnmehānismu bojājumu rezultātā radušos slimību diagnosticēšana, ārstēšana un pētīšana.

379. Lai veiktu ārstniecisko darbību, imunologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

379.1. imunoloģijas pamati un imunoloģisko reakciju norises dažādu fizioloģisku un patoloģisku stāvokļu gadījumos;

379.2. imunoloģijā izmantojamās klīniski laboratoriskās diagnostikas metodes un manipulācijas un iegūto datu interpretācija;

379.3. imunoloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces;

379.4. imūnterapijas metodes, imūnterapeitisko līdzekļu darbības principi un lietošana;

379.5. profesionālās darbības juridiskie pamati.

380. Rezidentūras ilgums papildspecialitātē ir četri gadi:

380.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;

380.2. trešajā un ceturtajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas imunoloģijas pamatos, par imūno reakciju veidiem un norisēm, par laboratoriskās diagnostikas metodēm un iegūto datu izvērtēšanu imūnpatoloģiju diagnostikā, par imunoloģijā izmantojamām manipulācijām, aparatūru un instrumentiem, iedzimtiem un iegūtiem, primāriem un sekundāriem imūndeficītiem, infekciju imunoloģiju un AIDS, autoimūno slimību imunoloģiju, par paaugstinātas jutības reakcijām, transplantoloģijas imunoloģiju, par audzēju imunoloģiju, neiroimunoloģiju, kā arī par imūnterapijas principiem, veidiem un lietošanas indikācijām un imūnmodulējošo preparātu darbības mehānismiem, efektiem un blaknēm.

2.72. Homeopāts (PP 04)

381. Homeopāts ir ārsta papildspecialitāte. Homeopāta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

382. Homeopāta papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

383. Homeopāta kompetencē ir pacientu homeopātiskā ārstēšana ar preparātiem, kuri gatavoti no dabas produktiem – augiem, minerāliem, dzīvniekiem u. c.

384. Lai veiktu ārstniecisko darbību, homeopātam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

384.1. homeopātisko preparātu izvēles principi;

384.2. diagnostisko un ārstniecisko metožu izvēle;

384.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

385. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

386. Rezidentūra homeopāta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas homeopātiskās medicīnas vēsturē un attīstībā, homeopātijas filozofijā, deontoloģijā homeopāta praksē, homeopātijas teorijā, homeopātiskajās zālēs, to avotos, dinamizācijā vai potencēšanā, potencēšanas iemeslos, homeopātisko zāļu klīniskajos pētījumos, homeopātisko zāļu patoģenēzē, homeopātisko zāļu izvēles metodikā, homeopātijas saistībā ar patoloģiju, miazmu pamata principos, veselības un slimības koncepcijā, slimības paasinājumos un to nozīmē taktikas izvēlē.

2.73. Estētiskās medicīnas ārsts (PP 05)

387. Estētiskās medicīnas ārsts ir ārsta papildspecialitāte. Estētiskās medicīnas ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

388. Estētiskās medicīnas ārsta papildspecialitāti var iegūt pamatspecialitāšu ārsti.

389. Estētiskās medicīnas ārsta kompetencē ir veselības estētiskā aprūpe, kas ar minimāli invazīvu medicīnisku procedūru un līdzekļu pielietojumu uzlabo pacienta ārieni, seju un ķermeni.

390. Lai veiktu ārstniecisko darbību, estētiskās medicīnas ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

390.1. prasme novērtēt ādas un ķermeņa novecošanās posmus, veidus, hronoloģiskās un fotonovecošanās īpatnības, sejas analīze, ietverot izpratni par statiskām un dinamiskām rievām, sejas kontūru un uzacu loku vecuma izmaiņām, sejas novecošanās pazīmes un izpausmes, cilvēka anatomija, ādas un zemādas struktūra, muskuloaponeirotiskā sistēma (SMAS) u. c.;

390.2. prasme novērtēt organismu pārklājošo audu (ādas, zemādas, fascijas, muskuļu u. c.) iedzimtu un iegūtu patoloģiju, tās diagnostika, ārstēšana, ādas onkopatoloģijas pamatzināšanas;

390.3. zināšanas par cilvēka novecošanas un audu involūcijas procesiem un profilaktisko iedarbību uz tiem;

390.4. zināšanas par biooptiku, dažādu enerģiju un audu mijiedarbību;

390.5. pārzināt injicējamo biomateriālu terapeitiskās un estētiskās medicīnas indikācijas un kontrindikācijas, ievadīšanas tehniku, neatliekamās palīdzības sniegšanu komplikāciju gadījumos;

390.6. izpratne par neirotoksīnu farmakoloģisko iedarbību uz ādas struktūrām un muskuļiem, A tipa botulīna preparātu pielietojuma indikācijas, kontrindikācijas, rīcība komplikāciju gadījumos;

390.7. zināšanas par kosmetoloģiskām procedūrām – ķīmiskiem pīlingiem, mezoterapiju, biorevitalizāciju, kosmetoloģisko masāžu, kosmetoloģiskām aparātprocedūrām u. c.;

390.8. zināšanas par plastiskās ķirurģijas iespējām, prasme diferencēt pacientus atbilstošām estētiskās medicīnas metodēm vai plastiskās ķirurģijas procedūrām;

390.9. fotodokumentācijas pamati;

390.10. kosmetoloģijā izmantojamās medicīniskās ierīces un prasme darboties ar tām (lāzeri, radiofrekvenču un ultraskaņas iekārtas);

390.11. pirmās palīdzības un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;

390.12. ārsta profesionālā ētika;

390.13. profesionālās darbības juridiskie pamati.

391. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

392. Rezidentūra estētiskās medicīnas ārsta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dermatoloģijā, ķirurģijā, onkoloģijā, preventīvajā medicīnā, praktiskajā un plastiskajā anatomijā, specifiskās diagnostikas metodēs, estētiskajā dermatoloģijā, kosmetoloģijas farmakoloģijā, fizikālajā medicīnā, seksuāli transmisīvajās slimībās un infekciju slimībās.

2.74. Dietologs (PP 06)

393. Dietologs ir ārsta papildspecialitāte. Dietologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

394. Dietologa papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

395. Dietologa kompetencē ir konsultēt pacientus par uztura izvēli dažādās vecuma grupās veselības saglabāšanai un slimību profilaksei, nozīmēt uztura terapiju un monitorēt tās efektivitāti dažādu slimību gadījumā.

396. Lai veiktu ārstniecisko darbību, dietologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

396.1. vesela un slima cilvēka uzturs dažādos dzīves posmos ar dažādu fiziskās aktivitātes pakāpi;

396.2. uzturvielas, to daudzuma noteikšana, ēdināšanas veidi un režīmi, ēdienkartes sastādīšana, pārtikas produktu izvēle, ēdiena gatavošanas veidi;

396.3. diagnostikas metodes dietoloģijā;

396.4. klīniskā uztura terapija un uztura terapijas veidi pediatrijā, internās medicīnas nozarēs, ķirurģijā, onkoloģijā, neiroloģijā un psihiatrijā;

396.5. prasmes novērtēt ķermeņa uzbūvi, uzturvielu trūkumu vai pārmērīgu daudzumu, izvērtēt laboratoriskās un instrumentālās izmeklēšanas rezultātus;

396.6. profesionālās darbības juridiskie pamati.

397. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

398. Rezidentūra dietologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas par internās medicīnas nozaru, ķirurģisko, onkoloģisko, neiroloģisko, psihiatrisko pacientu uztura terapiju, sporta uzturu, uztura izvēli dažādās vecuma grupās veselības saglabāšanai un slimību profilaksei, uztura terapiju dažāda vecuma cilvēku grupās.

2.75. Seksologs, seksopatologs (PP 11)

399. Seksologs, seksopatologs ir ārsta papildspecialitāte. Seksologa, seksopatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

400. Seksologa, seksopatologa papildspecialitāti var iegūt psihiatrs, neirologs, ginekologs, dzemdību speciālists, urologs, ģimenes (vispārējās prakses) ārsts, internists, pediatrs, geriatrs, tiesu medicīnas eksperts, dermatologs venerologs, psihoterapeits un fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts.

401. Seksologa, seksopatologa kompetencē ir ārstnieciskā ambulatorā un klīniskā seksoloģija, seksopatoloģija, seksuālās neveselības diagnostika, diferenciāldiagnostika saistībā ar slimībām, uzvedības un domāšanas negatīviem stereotipiem, patoloģisku seksuālo komunikāciju, kā arī ekspertīze cilvēka seksualitātes jomā, mūžizglītība un zinātniska darbība cilvēka veselīgas seksualitātes un auglības jomā, veselīgas novecošanas jomā.

402. Lai veiktu ārstniecisko darbību, seksologam, seksopatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

402.1. cilvēka seksualitātes un seksuālās patoloģijas vēsture, ārstnieciskās seksoloģijas attīstība, seksuālās deviācijas, biopsihosociālā pieeja indivīdam, komunikācijas īpatnības darbā ar dažāda dzimuma pārstāvjiem, dažāda vecuma indivīdiem, pāra attiecību dinamika, sistēmiska pieeja ģimenei;

402.2. seksuālās un reproduktīvās veselības jēdziens, auglības jēdziens, seksuālās un reproduktīvās (auglības) dzīves kvalitāte, to ietekmējošie faktori;

402.3. embrionālās patoloģijas, bērnu un pusaudžu psihiatrijas pamati, edipālās, pusmūža krīzes izvērtēšanas iespējas, psihoanalītiska pieeja ģimenes terapijai, lai pacientam palīdzētu reorganizēt savu intersubjektīvo telpu;

402.4. kriminālā seksopatoloģija;

402.5. indivīda, pāra, ģimenes, dzimtas, dažādu sabiedrības grupu un sabiedrības kopuma seksuālās un reproduktīvās veselības somatiskās, psiholoģiskās, psihosociālās, izglītības un kultūras līmeņa novērtēšana;

402.6. konfidencialitātes, bioētikas un starptautisko cilvēktiesību principu ievērošana psihoseksuālās veselības aprūpē un seksologa, seksopatologa, pāru un ģimenes konsultanta darbā;

402.7. biseksuālas un homoseksuālas personas identitāte, indivīda dzīvesveida īpatnības multikulturālā un transkulturālā vidē;

402.8. integratīva seksterapija, rehabilitācija un preventīvie pasākumi;

402.9. seksualitātes drošību ietekmējošie faktori;

402.10. seksuālās aktivitātes veidi;

402.11. seksa palīglīdzekļi, to izmantošana pacientiem ar seksuālu neveselību, invaliditāti, pāru terapijā, kvalitatīvai un nekaitīgai dzimumdzīves pilnveidošanai;

402.12. sekss grūtniecības laikā;

402.13. seksuālā orientācija;

402.14. bailes no seksualitātes un dzimumdzīves;

402.15. seksuālā vardarbība;

402.16. seksuālā izglītošana (dzimumizglītība un dzimumaudzināšana) indivīda dažādos vecuma posmos;

402.17. indivīda dzimumkonstitūcijas rādītāji;

402.18. psihoseksuālas attīstības fāzes;

402.19. normālas seksualitātes izpausmes vīrietim un sievietei;

402.20. seksualitāte cilvēka dažādos vecuma posmos;

402.21. sievietes un vīrieša seksuālās un reproduktīvās sistēmas norma un patoloģija;

402.22. sievietes un vīrieša seksuālās un reproduktīvās sistēmas izmeklēšana;

402.23. sievietes un vīrieša seksuālo patoloģiju klasifikācija, diagnostika, analīze, ārstēšana un rehabilitācija;

402.24. farmakoloģija seksualitātes jomā, higiēnas seksoloģiskie aspekti;

402.25. ķermeņa kopšana, seksuālās un reproduktīvās sistēmas higiēna;

402.26. heteroseksuālu un homoseksuālu pāru, ģimeņu konsultēšana, korekcijas un ķirurģiskas terapijas lietošanas iespējas seksuālo patoloģiju gadījumos;

402.27. bērna radīšanas seksoloģiskie aspekti;

402.28. ģimenes attīstības plānošana;

402.29. dabīgā un mākslīgā apaugļošana, tās principi;

402.30. seksterapija un ārstnieciskā kognitīvā hipnoterapija, autogēnais treniņš personām ar seksuālās veselības traucējumiem, personām ar invaliditāti, ekspertīzes darbs seksuālās patoloģijas jomā tiesu medicīnā;

402.31. ekspertīzes darbs seksuālās patoloģijas jomā, tiesu medicīniskā ekspertīze seksuālās patoloģijas jomā, bērnu, pusaudžu un jauniešu seksuālās izmantošanas ekspertīze;

402.32. bērnu, pusaudžu, jauniešu un pieaugušo izglītības metodes seksuālās orientācijas, uzvedības un komunikācijas, ģimenes plānošanas un veidošanas jomā;

402.33. kontracepcijas veida, metožu un līdzekļu izvēle;

402.34. profesionālās darbības juridiskie pamati.

403. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

404. Rezidentūra seksologa, seksopatologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bāzes seksoloģijā, seksopatoloģijā, seksoloģiskajā konsultēšanā, izmeklēšanā, diferenciāl­diagnostikā, multimodālā un integratīvā, ambulatorā un klīniskā terapijā, ekspertīzē, komunikācijā ar pāri, ģimeni, dažāda vecuma un dzimuma indivīdiem, par iespējām izglītošanas un rehabilitācijas jomās, par preventīviem pasākumiem seksuālās dzīves kvalitātes jomā, kā arī dzimumaudzināšanā.

2.76. Eksperts (PP 13)

405. Eksperts ir ārsta, zobārsta papildspecialitāte. Eksperta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

406. Eksperta papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti un zobārsts, ja attiecīgajā pamatspecialitātē ārsts vai zobārsts ir nostrādājis ne mazāk kā trīs gadus.

407. Eksperta kompetencē ir medicīniskās ekspertīzes veikšana.

408. Lai veiktu profesionālo darbību, ekspertam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

408.1. personas veselības stāvokļa atbilstības izvērtēšana, pamatojoties uz medicīnisko dokumentāciju, kā arī, ja nepieciešams, – personīgi veicot personas izmeklēšanu;

408.2. personas veselības stāvokļa izvērtēšana dienestam Iekšlietu ministrijas padotības iestādēs, Nacionālajos bruņotajos spēkos, kā arī Ieslodzījuma vietu pārvaldē;

408.3. personas veselības traucējumu rakstura, pakāpes, to ietekmes uz funkcionālajām spējām un darbspējām izvērtēšana;

408.4. ārstniecības personu profesionālās darbības un ārstniecības iestāžu darbības novērtēšana atbilstoši normatīvajos aktos par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām noteiktajām prasībām;

408.5. sniegto veselības aprūpes pakalpojumu pamatotības un efektivitātes novērtēšana;

408.6. medicīnas ētika un deontoloģija;

408.7. saskarsmes psiholoģijas pamati;

408.8. profesionālās darbības juridiskie pamati.

409. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

410. Rezidentūra eksperta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

410.1. medicīniskā ekspertīze, eksperta atzinums, tā sagatavošana un noformēšana;

410.2. slimības diagnozes un ārstēšanas vadlīnijas, uz pierādījumiem balstīta medicīna;

410.3. pārejoša un nepārejoša (ilgstoša) darbnespēja;

410.4. personas funkcionālās spējas un to novērtējums;

410.5. medicīniskā dokumentācija un medicīniskā lietvedība;

410.6. medicīnas ētika un deontoloģija;

410.7. saskarsmes psiholoģijas pamati;

410.8. veselības aprūpes organizācija un finansēšana;

410.9. normatīvie akti, kas regulē veselības aprūpi;

410.10. tiesvedības prakse medicīnā (administratīvo, civillietu un krimināllietu tiesvedības process, Latvijas Ārstu biedrības aroda tiesa, prakses ārstu civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana).

2.77. Hipnoterapeits (PP 15)

411. Hipnoterapeits ir ārsta papildspecialitāte. Hipnoterapeita profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

412. Hipnoterapeita papildspecialitāti var iegūt ģimenes (vispārējās prakses) ārsts, internists, psihiatrs, neirologs, ginekologs dzemdību speciālists, pediatrs, urologs, dermatologs venerologs, narkologs, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, psihoterapeits un geriatrs.

413. Hipnoterapeita kompetencē ir:

413.1. pacienta neirotisko, psihosomatisko un uzvedības traucējumu, kā arī dažādu atkarību ārstēšana, lietojot psihodinamiskās un psihoanalītiskās hipnoterapijas, kognitīvās hipnoterapijas, psihodinamiskās un sociodinamiskās psihiatrijas, psihosomatiskās medicīnas metodes, kā arī sistēmiskās ģimenes terapijas, integratīvās seksterapijas un kombinētās terapijas metodes;

413.2. pacienta galvas smadzeņu darbības/aktivitātes, sirdsdarbības ritma, stresa, muskuļu tonusa monitoringu veikšana, pacienta ķermeņa ādas elektriskās aktivitātes, bioķīmisku rādītāju un neirofizioloģisko pārmaiņu izvērtēšana, strādājot kopīgi ar elektroencefalogrāfijas, neiroradioloģijas un citiem speciālistiem;

413.3. depresijas, trauksmes, sāpju un citu klīniski aprobētu skalu un psiholoģisku testu lietošana, izvērtējot pacienta veselības stāvokli pirms un pēc hipnoterapijas sesijas, ārstēšanas kursa laikā un noslēgumā;

413.4. pacienta nosūtīšana pie ģimenes (vispārējās prakses) ārsta vai citiem ārstiem speciālistiem papildapsekojumu veikšanai, ja pacientam ir kontrindikācijas aktīvas hipnoterapijas veikšanai, kā arī lai veiktu diferenciāldiagnostiku.

414. Lai veiktu ārstniecisko darbību, hipnoterapeitam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

414.1. slimību, ciešanu un traucējumu (psihisko, psihosomatisko, uzvedības, afektīvi kognitīvo, attiecību un seksuālās dzīves) etioloģija, patoģenēze, diagnostika, diferenciāldiagnostika, ārstēšana, profilakse un rehabilitācija, pamatojoties uz integratīvu biopsihosociālu pieeju pacientam;

414.2. konfidencialitātes, bioētikas un starptautisko cilvēktiesību principu ievērošana profesionālajā darbā.

415. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

416. Rezidentūra hipnoterapeita papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūras laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas psihodinamiskajā un psihoanalītiskajā hipnoterapijā, kognitīvajā hipnoterapijā, kognitīvajā hipnodrāmā, integratīvajā multimodālajā psihoterapijā, dzīļu psiholoģijā, psihosomatiskajā un ģimenes medicīnā, integratīvajā seksterapijā, psihodinamiskajā un sociodinamiskajā psihiatrijā, psihodiagnostiskajā testēšanā, hipnouzņēmības noteikšanā, kvalitatīvu un kvantitatīvu pētīšanas metožu lietošanā hipnoterapeitisko sesiju laikā, hipnoterapeitiskās komunikācijas īpatnībās darbā ar bērnu, pusaudzi, pieaugušo, pāri un ģimeni, grupu, gados veciem pacientiem, pacientiem ar neirotiskiem, psihosomatiskiem veselības, uzvedības traucējumiem, indivīdiem rehabilitācijā, profesionālās darbības juridiskajos un ētiskajos pamatos. Hipnoterapeits reflektē supervīzijās pie sertificētiem psihodinamiskās hipnoterapijas speciālistiem.

2.78. Algologs (PP 16)

417. Algologs ir ārsta papildspecialitāte. Algologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

418. Algologa papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

419. Algologa kompetencē ir dažādu veidu sāpju diagnostika, ārstēšana, novērtēšana, novērošana un profilakse un attiecīgo pacientu aprūpe.

420. Lai veiktu ārstniecisko darbību, algologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

420.1. sāpju sajūtas klīniskā anatomija un fizioloģija, sāpju receptori, sāpju sajūtas transmisijas perifērie un centrālie mehānismi;

420.2. sāpju transmisijas un modulācijas farmakoloģija, neirotransmiteru veidi, to loma sāpju pārvadīšanā, pārveidē un centrālajā sensibilizācijā;

420.3. sāpju novērtēšanas un mērīšanas kritēriji, to izmantošanas iespējas un rezultātu novērtējums;

420.4. sāpju psihosociālie aspekti;

420.5. sāpju medikamentozās terapijas iespējas;

420.6. sāpju ārstēšanas iespējas ar fizikālām metodēm, rehabilitācijas pasākumu komplekss;

420.7. neķirurģiskās perifērās stimulējošās un reflektorās tehnoloģijas, to iespējas un indikācijas;

420.8. sāpju ķirurģijas metodes un neirostimulācijas metožu principi un indikācijas;

420.9. blokāžu tehnoloģiju indikācijas un iespējas, metodikas;

420.10. psihoterapijas metodes sāpju terapijas kontekstā, to veidi, indikācijas un metodika;

420.11. multiprofesionālās sāpju terapijas principi, to nodrošināšanas iespējas;

420.12. sāpju sindroma taksonomija un specifiskie sāpju sindromi;

420.13. akūto pēcoperācijas un pēctraumatisko sāpju aprūpes principi;

420.14. sāpju sindroms un tā īpatnības dažādās vecuma grupās;

420.15. sāpju kompensācijas un darba ekspertīzes jautājumi;

420.16. pacienta izmeklēšanas un ārstēšanas medicīniskā dokumentācija;

420.17. ētikas un deontoloģijas jautājumi pacientu aprūpē un zinātniskajos pētījumos;

420.18. profesionālās darbības juridiskie pamati.

421. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

422. Rezidentūra algologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas akūtu pēcoperācijas un pēctraumatisku sāpju aprūpē, reimatisko un miofasciālo, ortopēdisko, neiropātisko un galvassāpju, onkoloģisko, perifēro vaskulāro, hronisko viscerālo, orofaciālo un temporomandibulāro sāpju un orālās patoloģijas pacientu aprūpē, neiroķirurģiskajās un citās invazīvajās metodēs sāpju ārstēšanā, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas terapijas metodēs sāpju ārstēšanā, sāpju pacientu psihoterapijas pamatos, neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā, dažādu sāpju sindromu etioloģijā, patoģenēzē, klīniskajās izpausmēs un īpatnībās, to diagnostikā un terapijas principos visās vecuma grupās, sāpju iedalījumā, sāpju sajūtas klīniskajā anatomijā un fizioloģijā, multiprofesionālajā sāpju aprūpē.

2.79. Osteopāts (PP 17)

423. Osteopāts ir ārsta papildspecialitāte. Osteopāta profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

424. Osteopāta papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

425. Osteopāta kompetencē ir pacienta osteopātiska ārstēšana, kas balstīta uz biomehānikas principiem.

426. Lai veiktu ārstniecisko darbību, osteopātam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

426.1. medicīniskās palīdzības sniegšana pacientam, veicot slimību diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi;

426.2. osteopātijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to izpildes metodika;

426.3. konsultāciju sniegšana pacientam, viņa piederīgajiem un citām ārstniecības personām;

426.4. profesionālās darbības juridiskie pamati.

427. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

428. Rezidentūra osteopāta papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 180 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas osteopātiskajā koncepcijā un filozofijā, strukturālajā osteopātijā, anatomijā, fizioloģijā, patoloģiskajā fizioloģijā, kraniālajā osteopātijā, neiroveģetatīvajā osteopātijā, miofasciālajā osteopātijā, osteopātiskajā diagnostikā un osteopātiskajā radioloģijā, osteopātijas koncepcijā un filozofijā, strukturālajā osteopātijā, kraniālajā osteopātijā, neiroveģetatīvajā osteopātijā, viscerālajā osteopātijā, miofasciālajā osteopātijā un psihosomatiskajā medicīnā, viscerālajā osteopātijā, kraniālajā osteopātijā, viscerālajā osteopātijā, neiroveģetatīvajā osteopātijā, ginekoloģijā, androloģijā, uroloģijā, osteopātijā dzemdniecībā, pediatrijā, otolaringoloģijā, neiroloģijā, kardioloģijā, pneimonoloģijā, gastroenteroloģijā, stomatoloģijā, ortodontijā un osteopātiskajā pieejā neatliekamos stāvokļos.

2.80. Flebologs (PP 18)

429. Flebologs ir ārsta papildspecialitāte. Flebologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

430. Flebologa papildspecialitāti var iegūt asinsvadu ķirurgs, ķirurgs, sirds ķirurgs, dermatologs venerologs, radiologs un ginekologs dzemdību speciālists.

431. Flebologa kompetencē ir vēnu un limfvadu slimību diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse.

432. Lai veiktu ārstniecisko darbību, flebologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

432.1. vēnu un limfvadu slimību etioloģija, diagnostika, klīniskās izpausmes, ārstēšanas un rehabilitācijas metodes, profilakse;

432.2. specialitātē izmantojamās medicīniskās ierīces, to lietošana;

432.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.

433. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

434. Rezidentūra flebologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vsmaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas asinsvadu ķirurģijā, tai skaitā ambulatorajā, asinsvadu ultrasonogrāfijā, specializētajā anestezioloģijā, specializētajā vēnu ķirurģijā, ambulatorajā fleboloģijā, hematoloģijā, limfoloģijā, specializētajā fizioterapijā un fizikālajā medicīnā.

2.81. Transplantologs (PP 19)

435. Transplantologs ir ārsta papildspecialitāte. Transplantologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

436. Transplantologa specialitāti var iegūt ķirurgs, sirds ķirurgs, bērnu ķirurgs, torakālais ķirurgs un urologs.

437. Transplantologa kompetencē ir:

437.1. iegūt donororgānus un donoraudus;

437.2. ķirurģiski ārstēt pacientus, pārstādot donororgānus (nieres, aizkuņģa dziedzeri, aknas, zarnas).

438. Lai veiktu ārstniecisko darbību, transplantologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

438.1. indikācijas un kontrindikācijas ārstēšanai ar transplantācijas metodi dažādu orgānu funkciju neatgriezeniska zuduma gadījumā;

438.2. pacientu atlase transplantācijai;

438.3. potenciālo donoru izvērtēšana;

438.4. orgānu un audu ķirurģiskā eksplantācija;

438.5. orgānu un audu konservācija, izvērtējot to derīgumu transplantācijai;

438.6. orgānu un audu sadale un apmaiņa, pamatojoties uz medicīniskiem kritērijiem;

438.7. orgānu un audu transplantācijas operāciju izpildes tehnika;

438.8. pacientu novērošana un ārstēšana periodā pēc transplantācijas;

438.9. transplantācijas imunoloģija;

438.10. imūnsupresīvā terapija transplantoloģijā;

438.11. audu un orgānu donoru allokācija un selekcija;

438.12. orgānu transplantācijas un donora dienesta organizācija;

438.13. dzīvībai svarīgo orgānu transplantācijas tehnika;

438.14. audu un šūnu transplantācija;

438.15. orgānu konservācijas šķīdumi;

438.16. medikamentu darbības mehānismi un to blakusefekti;

438.17. profesionālās darbības juridiskie pamati.

439. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

440. Rezidentūra transplantologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 180 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas transplantoloģijā, nefroloģijā, uroloģijā, sirds un asinsvadu ķirurģijā, reanimatoloģijā, imunoloģijā, transfuzioloģijā, gastroenteroloģijā, kardioloģijā, endokrinoloģijā, morfoloģijā.

2.82. Transfuziologs (PP 24)

441. Transfuziologs ir ārsta papildspecialitāte. Transfuziologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

442. Transfuziologa papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

443. Transfuziologa kompetencē ir, pārzinot klīnisko transfuzioloģiju un transfuzioloģijas medicīniskās tehnoloģijas:

443.1. sniegt pacientiem kvalificētu transfuzioloģisko palīdzību;

443.2. uzraudzīt efektīvu asins komponentu pielietošanu ārstniecības iestādēs un veikt auditus par asins komponentu efektīvu pielietošanu;

443.3. nodrošināt labās prakses vadlīniju ieviešanu un uzturēšanu ārstniecības iestādes asins kabinetā un asins sagatavošanas iestādē;

443.4. piedalīties asins komponentu transfūziju vadlīniju, tostarp intra- un pēcoperācijas šūnu glabāšanas tehnikas un pirmsoperācijas anēmijas ārstēšanas vadlīniju, izstrādē;

443.5. piedalīties pacienta asins pārvaldības programmā ārstniecības iestādē;

443.6. uzturēt hemovigilances sistēmas darbību ārstniecības iestādē;

443.7. sagatavot kvalitatīvas asinis un asins komponentus;

443.8. veikt donoru un pacientu imūnhematoloģisko izmeklēšanu;

443.9. sniegt aferēzes ārstnieciskos pakalpojumus;

443.10. sekmēt asins un asins komponentu donoru kustības attīstību un uzturēšanu.

444. Lai veiktu ārstniecisko darbību, transfuziologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

444.1. donoru kustības veicināšana;

444.2. donoru atlase, blakņu profilakse, uzskaite un neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšana;

444.3. asins un asins komponentu sagatavošana, testēšana, atlase, uzglabāšana, izsniegšana, transportēšana, kvalitātes kontrole;

444.4. labās prakses principi un kvalitātes sistēma asins dienestā;

444.5. asins komponentu drošība un izsekojamība (hemovigilance);

444.6. asins komponentu, asins pagatavojumu un asins aizvietotāju klīniskā lietošana dažādās medicīnas nozarēs un dažādu profilu nodaļās stacionārā;

444.7. asins komponentu transfūziju blakņu profilakses, diagnostikas, ārstēšanas un uzskaites nodrošināšana, ziņošana par blaknēm;

444.8. ārstnieciskās aferēzes procedūras;

444.9. konsultatīvās transfuzioloģijas palīdzības nodrošināšana;

444.10. donoru un pacientu asins paraugu imūnhematoloģiskā izmeklēšana;

444.11. profesionālās darbības juridiskie pamati.

445. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

446. Rezidentūra transfuziologa papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 60 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas: asins dienesta darbības principos, asins dienesta medicīnas ētikas normās, labās prakses principos un kvalitātes sistēmā asins dienestā, asins dienesta darbību reglamentējošajos normatīvajos aktos, vadlīnijās asins komponentu sagatavošanā, testēšanā, atlasē, marķēšanā, uzglabāšanā, izsniegšanā un transportēšanā, asins komponentu kvalitātes kontroles noteikumos, donoru kustības veicināšanā un attīstībā, donoru atlases noteikumos, asins komponentu drošībā un izsekojamībā (hemovigilance), vadlīnijās un medicīniskajās tehnoloģijās asins komponentu transfūziju terapijā, asins komponentu nomenklatūrā, klīniskajā lietošanā dažādās medicīnas nozarēs un dažādu profilu nodaļās stacionārā (hematoloģija, neonatoloģija, infektoloģija, ķirurģija, intensīvā terapija, imunoloģija), pēctransfūziju blakņu diagnostikā, ārstēšanā un profilaksē, asins pagatavojumu nomenklatūrā, ražošanas principos un klīniskajā lietošanā, asins aizvietotājos un to klīniskajā lietošanā, ārstnieciskās aferēzes medicīniskajās tehnoloģijās un klīniskajā lietošanā, donoru un pacientu asins paraugu imūnhematoloģiskās izmeklēšanas medicīniskajās tehnoloģijās.

2.83. Andrologs (PP 25)

447. Andrologs ir ārsta papildspecialitāte. Androloga profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

448. Androloga papildspecialitāti var iegūt visu pamatspecialitāšu ārsti.

449. Androloga kompetencē ir:

449.1. vīrieša reproduktīvās sistēmas slimību diagnostika, ārstēšana un profilakse;

449.2. vīrieša reproduktīvās veselības kvalitatīvo un kvantitatīvo rādītāju novērtēšana, sistēmiska un sindromoloģiska androloģisko traucējumu analīze, androloģisko traucējumu diagnostika un integratīva ārstēšana, profilaktisko un rehabilitācijas pasākumu noteikšana.

450. Lai veiktu ārstniecisko darbību, andrologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

450.1. vīrieša reproduktīvās sistēmas etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, ārstēšana un profilakse;

450.2. androloģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu lietošana un izvērtēšana;

450.3. neauglības epidemioloģija, reproduktīvā stratēģija;

450.4. jaundzimušo dzimumu attiecības, sociālie faktori;

450.5. gamētu maturāciju un apaugļošanas fizioloģija;

450.6. vīriešu neauglība;

450.7. androloģisko patoloģiju klasifikācija, hipotalāma un hipofīzes slimības;

450.8. sēklinieku patoloģijas;

450.9. sēklas vadu slimības;

450.10. hipospādijas, epispādijas;

450.11. erektīlā disfunkcija;

450.12. ejakulācijas traucējumi;

450.13. androgēnu mērķorgānu patoloģijas;

450.14. ginekomastija;

450.15. spermas iesaldēšana;

450.16. vīriešu kontracepcija;

450.17. vīriešu novecošanās process;

450.18. profesionālās darbības juridiskie pamati.

451. (Zaudējis spēku ar 01.01.2025..; sk. 642. punktu)

452. Rezidentūra androloga papildspecialitātē tiek īstenota profesionālās tālākizglītības programmā vismaz 120 kredītpunktu apjomā, no tiem 60 % ir praktiskā apmācība. Rezidentūrā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas androloģiskajā endokrinoloģijā, vīriešu un sieviešu neauglībā, tās diagnostikā un ārstēšanas metodēs, seksuālajā un erektilajā disfunkcijā, tās diagnostikā un ārstēšanā, vīrieša papilddzimumdziedzeru iekaisumu slimībās, to diagnostikā un ārstēšanā.

2.84. Paliatīvās aprūpes speciālists (PP 26)

453. Paliatīvās aprūpes speciālists ir ārsta papildspecialitāte. Paliatīvās aprūpes speciālista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.

454. Paliatīvās aprūpes speciālista papildspecialitāti var iegūt internists, ģimenes (vispārējās prakses) ārsts, terapeitiskais onkologs, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, geriatrs un pediatrs.

455. Paliatīvās aprūpes speciālista kompetencē ir:

455.1. ielaistu onkoloģisko un neonkoloģisko slimību pacientu aprūpe;

455.2. slimību, pavadošo sindromu un simptomu diagnostika, ārstēšana, ekspertīze un profilakse;